Pirmdien, 6. maijā, FK “Liepāja” futbolisti aizvadīja kārtējo Latvijas čempionāta spēli. “TonyBet Virslīga” vienpadsmitās kārtas ietvaros Tamaza Pertijas komanda tikās ar klubu FK “Metta”. Diemžēl, mūsu komanda piedzīvoja zaudējumu ar rezultātu 1:2 (1:0). Varbūt, pati stiprākā vilšanās, kuru mēs piedzīvojam šajā neveiksmīgajā sezonā.

Kaut kas neticams notiek ar mūsu komandu. Pilnīgi neizskaidrojams. Protams, var iztirzāt visu līdz sīkumiem, dot dažādus analītiskus skaidrojumus, nosaukt kaut kādus acīmredzamus pirmā redzējuma iemeslus. Bet vienalga neatrast precīzus vārdus, lai aprakstītu, kas tieši notiek ar mūsu komandu šajā gadā. Tas pat nav kā pa viļņiem, tas kaut kāds apburtais loks.

It kā tiekam ārā no bedres, uzvaram divus nopietnus konkurentus. Likās, lūk tas, spēcīgs un ilgi gaidītais psiholoģiskais grūdiens, kurš obligāti pacels kopējo stāvokli. Bet pēc tam bum, atkal sāpīgi krītam. Varena piepūle, vēlēšanās laboties, un kā iznākums – divas kvalitatīvas spēles, kur uzvarai pietrūka vien trāpīga sitiena. Liekas, nu lūk tas, labošanās ceļš, beidzot atrasts, vajag tikai vēl mazliet mazliet, un “Liepāja” aiztrauksies tur, kur tai jābūt un pieradusi būt.

Un te pēkšņi jums jauns: “Bum!” Skaļs, pat apdullinošs. Un to arī grūti izskaidrot, saprast, ieraudzīt loģiku. Pirmajā puslaikā labi un ar sava pārākuma apziņu atstājam “Mettu” statistu lomā. Jā, viesi sitās cenīgi, bet tieši, ka tikai sitās un atsitās. Laukuma saimnieki radīja stipru spiedienu, labi kustējās, daudzas reizes efektīgi nosedza pretinieku un pastāvīgi veidoja spriedzi viesu soda laukumā. Daudz un bīstami sita pa vārtiem. Iespējas iesist šos ilgi gaidītos vārtus bija daudziem.

Iznākumā iesita mūžīgais darba rūķis Giorgi Kucija. Čeiks Faije un Mustafa Diavs aktīvi pastrādāja labajā flangā, viens sitiens, otrs. Malacis, neatlaidīgais Kucija epizodi nospēlēja līdz galam un ar spēcīgu šāvienu ar kreiso neatstāja vārtsargam iespējas – 1:0! Labi vārti, mēs tos tik ilgi gaidījām. Šajā minūtē bija ļoti patīkami par Giorgi, par komandu, par visiem puišiem. Pat šis pretīgais aukstums uzreiz atgāja otrajā plānā.

Kaut kāda brīnuma dēļ mēs līdz pārtraukumam neiesitām otros vārtus. Daudz uzbrukām, daudz sitām, izrāvāmies, piedāvājāmies, draudējām. Dodo gandrīz paspīdēja ar satriecošu šķērīti. Mustafa efektīgi aiztraucās no diviem sedzējiem, izgājiens viens pret vienu, sitiens tālajā apakšējā stūrī, – uh, garām. Bet 2:0, protams, kopējo bildi pārvērstu gala iznākumā. Mēs jau nu noteikti neatlaistu.

Bet, domājās, priekšā otrais puslaiks, palielināsim panākumu, turpināsim radīt spiedienu un viss šodien galu galā noslēgsies labi. Noslēgsies ar uzvaru. Nevarēja iedomāties, ka spēles zīmējums pēkšņi kardināli mainīsies, it kā mūsu komandu pārtraukumā pilnībā nomainījuši. “Metta”, saprotams, sāka darboties enerģiskāk, centīgāk un, galvenais, agresīvāk. Viesi bija zaudētājos un viesi ļoti gribēja situāciju labot – te viss acīmredzami un loģiski. Bet kādēļ laukuma saimnieki pēkšņi sāka spēlēt tā, ka viesiem daudz kas sāka izdoties, un, galvenais, viņi noticēja, ka tiešām var visu labot un rezultātu padarīt tādu, no kura mums atkal būs kauns?!

Tikai sākām puslaiku, un lūk, jau 1:1. Kaut kāds pozicionāls haoss, aizmirsām vienu pretinieku flangā, pēc tam otru citā flangā. Sitiens tālajā stūrī – 1:1. Atkal visu jāsāk no jauna. Nepatīkami, nu gadās, futbolā tā parasta lieta. Vajag tikai atcerēties par pirmo puslaiku, spēlēt tikpat asi un enerģiski. Diemžēl, neko līdzīgu mēs neieraudzījām.

Un tur atkal sākās kaut kas no neizskaidrojamā: ielaižot vārtus, mūsu komanda it kā psiholoģiski lūzt, pārliecībā izzūd un ar katru jaunu darbību pazūd ticība tam, ka šī darbība pareiza un izdarīts viss tā, kā vajag. Šīs šaubas uzreiz apgāž visu komandas mehānismu, pazūd noteiktība un kopība, spēle nosliecas uz atsevišķām individuālām epizodēm, bet tas vienmēr ticams ceļš uz neveiksmi.

Nē, mēs, neapšaubāmi, uzbrukām, bija momenti. Piemēram, vienmēr enerģiskais Luka Silagadze 65. minūtē skaisti uzvarēja skrējiena duelī, apmuļķoja pretinieku un spēcīgi sita tuvajā stūrī. Vārtsrgs savējos glāba. Un tomēr jau pavisam nebija pārākuma sajūtas, un epizodes, kad mūs glāba vien varenā Normunda Uldriķa pozicionāla gudrība (aizsargs pēdējā momentā ar galvu skaisti izsita bumbu no tukšiem vārtiem), jau neizskatījās pēc kaut kā nejauša. 79. minūtē nāca samaksa. Centrējums no flanga, vārtu priekšā aizmirsts “zaļais”, prasmīgs sitiens tuvajā stūrī – 1:2. Sarūgtinājāmies mēs, protams, stipri, bet diez vai par pašu faktu tā jau bijām pārsteigti.

Puiši, protams, ļoti centās glābt spēli. Bet mēģinājumi tā arī palika pa tukšo. Visi sargāja savu pārsvaru ar lielu vēlēšanos un uzvaru nopelnīja.

Mums melnā josla nekādi negrib kļūt pat ne balta, bet vienkārši gaiša. Tagad mūs gaida ļoti sarežģītas spēles pret RFS un “Riga” FC. Tikai katra spēcīgs raksturs, kurš izies laukumā, var aizvest pie izcīnītiem punktiem. Mēs varam vākt punktus tādās spēlēs, neskatoties ne uz ko. Nav šaubu. Bet tikai tajā gadījumā, ja nelūzīsim psiholoģiski pēc kaut kāda neveiksmīga momenta.

Paskatīsimies.

TONYBET VIRSLĪGA 2024. 11. kārta

FK Liepāja – FK Metta – 1:2 (1:0)

Liepāja: Lazarevs, Cheikh Faye, Uldriķis, Cheikh Diouf, Lassana Faye, Kangars, Kutsia, Kairmani, Silagadze, Dodo (Ardazishvili, 81), Moustapha Diaw (Ba, 74).

Rezervisti: Isaejvs, Patrikejevs, Khorkheli, Bagdasarjans, Patijčuks, Grīnbergs, Ziemelis,

Metta: Sorokins, Vientiess, Vilnis, Novikovs, Čiņajevs, Ulimbaševs, Benders (Vasiļevskis, 73), Šibass (Stadņiks, 90+5), De Souza (Ivulāns, 57), Korreā, Melnis.

Rezervisti: Tolmanis, Yakubu, Karimu, Aizpurietis, Sirbu, Kurtsev.

Vārti: 1:0 Kutsia (32), 1:1 Korrea (49), 1:2 Ulimbaševs (79).

Brīdinājumi: Diaw (11), Uldriķis (38), Kutsia (45), Cheikh Diouf (63), Čiņajevs (64), Ulimbaševs (83), Silagadze (83), Melnis (90)

Galvenais tiesnesis: Aleksandrs Golubevs.

Liepāja. 6.05. Stadions “Daugava”, rezerves laukums. Skatītāju skaits: 183.

Foto liepajniekiem.lv

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv