Savā debijas spēlē Latvijas čempionātā viņš uzreiz parādīja augstu līmeni. Pret spēcīgu pretinieku briesmīgā laikā nospēlēja tā, ka visi visapkārt uzreiz novērtēja uzticamību, pārliecību, meistarību un aukstasinību. Visas īpašības, kas uzreiz runā par spēlētāja nopietno klasi. Momentāli jūtams, ka šis puisis spēlējis, piemēram, Francijas čempionātā. Vārtsargs Danijels Petkovičs. Spēlētājs, kurš debijas dienā nopelnīja īpašu aplausu porciju.

Vispār, visa aizsardzība spēlē ar “Valmieru” izskatījās vareni un spēcīgi, bet arī uz šā fona Dani izcēlās. Lieliskā savāktība un miers, ar ko viņš izcēlās katrā epizodē, bez šaubām, padarīja pārliecinātāku un labāku visu komandu.

Mēs apsveicām Dani ar brīnišķīgo debiju FK “Liepāja”.

– Danijel, aspsveicam, tas bija iespaidīgi. Tava pirmā spēle un uzreiz pozitīvs rezultāts.

– Paldies. Tiešām, sanāca nospēlēt pietiekami labi. Rezultāts pozitīvs, kaut gan, diemžēl, mēs šo spēli neuzvarējām. Bet, domāju, kopumā parādījām ne sliktu futbolu grūtos apstākļos. Mums, protams, obligāti vajag pielikt, bet šī spēle parādīja, ka komanda tiešām labi noreaģēja un izdarīja secinājumus no neveiksmīgiem mačiem.

– Pirms spēles bija pārliecība, ka varam atņemt punktus?

– Nešaubījos par to. Tādēļ, ka komandā sapulcināti spēcīgi futbolisti, kuri spējīgi risināt nopietnus uzdevumus. Cita lieta, ka mums svarīgi un vajadzīgi būt stiprākiem kopumā kā komandai, un lūk, pie tā mēs kā reiz patlaban strādājam.

– Tu atzīmēji smagos apstākļus, bezgalīgo stipro lietu. Spēles pārbaudījums.

– Jā spēle sanāca grūta un saspringta. Domāju, “Valmiera” nospēlēja asāk, bet arī mums atradās labi argumenti pret komandu, kura patreiz atrodas trešajā vietā. Domāju, mums vajag vēl agresīvāk darboties uzbrukumā. Bez tam, mums vajag vairāk pārvaldīt bumbu: mēs šajā plānā progresējam, bet, esmu pārliecināts, varam spēlēt vēl labāk. Mums daudz labu spēlētāju, kuri spējīgi sagādāt problēmas pretiniekam ne tikai ar to, ka varam daudz skriet, bet arī ar gudru un kombinacionālu futbolu.

– Pie aizsardzības, tādā variantā, kā spēlē ar “Valmieru”, mēs jau sākam pierast. Un lūk, klāt jauns vārtsargs, un, piekritīsi, tas ir nopietns risks, ņemot vērā, ka tādā izskatā mūsu komanda agrāk nav spēlējusi.

– Protams, piekrītu, solis riskants, bet tāda patreiz situācija. Mums nav laika iešūpoties, gatavoties – mums nav pirmssezona, mums sezona pilnā karstumā. Parādījušies daudz jaunu puišu, bet priekš manis, saprotams, vispār visi puiši jauni, un ne tik viegli uzreiz tikt ar visu skaidrībā un pie visiem pierast. Bez tam, stādieties priekšā, ka dažiem spēlētājiem nesen iestājusies starpsezona, mēs bijām atvaļinājumā. Individuāli, protams, uzturi sevi formā, bet tas jau tomēr nav tas pats, kā pilnvērtīga gatavošanās kopā ar komandu. Lūk tādēļ, jā, bija zināms risks, bet savādāk patreiz nevar – mums vajag katrā spēlē vākt punktus un virzīties uz priekšu.

– Izsist neizšķirtu ļoti palīdzēja tavi seivi. Kurš no tiem bija labākais?

– Domāju, to labāk darīt žurnālistiem vai līdzjutējiem. Bet ja jūs gribat dzirdēt manu atbildi, tad atzīmēšu seivu spēles beigās. Otrā puslaika sākumā arī bija sarežģīts sitiens apakšējā stūrī, bet mača beigas – tas tomēr atbildīgāks moments. Sitiens bija smags, tādēļ, ka es domāju, ka būs piespēle, un, domāju, spēlētājs domāja tieši piespēlēt. Bet negaidīti sanāca sitiens, un es priecājos, ka paspēju noreaģēt. Tādā momentā īpaši svarīgi bija nosargāt savus vārtus un neielaist.

– Tur palīdzēja vispirms pieredze?

– Jā, domāju, protams, pieredze nospēlēja ļoti svarīgu lomu. Un vēl, protams, kopējais līmenis. Pirms debijas spēles aizvadīju, laikam, vien septiņus astoņus treniņus, tas ir acīmredzami nepietiekami, lai visu saprastu un iepazītu komandu. Tādēļ,starp citu, mums patreiz ļoti svarīgi palīdzēt cits citam treniņos un īpaši spēlēs. Tikai tā mēs kļūsim spēcīgāki, ja būsim kopā, kā viens vesels.

– Tiešām, tu tagad nokļuvi, pēc būtības, pilnībā jaunā priekš sevis realitātē. Droši vien, bez puišiem no Melnkalnes, pagaidām tev kādu izcelt sarežģīti. Vai arī atradās tādi spēlētāji mačā ar “Valmieru”?

– Nedomāju, ka vajag kādu nosaukt speciāli. Protams, aizsargus es pazīstu labāk, kā pārējos puišus, ar to pašu Marko Simiču, piemēram. Mēs kopā spēlējām Melnkalnes izlasē. Pret “Valmieru” visi puiši laukumā atstāja visus spēkus, visi ļoti centās. Visi palīdzēja cits citam laukumā, lūk, to mums vajag īpaši.

– Mums vēl arī iesistos vārtus…

O, jā, tas, protams, bez tiem nav uzvaru. Pret “Valmieru” izveidojām pietiekoši labus momentus, bet vajag obligāti izveidot vēl vairāk. Tajā redzu lielu iespēju progresam.

– Iepazīsties ar Latvijas futbolu režīmā “no kuģa uz balli”. Vai agrāk ko biji dzirdējis par Latvijas čempionātu?

– Gandrīz neko. Zināju tādas komandas, kā “Riga” FC un RFS, tādēļ, ka tās spēlēja Čempionu Līgā. Pārējās komandas man nebija zināmas. “Liepāju” nedaudz zināju, tādēļ, ka agrāk tur spēlēja Simičs. Kā reiz Marko man nedaudz pastāstīja par Latvijas čempionātu, par to, kurš šeit uz ko pretendē un t. t.

– Saprotu, ka izdarīt nopietnus secinājumus pēc vien vienas spēles naivi un pat muļķīgi. Bet vienalga paprasīšu – kaut kāds viedoklis par Latvijas čempionāta līmeni tev jau ir?

– Man liekas, ka turnīra līmenis nav slikts. Saprotams, ka līdz Francijas čempionātam tālu, bet tas tomēr TOP līmeņa turnīrs. Latvijā daudz spēcīgu un pieredzējušu spēlētāju dažādās komandās, un to jau es paspēju ieraudzīt. Daudz tehnisku puišu, teicami individuāli sagatavotu – ne jau nejauši daudziem futbolistiem ir pieredze spēlējot spēcīgos čempionātos. Tā kā jaunajiem puišiem ir, no kā mācīties. Spēlēt Latvijas čempionātā interesanti un sarežģīti – tie ir mani pirmie iespaidi.

– Pieļauju, tu biji ļoti pārsteigts, kad uzzināji, kādu vietu tabulā ieņem FK “Liepāja”. Jautājums par citu. Spēle ar “Valmieru” dod pamatu domāt, ka tā pavisam nav mūsu vieta tabulā?

– Domāju, jā, esmu par to pārliecināts. Nezinu, kādēļ komanda nokļuva pēdējā vietā – droši vien, tā visiem ir mīkla. To, ko es dzirdēju par FK “Liepāja” – tas ir augsts līmenis, dalība Eirokausos un vienmēr cīņa par medaļām. Šajā sezonā noticis kaut kas tāds, ko man grūti izskaidrot – par to ne man vajag prasīt. Bet tagad atstāsim mierā to, kas bija līdz manīm. Mans uzdevums, lai tagad viss būtu citādāk. Tikai par to, mēs tagad domājam.

– Pavisam citādāk – tas nozīmē mums beidzot jāuzvar. Pēdējā uzvara – tā ir uzvara derbijā, un labāk neatcerēsimies, kad tā bija. Svarīgāks kas cits – jauns derbijs jau sestdien, 3. augustā. Tu jau esi dzirdējis, ka mūs visus atkal gaida jauns ugunīgs mačs?!

– Jā, zinu par derbiju. Nešaubos, tas būs ļoti interesanti un emocionāli. Derbijs – tas ir derbijs, tur piebilst neko nevajag. Izdarīsim visu, lai panāktu vajadzīgo uzvaru. Noskaņošanās jābūt tikai tādai.

Foto Valmiera FC

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv