Šonedēļ uzbrucējs Edgars Gauračs oficiāli pievienojās futbola klubam “Liepāja”, kura sastāvā varētu debitēt ceturtdien, kad Latvijas čempionvienība Ziemas kausa pusfinālā Rīgā tiksies ar “Skonto”. Sevi par liepājnieku dēvējošais Edgars intervijā “Kurzemes Vārdam” atzīst – viņš jau sen ir vēlējies spēlēt Liepājas komandā, un ir priecīgs par to, ka beidzot šo vēlmi ir izdevies īstenot.

– Par tavu iespējamo spēlēšanu Liepājā bija dzirdams jau vairākus mēnešus. Iespējams, ka tāpēc pievienošanās klubam šķita tik ilga. Kā tā izskatījās no tavām pozīcijām?

– “Liepāja” mani uzrunāja pagājušās sezonas beigās. Man bija pārrunas ar Māri Verpakovski, kas izteica labu piedāvājumu. “Liepāja” ir viens no Latvijas labākajiem klubiem, un es nevarēju atteikt. Jo vairāk tādēļ, ka jau desmit gadus es esmu liepājnieks, un vienmēr esmu sapņojis uzspēlēt Liepājā. Šogad beidzot viss izdevās. Izsvēru visus “par” un “pret”, un visvairāk plusu bija “Liepājas” piedāvājumam. Esmu ļoti priecīgs, ka esmu šeit.

– Cik reāla bija iespēja, ka pievienosies kādam ārzemju klubam?

– Iespējams, ka aizbrauktu uz ārzemēm, ja būtu kaut kas konkrēts, bet uz atrādīšanos negribēju braukt.

– Vai tavu lēmumu ietekmēja arī “Liepājas” gaidāmā līdzdalība Čempionu līgas kvalifikācijā, vai arī UEFA spēļu ierakstam CV ir tikai prestiža loma?

– Nekādā gadījumā. “Liepāja” pierādīja, ka ir spēcīga komanda, ka prot izvirza augstus mērķus. Mēs negribam nospēlēt tikai vienu spēli, bet gribam tikt tālāk. Man jau ir UEFA spēļu pieredze. Tas ir kaut kas neticams, uz ko ir jātiecas. Jāaizvada pēc iespējas vairāk UEFA spēļu, bet Latvijas čempionātā ir uzdevums izcīnīt 1. vietu. Man ir arī individuāls mērķis – gribu atgriezties Latvijas izlasē un uzvarēt Baltijas kausā. Divreiz pēc kārtas esmu uzvarējis šajā turnīrā, gribu arī trešo. Ja vēl spēle notiks Liepājā, mājās, tad tas būs izcili.

 

– Tava pieredze ir apskaužama – dalība Eiropas līgas grupu turnīrā “Ventspils” sastāvā, vārti pret Berlīnes klubu “Hertha”.

– Jā, guvu vārtus debijas mačā, kad negaidīju, ka spēlēšu. Nekas briesmīgs tas nav, var iet laukumā un spēlēt arī lielos stadionos, daudzu skatītāju priekšā, pret spēcīgiem pretiniekiem. Tādās spēlēs ir liela motivācija, izjūtas ir lieliskas, gribas katru gadu piedalīties tādās spēlēs.

– Cik sen jau trenējies kopā ar “Liepāju”?

– Nedēļu. Uzreiz ir redzams, ka te ir lielisks kolektīvs, komandā ir laba atmosfēra. Man patīk strādāt ar treneri Viktoru Dobrecovu un viņa palīgiem. Viktors pats bija uzbrucējs, esmu pārliecināts, ka varēšu šeit daudz iemācīties un uzlabot savas kvalitātes.

– Pirmos vārtus divpusējā spēlē jau esi guvis?

– Jā, bija, bet tas notika treniņos. Ja ceturtdien viss būs kārtībā un spēlēšu pret “Skonto”, tad ir jāiet laukumā un jāgūst vārti.

– Kā tu vērtē savu sportisko formu?

– Pirmssezonas gatavošanos es sāku kopā ar “Spartaku”. Mēnesi pavadīju tur, tad braucu trenēties uz Itāliju. Principā esmu normālā formā, jūtos labi. Tagad vienīgi jāpierod pie jaunas komandas un atšķirīga treniņu procesa.

– Vienīgi spēļu prakses tev pagaidām nav.

– Jā, “Spartakā” nespēlēju, bet vēl ir laiks to iegūt spēļu praksi.

– Tu tikai pagājušajā vasarā atgriezies laukumā pēc krustenisko saišu plīsuma. Vai tagad šajā ziņā viss ir kārtībā?

– Jā, atjaunošanās bija ilga, jo trauma bija nopietna. Bija ne tikai krustenisko saišu plīsums, bet vēl daudz kas cits. Tagad esmu atjaunojies pilnībā. Pagājušajā sezonā jau spēlēju “Spartakā”, guvu vārtus, nav nekādu problēmu. Esmu par to traumu aizmirsis, tā man par sevi neatgādina.

– Domājot par tavu sniegumu, pārsvarā nāk prātā spilgtas epizodes un skaisti gūti vārti, taču pagājušajā sezonā nopelnīji trīs spēļu diskvalifikāciju par sitienu pretiniekam. Kas notika tajā epizodē spēlē pret “Mettu/LU”?

– Es savas karjeras laikā sarkanās kartītes principā neesmu pelnījis, bet pēc traumas psiholoģiski bija smagi. Tu atgriezies laukumā, bet neesi tas Gauračs, kas biji pirms tam. Visu cieņu “Mettai”, tā ir laba komanda ar labiem spēlētājiem, bet es neesmu pieradis zaudēt skolniekiem, nevaru pieņemt zaudējumu šai komandai. Jutu, ka neesmu nepieciešamajā līmenī, ka man vēl ir daudz jāstrādā. Psiholoģiski tas mani salauza. Protams, nožēloju, ka tā notika. Tā bija kļūda, kas man daudz ko iemācīja.

– Kurus “Liepājas” futbolistus tu iepriekš vislabāk pazini?

– Izlasē biju spēlējis kopā ar Denisu Ivanovu, Oskaru Kļavu, Pāvelu Mihadjuku, tāpat Liepājā ir mani bijuši partneri no “Spartaka” – Dmitrijs Hmizs un Romāns Mickevičs.

– Tu esi spēlējis kopā arī ar “Liepājas” galvenā trenera asistentu Mareku Zuntneru.

– Jā, spēlējām kopā Rēzeknē. Tā Rēzeknes futbola vēsturē bija viena no labākajām sezonām. Labi spēlējām, iekļuvām virslīgā.

– Ja reiz runājam par vēsturi – tieši pirms desmit gadiem tu “Liepājas metalurga” sastāvā piedalījies Sadraudzības kausa izcīņā Maskavā. Kāpēc toreiz nekļuvi par metalurgu?

– Man toreiz bija piedāvājumi gan no “Skonto”, gan no “Liepājas metalurga”, kas togad kļuva par Latvijas čempionu. Mani uzaicināja uz Liepāju, piedāvāja līgumu, un es aizbraucu kopā ar komandu uz Sadraudzības kausu. Tomēr galu galā aģents man piedāvāja braukt uz citu klubu, uz citu valsti, tāpēc atteicu liepājniekiem, kas man piedāvāja ilgtermiņa līgumu. Gribēju braukt uz ārzemēm, un aizbraucu uz Itāliju, par ko nenožēloju.

– Cik ilgu laiku toreiz pavadīji “Metalurgā”?

– Divus mēnešus – decembri un janvāri. Tomēr 2006. gada sezonu sāku Rēzeknē, bet jau pamazām braucu uz stažēšanos un atrādīšanos Itālijā, līdz parakstīju līgumu ar “Ascoli”.

– Tu pats sevi nosauci par liepājnieku, bet kā tu par tādu kļuvi?

– Kad Rēzeknē spēlēju kopā ar Mareku Zuntneru, mums bija divas brīvdienas. Mareks teica – ko mēs darīsim Rēzeknē pie ezera, braucam atpūsties pie jūras Liepājā! Pludmalē viņš mani iepazīstināja ar meiteni vārdā Jūlija. Kopš tā laika mēs, pateicoties Marekam, esam kopā. Šogad atzīmēsim savu attiecību desmitgadi. Kopš tā laika es no Latgales esmu pārcēlies uz Kurzemi, kur man ir ģimene, bērni, kas šeit iet skolā, trenējas Liepājas Futbola skolā.

– Tev savulaik pielipa futbola modes ikonas statuss. Vai šādu reputāciju vēl uzturi?

– Es neko īpašu šajā ziņā nedaru, modes tendencēm nesekoju, modes žurnālus nelasu vienkārši pieturos pie sava stila.

– Atceros, ka tev jau Itālijas periodā bija futbola kreklu kolekcija, vai tā tev ir joprojām?

– Jā, man ir kolekcija, tāpat kā daudziem futbolistiem. Ja ir iespēja pēc spēlēm mainīties, tad es to daru. Kolekcija ir liela, pat nezinu cik daudz kreklu man ir. Tā ir laba tradīcija. Zināmākie kreklu īpašnieki? Visus nevaru atcerēties, bet noteikti zinu, ka ir Moutiņju,

– Kuras ir tavas mīļākās Liepājas vietas?

– Man patīk pludmale, patīk futbola telpa – stadions, futbola laukumi, minipitch laukums, trenažieru zāle, visa futbola infrastruktūra. Patīk parks, kur es varu pastaigāties ar bērniem, kur varu atnākt paspēlēt futbolu. Tā ir lieliska vieta.

– Kā nonāci līdz tam, ka “Liepājā” tu spēlēsi ar desmito numuru?

– Mēs ar Mareku pārrunājām to, kādi numuri ir pieejami, izrādījās, ka varu dabūt desmito. Viss tā pats par sevi līdz tam nonāca. Arī “Spartakā” spēlēju ar desmito numuru, kas bija veiksmīgs.

– Tavā karjerā ir bijis diezgan daudz klubu, taču nevienā neesi uzkavējies ilgi.

– Iemesli bija dažādi. Bija traumas, kuru dēļ pametu klubus, bija piedāvājumi no citiem klubiem. Vēl man ļoti patīk ceļot, mainīt valstis, virzīties uz priekšu. Nav tā, ka man nepatiktu ilgi palikt vienā vietā, bet man ir nepieciešams kaut ko mainīt.

 

– Tu esi spēlējis dažādās valstīs, esi bijis kopā ar dažādiem treneriem, spēlētājiem. Vai ir kādas futbola personības, kas tev ir īpaši spilgti palikušas atmiņā?

– Pirmais, kas nāk atmiņā ir lielais kontrasts, kad no Rēzeknes nokļuvu “Seria A” klubā “Ascoli”, kur trenējos pirmajā komandā. Kad vēl biju mazs, tad TV skatījos kā spēlē šī kluba futbolisti Džanluka Paljuka, Marko del Vekio, Luidži di Biadžo. Tādas zvaigznes, bet es kopā ar viņiem biju vienā ģērbtuvē, pēc tam kopā gājām laukumā un spēlējām futbolu. Tas bija kaut kas iespaidīgs, kam man bija grūti noticēt. Itālijā ir ļoti gudri treneri, kas man ir ļoti daudz devuši tajā laikā, ko es tur pavadīju. Man patika, ka Itālijā treniņos daudz strādāja pie taktikas. Katrs zina, kas viņam laukumā ir jādara. Mazāk ir fizisko slodžu, bet vairāk taktikas. Spēlēt ir vieglāk. Esmu ļoti pateicīgs Rēzeknei, ka tā mani izaudzināja, ka sagatavoja mani, bet Itālijā ir cits līmenis, cits treniņprocess, cita futbola skola, cita futbola izpratne.

 

autors : Andris Sudmalis