Sestdien, 10. augustā, FK “Liepāja” futbolisti aizvadīja kārtējo Latvijas čempionāta spēli. “TonyBet Virslīga” divdesmit sestās kārtas ietvaros Tamaza Pertijas komanda mājās tikās ar klubu FS “Jelgava”. Ļoti svarīgā un principiālā spēle noslēdzās ar skaistu un bezierunu mūsu komandas uzvaru ar rezultātu 3:0 (1:0)! Malači, labus vārdus pelnījusi visa komanda – kritiskā momentā ļoti vajadzēja izsist trīs punktus un mēs to izdarījām! Iemesls priekam.

Par spēles galveno varoni kļuva centra aizsargs Marko Simičs. 37 gadus vecais aizsargs aizvadīja satriecošu spēli, viņa aktīvā divi lieliski vārti! Bravo, līderi. Kapteinis Marko veda komandu aiz sevis pašā atbildīgākajā momentā un darīja to spīdoši. Vēl vienus vārtus iesita uzbrucējs Kyvon Leidsman. Apsveicam ar pirmajiem vārtiem FK “Liepāja” sastāvā, Kyvon!

Sezona mums sanākusi tāda, ka spēle no kategorijas “Būt vai nebūt” atnāca pietiekami agri. Jau desmit kārtas pirms finiša. Saprotams, ka šī spēle vēl noslēdzoši neatrisina nekādus jautājumus, bet tās svarīgums saprotams vēl labāk. Dodot galvenajam konkurentam vēl vienu iespēju uz cerību iznākumā izglābties, tas galu galā varētu mums būt ļoti sāpīgi.

Mums šodien vienkārši kaimiņam turnīra tabulā bija jāpasaka kas ir kas. Jāpasaka cieti, skaļi, pārliecinoši un cienīgi.

Pateicām. Par to komandai atsevišķs liels paldies.

Tādos mačos, kur jebkurā gadījumā viss ļoti ilgi turās uz nerviem un dzīslām, galveno lomu spēlē cilvēki ar dzelzs raksturu. Tādās spēlēs nevar uzvarēt, ja laukumā nav vadītāja. Viņš ved, viņš izies cauri jebkuriem šķēršļiem un viņš parādīs piemēru.

Par laimi, mums viņš šodien bija. Īsts vadītājs.

Marko Simičs.

Šodien tribīnēs bija ļoti daudz jauno futbolistu. Tas bija brīnišķīgi. Paldies visiem par atbalstu, tas bija vareni un iespaidīgi. Divkārt brīnišķīgi, ka jaunie talanti varēja vērot tāda klasiska spēlētāja darbības, kā Marko. Tādēļ, ka no tādiem, kā Simičs, vajag mācīties. Mācīties pašas svarīgākās lietas futbolā – cīnīties un nešaubīties, ka uzvara obligāti atnāks.

Draugi, tas vienkārši pārsteidzoši. Spēlē, kur iesist vajag obligāti (bet mēs, ja atceraties, to neesam darījuši ļoti sen) divus vārtus iesit centra aizsargs. Marko uzreiz kļuva par mūsu komandas līderi sezonas iesistajos vārtos čempionātā – prātā var sajukt, vai nav tiesa?!

Paši svarīgākie bija, protams, vārti numur viens. Mēs aktīvi sākām, uzreiz parādot, ka šodien noteikti nolēmuši meklēt laimi uzbrukumā. Pastāvīgi bijām ar bumbu, labi un pareizi kustējāmies. Jau 5. minūtē stūra sitiens no Jankas Grīnberga un bīstams sitiens ar galvu no Dani Patijčuka. Uh, garām vārtu stabam. Pēc divām minūtēm bija jāpriecājās Dodo. Atkal stūra sitiens, otrā tempa uzbrukums, Grīnbergs atkal ar teicamu pespēli, bet Dodo ar skaistu sitienu ar galvu. Uh, viesu vārtsargs spīdēja ar neticamu reakciju.

Mēs pilnībā kontrolējām spēli, bet tādos mačos savi likumi. Lai kādā stāvoklī atrastos pretinieks, tam vienalga būs sava iespēja. Un tā gadījās 18 minūtē, kad mēs nogulējām pretuzbrukumu – “Jelgavas” galvenais uzbrukuma spēks, par laimi, kļūdījās. Uh, ielaist pirmajiem mēs nekādi nedrīkstējām…

Moments nepatīkams. Ne tādēļ, ka tas kaut kā mainītu spēles kopējo zīmējumu, nē. Laukuma saimniekiem kā bija pārsvars, tā arī turpināja to turēt. Napatīkams tas bija tādēļ, ka viesi arī saprata, ka reālas iespējas viņiem pilnībā var būt. Bet nedrīkstēja ļaut viesiem noticāt tam pa īstam.

Tam bija vajadzīgi vārti. Ir! Jā, sagaidījām. Nopelnījām soda sitienu, Grīnbergs, gudrinieks, pieradis izpildīt “standartus”. Labs centrējums, un Simičs atarada pozīciju, kur viņa galva “pārvērtās” neapturamā spēkā – 1:0! Kā gan bija vajadzīgi šie vārti, labais, Marko!

Otrais puslaiks nesolīja neko vienkāršu. Pirmām kārtām tādēļ, ka pretiniekam jau nebija ko zaudēt. Tas atbrīvo rokas, nes uz priekšu, ko, starp citu, viesi pierādīja jau pirmās puses beigās. Daži dzēlīgi uzskrējieni, un malacis vārtsargs Danijels Petkovičs – viņš bija uzticams, mierīgs un uzmanīgs.

Minūtes piecpadsmit pēc pārtraukuma paredzami sanāca ļoti nervozas. Nogrieznis, kad varēja gadīties viss kas, tādēļ, ka tādās spēlēs vispār paredzēt neko nav iespējams. Līdz zināmai galējībai. Bet tā iestājās 61. minūtē, kad reaktīvais Dudu (teicama maiņa!) skaisti aizlidoja no sedzēja, paspīdot kā Useins Bolts miniatūrā, un tika nopļauts, kā ar izkapti – noraidījums, kurš nerada jautājumus.

Bet tālāk sekoja fokuss. Preses ložā tajā momentā atradās nepazīstams pagaidām “žurnālists” Artūrs Karašausks. Trauma, kruķi, nopietns skatiens, kurš pastāvīgi tur, laukumā – Kara, protams, drausmīgi pārdzīvoja par komandu. Jautāju: “Kara, kurš soda sitienu var izpildīt?” Atbilde momentāla: “Marko!” Līdz vārtiem metru 20+, pie bumbas Simičs. Izsmalcināts šāviens, bum, vārti – 2:0! Kapteinis, kurš ved aiz sevis. Bravo.

Marko aizlidoja šikā prieka izklupienā, kaut kur rezervistu soliņa rajonā. Tādas emocijas mēs gaidījām visu šo neveiksmīgo un grūto sezonu.

Protams, tas jau vairs neatstāja pretiniekam iespējas. Tas vēl centās, mēģināja, bet vilciens, protams, jau aizgājis. Nenoķert.

Mēs galīgi nometām važas un uzbrukām jau viegli un skaisti. Dažas kombinācijas bija tik labas, ka tā arī gribējās izsaukties gaisā: “Eh, mums visu šo bildi uz pavasari, uz vasaras sākumu…” 74. minūtē iesitām trešos vārtus. Ātri, efektīgi, Grīnbergs ar kārtējo teicamo piespēli uz flangu Marinam Lausičam. Tas sagatavoja “konfekti” uz tuvo vārtu stabu, kur Leidsman iegrūda bumbu vārtos – 3:0!

Malači.

Pēc tam mēs jau dāvājām publikai iespēju gūt baudu no ātra un skaista futbola. Roberts Meļķis labi centās, varēja iesist, Arams Bagdasarjans izgāja ļoti spēcīgi, Dudu lidoja pa malu. Mazulis pat brīnumainus vārtus iesita, bet sūrais VAR izlēma, ka 4:0 – tas pārāk daudz.

Uzvara. Ļoti svarīga un vajadzīga. Komanda, to vadot dzelžainajam kapteinim Marko, deva pašu labāko atbildi uz šo vienmēr ļoti smago jautājumu – “To be, or not to be?” Mēs beidzot pametām pašu nepatīkamāko vietu tabulā, un tas, protams, ļoti patīkami.

Bet nedrīkst apstāties. Pozitīvas emocijas – tas ir brīnumaini un vajadzīgi. Mēs tās ļoti ilgi gaidījām, mēs tās izcietām un nopelnījām. Bet saprotams, ka nekādas eiforijas nevar būt. Nekādā gadījumā.

Bet kam jābūt?! Jābūt turpinājumam tādā pat garā.

TONYBET VIRSLĪGA 2024. 26. kārta

FK Liepāja – FS Jelgava – 3:0 (1:0)

Liepāja: Petkovičs, Grīnbergs, Uskokovičs, Simičs, Kangars, Purtičs (Babičs, 70), Cheikh Diouf, Patijčuks (Lausičs, 70), Dodo (Meļķis, 70), Moustapha Diaw (Dudu, 46), Leidsman (Bagdasarjans, 78)

Rezervisti: Kurakins, Čikovani, Tīdenbergs, Aganspahičs.

Jelgava: Kudrjavcevs, Valmiers, Verimejevs (Janovskis, 59), Purs, Pētersons (Maslovs, 47), Glaudāns, Glušačs (Pantelejevs, 46), Deklavs, Kļuškins, Kačanovs (Hanada, 76), Oloko.

Rezervisti: Veļika, Maes, Bečers, Laiviņš, Šitjakovs.

Vārti: 1:0 Simičs (33), 2:0 Simičs (62), 3:0 Leidsman (74).

Brīdinājumi: Glušačs (20), Verimejevs (24), Pētersons (37), Kļuškins (44), Purtičs (60), Hanada (89).

Noraidījums: Valmiers (61).

Galvenais tiesnesis: Andris Treimanis.

Liepāja. 10.08. Stadions “Daugava”. Skatītāju skaits: 1300.

Foto liepajniekiem.lv

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv