Šis talantīgais jaunais cilvēks iebrāzās FK “Liepāja” sastāvā negaidīti. Daudzi par viņu nezināja, un tikai tagad saprot, ka mūsu komandas pussargu līniju pastiprinājis ļoti interesants un kreatīvs spēlētājs. Ivans Patrikejevs, 18 gadīgs Latvijas pussargs, spējīgs uz dauz ko, vispirms jau uzbrūkošā spēlē.

Neveiksmīgajā mačā ar FK “Metta” Vaņa, diemžēl, izrādījās par galveno varoni drausmīgajā epizodē, kad divi mūsu futbolisti nesaudzīgi savainojās gaisa divcīņā. Viss, par laimi, nokārtojās, un patreiz mēs ar Patrikejevu apspriežam viņa pašsajūtu, jaunu komandu, sezonas startu un kopējās perspektīvas. Zinu kautrīgo un labsirdīgo Ivanu labi, mani viņa gudrās un pārdomātās atbildes pavisam nepārsteidza. Es nešaubos, ka būs interesanti.

Šajā lielajā intervijā tagad par to uzzināsiet arī jūs, godājamie līdzjutēji. Iegaumējiet: Vaņa Patrikejevs vēl obligāti nopelnīs jūsu skaļos aplausus!

– Ivan, pats galvenais – kā tagad jūties?

– Paldies, viss kārtībā. Vēl nedaudz dienas atpūtas, un, ceru, atgriezīšos kopējā grupā. Ļoti gribas ātrāk atgriezties treniņos, velk laukumā.

– To epizodi pat atcerēties negribās. Tu pats to atceries?

– Protams, visu brīnišķīgi atceros. Gāju cīņā, bumba gaisā, gribēju nospēlēt ar galvu, bet tur Cheikhs Dioufs, tā teikt, trāpīja manī. Protams, nejauši, no lielas vēlēšanās uzvarēt cīņā par bumbu. Nekādu pārmetumu man viņam, protams, nav. Spēcīgs sitiens, bum… Saprašanu nepazaudēju, un pat domāju, ka mani pārsies un turpināšu spēli. Bet nē, nogādāja slimnīcā, uzlika daudz šuves, un jau tajā dienā atgriezos mājās. Gribu pateikties ārstiem, kuri visu izdarīja ātri un kvalitatīvi.

– Tu tik mierīgi stāsti, bet mani pat vēl tagad rausta drebuļi, kad tas moments nostājas acu priekšā.

– Jā, saprotu. Video tas viss noteikti izskatījās briesmīgāk, kā bija īstenībā. Savējie, draugi, protams, sākumā sabijās, mans telefons plīsa pušu no sūtījumiem un jautājumiem. Puiši no komandas, protams, zvanīja, rakstīja. Paldies visiem par pārdzīvojumiem. Pirmām kārtām, nomierināju mammu, un pēc tam visiem pārējiem paziņoju, ka ar mani viss ir labi.

– Par laimi, viss nokārtojās. Tagad tikai žēl, ka šī epizode iznākumā neļauj tev spēlēt Latvijas (U19) izlasē Eiropas čempionāta Elites raunda kvalifikācijā.

– Jā, tas ļoti apbēdina. Bet tas ir futbols, ko padarīsi. Novēlu puišiem, treneriem panākumus un veiksmi. Ticu, ka mūsu izlasei izdosies, un man tad vēl būs iespēja spēlēt fināla turnīrā.

– Tev tas liekas reāls uzdevums?

– Kādēļ nē? Jātic panākumam. Saprotams, ka būs grūti, un ļoti daudz izšķirs pirmais mačs pret Šveici. Esmu pārliecināts, ka ar visiem var spēlēt, jauniešu līmenī vispār iespējams viss, kas iespējams. Ceru, mums sanāks vispirms spēle uzbrukumā, iesitīsim, un tad noteikti varam pretendēt uz kopēju panākumu.

– Lieliski, ka tu tā tici mūsu izlasei. Bet atgriezīsimies pie FK “Liepāja”. Nešaubos, ka otrā neveiksme pēc kārtas tevi stipri sarūgtināja.

– Bez šaubām. Tā sanāca, ka man vēl ātrās palīdzības mašīnā atļāva skatīties live translāciju. Jutos normāli, tā kā pa ceļam uz slimnīcu skatījos spēli. Protams, stipri vīlos: otrajā puslaikā mēs izveidojām momentus, radījām varenu spiedienu, varēja iesist Rati, Luka, Rassuls. Nesaprotu, kā rezultāts nekļuva kaut vai neizšķirts?! Bet pēc tam kļūmīga pendele, un viss…

– Kādēļ gan pagaidām nevaram iesist? Banāla neveiksme?!

– Nemīlu likt akcentu uz neveikšanos, bet pagaidām mums tiešām fortūna nesmaida. Protams, tā jānopelna, bet es nevaru teikt, ka mēs maz strādājam un neesam pelnījuši veiksmi. Treniņos visi puiši ļoti savākti, visi izliek sevi pilnībā. Nezinu, varbūt, daudziem mūsu jaunajiem puišiem izrādījās pārsteigums, ka visi pretinieki izrāda tādu varenu pretošanos? Viņi izrādījās negatavi tam, ka pastarīšu Latvijas čempionātā nav? Nezinu, varbūt, tiešām tā tas bija. Bet jebkurā gadījumā, esmu pārliecināts, ka mums jāiesit pirmie vārti, jāatver pretinieku vārti, un tad viss noteikti aizies!

– Piekritīšu: skatos treniņus un redzu, ka komanda strādā ļoti agresīvi un intensīvi, ar lielu vēlēšanos. Nesaprotu pagaidām ko citu: kur viss tas pēkšņi izzūd mačos?! Tas ir psiholoģisks jautājums?

– Grūti teikt, bet, iespējams, jā, psiholoģiskais moments arī ļoti svarīgs. No otras puses, mums komandā sapulcināti spēcīgi izpildītāji, viņiem daudzas lietas nav noslēpums, viņi gatavi visam. Redzams, tur vesels kompleks iemeslu. Pats galvenais – nenokārt degunu un turpināt strādāt, kā mēs to vienmēr darām. Tas noteikti nesīs augļus un viss nostāsies savās vietās. Mūs kā reiz gaida četras spēles ar, tā sacīt, turnīra favorītiem, un, domāju, šīs spēles kā reiz var kļūt par tramplīnu, kad mēs iegūstam pārliecību un parādām savu īsto spēku.

– Tev nav šaubu, ka FK “Liepāja” izlabos situāciju?

– Esmu par to pārliecināts! Obligāti piecelsimies, nešaubos. Tas ir tikai laika jautājums. Un kādēļ man būtu jāšaubās, ja redzu, ka mūsu komandā sapulcināti spēcīgi spēlētāji, radīti visi apstākļi, treniņu process augstā līmenī, bet treneri pastāvīgi meklē variantus tam, lai padarītu komandu labāku un spēcīgāku?!

– Tev taisnība, un man arī šaubu nav. Jautājums par ko citu: kas jāizdara lai lauztu situāciju?

– Pats svarīgākais, domāju, laukumā jāatdod maksimums. Katrā treniņā, katrā spēlē. Kad tu to dari, uzvaras obligāti būs. Nedrīkst par to šaubīties. Jā, piemēram, maksimums nākamajā spēlē pret RFS pavisam negarantē, ka mēs noteikti uzvarēsim. Varbūt, atkal apdauzīsim visus vārtu stabus un neuzvarēsim, kas zina? Bet es vienalga esmu pārliecināts, ka spēlējot ar tādu noskaņošanos, atdodot laukumā maksimumu, agri vai vēlu tu uzvarēsi, obligāti būs uzvaru sērija un kopumā panāksi veiksmīgus rezultātus.

– Atgriezīsimies nedaudz atpakaļ. Tu nonāci “Liepājā” praktiski pirms paša sezonas sākuma. Viss notika negaidīti?

– Daudzējādā ziņā, jā. Piedāvājums bija pietiekami negaidīts, bet es ilgi nepārdomāju. Mēs ātri vienojāmies, un, protams, es biju ļoti priecīgs. Uzskatu, ka man tas ir liels solis uz priekšu. “Liepāja” – komanda ar nopietniem uzdevumiem, komanda ar brīnišķīgiem spēlētājiem, komanda ar teicamiem apstākļiem. Tikai strādā un progresē! Neapšaubāmi, tagad ļoti daudz atkarīgs no manis paša: cik daudz es pats varu būt noderīgs tādai ambiciozai komandai?! Darīšu visu iespējamo, lai pierādītu, ka šeit nonācu ne velti.

– Pagājušo sezonu tu arī pavadīji virslīgā. Gads SK Super Nova – tā bija svarīga pieredze?

– Protams. Man izdevās debitēt virslīgā, uzzināt, kas tas par turnīru – tā ir liela un vajadzīga pieredze. Iznākumā nospēlēju gandrīz trīsdesmit spēles Latvijas čempionātā, un tā kļuva par milzīgu skolu. Uzzināju un pieradu pie citiem ātrumiem, pie cita ritma, pie cita tempa, iepazinu pretiniekus. Uz sevis izjutu, ka virslīgā katrs mačs – tā tiešām ir nopietna pārbaude. To var saprast ar vārdiem, bet izjust uz sevis – tas ir pavisam kas cits. Tā kā esmu pateicīgs SK Super Nova, un esmu pārliecināts, ka šī pieredze jau stipri palīdzēs man “Liepājā”.

– Bet ļoti grūti atrasties komandā, kura daudz zaudē.

– Jā, bet svarīgi nepierast pie zaudējumiem. Kad es tur atnācu, teicami sapratu, ka mēs, tā sacīt, nepretendēsim uz Eirokausiem un daudz zaudēsim. Tādēļ man pats svarīgākais bija iegūt pieredzi un attīstīties visos virzienos. Katra spēle – tā bija iespēja progresēt. Es mācījos. Domāju, otrajā sezonas pusē SK Super Nova visiem pierādīja, ka spēlētāji tai labi, ka tie spējīgi radīt nepatikšanas daudz augstāka līmeņa pretiniekiem. Atceraties, mēs iesaistījāmies cīņā par zelta medaļām un praktiski tās “Riga” FC atņēmām! Momentā, kad mēs nometām slogu, mēs visiem bijām grūts pretinieks. Tā kā es ieguvu pieredzi, ne tikai zaudējot.

– Zinu, ka iepriekšējā komandā tu biji pat aizsargs. Kāda pozīcija tev tomēr pati mīļākā?

– Centra pussargs. Pareizi jūs atzīmējāt, spēlēju daudzās pozīcijās – uzbrucējs, malējais pussargs un t. t. Pie dažādām shēmām pozīcija var mainīties. Bet par pašu optimālāko sev uzskatu pozīciju centra pussarga vietā. Kaut gan, protams, tas pavisam nemaina galveno principu: gatavs spēlēt visur, kur treneris uzskatīs par vajadzīgu.

– Pāreja uz “Liepāju” – tas ir pavisam citas psiholoģijas jautājums. Te gaida tikai uzvaras. To uzreiz sajuti?

– Saprotams. Šeit prasa maksimumu katrā epizodē treniņā. Par spēlēm pat nav ko runāt. Tu saproti un redzi, ka spēlētāji sapulcināti tādi, kurus interesē tikai uzvaras. Par to pasaka viņu līmenis. Katrā spēlē vajadzīgi tikai trīs punkti, un nav svarīgi, kas tavs pretinieks. Man tas patīk.

– Bet ļoti augstās galvenā trenera prasības tev bija labi zināmas?

– Jā, zināju par to, protams. Paspēju ar to iepazīties jau pirmajā treniņā! Tā arī vajag, man tas arī ļoti patīk. Mūsu trenerim ļoti svarīgi, lai futbolistam pa īstam degtu acis. Tas, kurš tiešām grib spēlēt un apstiprina to treniņos, tam arī uztic iziešanu laukumā. Vēl man ļoti patīk, ka trenerim svarīgi ne kāda viena spēlētāja kvalitāte, viņam svatrīga kvalitātes summa. Tev jāprot tikt galā ar vairākiem uzdevumiem. Atkārtoju, man ļoti patīk, kad tādas lietas treneris no tevis prasa. Uz mani tas vienmēr pozitīvi iedarbojas. Es pats pret sevi esmu ļoti prasīgs, pastāvīgi sevi uzkurinu, un ja vēl to treneris dara – tas vispār super.

– No kāda FK “Liepāja” futbolista var mācīties jaunais spēlētājs? 

– No visiem var! Vēl jo vairāk, ka vairākums mūsu spēlētāji universāli, no katra var paņemt kaut ko jaunu un interesantu. Paņemiet, pieņemsim, vārtsargus. Liekas, ka man nevar būt nekā kopēja ar šo pozīciju?! Bet vienalga, man interesanti vērot klasisko Lazas, Kura vai Isajeva darbu. Vienmēr var kaut ko ieraudzīt, kas dos tev labumu. Par laukuma spēlētājiem var ilgi stāstīt. Atzīmēšu Luku Silagadzi. Ispaido, ka viņš katrā epizodē izliek sevi pilnībā, vienmēr atstrādā katru darbību līdz galam. Bet viņa sitiens?! Ļoti kvalitatīvs, pie tam, no jebkuras pozīcijas. Vēl izcelšu Stipi Vučuru. Viņam gigantiska pieredze, un tas uzreiz redzams. Piedāvāju sevi zonā, un viņš vienmēr atdos man bumbu, nebaidās no tā, un piespēles vienmēr nonāk līdz manīm. Viss akurāti un kvalitatīvi. Protams, man tā ir brīnišķīga iespēja mācīties no augsta līmeņa futbolistiem.

– Man ļoti interesanti no tevis dzirdēt nākamo. Ko pats Vaņa Patrikejevs grib dot FK “Liepāja”? Kā pats sev atbildēsi uz šo jautājumu?

– Vispirms, es gribu būt komandai vērtīgs. Ņemot vērā, ka es vispirms esmu uzbrūkošais spēlētājs, gribu dot maksimumu labumu uzbrukuma darbībās. Gribas veidot uzbrukumus, organizēt darbības uzbrukumā, palīdzēt partneriem parādīt rezultatīvas darbības uzbrukumā. Ja izdosies pašam iesist vai atdot vārtu piespēles, tas būs pavisam labi. Gribu būt organiska un vajadzīga figūra laukumā, īpaši uzbrūkošā spēlē, kura, ceru, būs FK “Liepāja” firmas zīmējums. Un vēl esmu pārliecināts, ka labums komandai un pašattīstība – tās ir lietas, kuras var apvienot. Lūk, to arī man gribas dot manai komandai.

– Klausos tevi un saprotu, ka tavas interesantās un dziļās atbildes saka man vienu svarīgu lietu. Esmu pārliecināts, ka lielākais vairums līdzjutēju, skatoties uz tevi laukumā, pavisam neatceras, ka Patrikejevam vien 18 gadu. Tu pats par to atceries?!

– Atceros, tikai reti par to domāju. (Smaida). Debija virslīgā man bija 17 gados, bet tikai 18 gados es atkal pievērsu uzmanību savam vecumam, un pie tam, ne uz ilgu laiku. (Smaida). Ja nopietni, tad, ja var tā izteikties, es komandā nejūtos kā jaunietis. “Liepājā” ir pieredzējuši spēlētāji, ir vidēja vecuma puiši, ir jauni puiši. Tad lūk, es nejūtu, ka, tā teikt, es esmu jauns un man pacietīgi jāgaida savu stundu. Uzskatu savādāk: ja esmu komandā, tad man jābūt laukumā! Nevajag pievērst uzmanību vecumam, vajag katru dienu pierādīt, ka tu esi cienīgs iziet laukumā. Darīt visu, lai rādītu savu labāko versiju, ja treneri tev uztic iziešanu laukumā.

– Fiziski gatavs tādus uzdevumus izturēt?

– Esmu pārliecināts, ka jā. Gatavs katrā spēlē! Saprotams, ka var spriest par fiziskiem ieguldījumiem pie tās vai citas shēmas un t. t. Bet pats svarīgākais, ka fiziski es neizjūtu nekādas problēmas un esmu gatavs visas 90 minūtes atdot laukumā visus spēkus. Acīmredzami, ka tikai treneri izlemj, kurš spēlētājs spēlē, cik viņš spēlē, tas nav apspriežams. No savas puses, varu tikai atkārtot, ka esmu gatavs atdot laukumā visu iespējamo.

– Sestdien, 30. martā, FK “Liepāja” uzņem RFS. Pēc būtības, atkāpties mums vairs nav kur, vai nav tiesa?

Jā, tā arī ir. Bet es domāju, ka pat ja mēs būtu uzvarējuši divas starta spēles, tad mačs ar RFS vienalga būtu no kategorijas atkāpties nav kur. Saprotams, mūs gaida spēle, kurā vispār var būt visi trīs rezultāti. Bet pie tam, mērķis mums var būt tikai viens – 3 punkti.

– Pats interesantākais, ka tas FK “Liepāja” noteikti pa spēkam!

Nešaubos. Mums pa spēkam uzvarēt čempionu, tas ir 100%. Latvijas čempionātā vispār katrs var katru uzvarēt. Ticu, ka gaidāmā spēle kalpos impulsam, kurš palīdzēs mums nākotnē. Iesitīsim, gūsim punktus un parādīsim kvalitatīvu futbolu. Kāpēc nē?! Vajadzīga pilnīga pašatdeve, emocijas un pārliecība – tad viss obligāti būs labi.

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv