Ja jūsu komandā ir īsts līderis, tad jūsu komandai nav jābaidās ne no kādām grūtībām un šķēršļiem. Jūsu komanda obligāti pārvarēs visas nepatikšanas, tādēļ, ka ir satriecošs spēks, kurš jebkurā situācijā ved uz priekšu, pamodinās un iedvesmos visus pārējos futbolistus.
Marko Simičs. Par laimi, FK “Liepājai” ir Marko. Aizsargs, kurš laukumā ir piemērs visiem. Viņa pieredze un raksturs palīdz mūsu komandai atgriezt līmeni, pie kura esam pieraduši. Bet, ziniet, palīdz ne tikai tas! Vēl arī lieliskie vārti, kurus no centra aizsarga, liekas, gaidi vismazāk!
Bet Marko var arī to. Fantastika.
Vispār, kapteinis, kad mēs sajūsminājāmies par viņa lielisko spēli pret “Jelgavu”, atbildē bija pieticīgs un aukstasinīgs, vairāk sprieda par komandas uzdevumiem, kā par saviem skaistajiem vārtu guvumiem.
Un tas arī ir augsts līmenis un profesionālisms. Jaunatne, mācieties un ņemiet piemēru.
Parunājām ar Marko. Interesanti un patīkami.
– Marko, pieņem apsveikumus. Svarīgajā mačā tu sarīkoji īstu izrādi!
– Paldies. Jā, tiešām kaut kas ne slikti sanāca. Kaut kāds aizsargs, kā es dzirdēju, negaidīti pārvērties par bombardieri. (Smaida).
– Zinātkāri, pirms tādas spēles bija kaut kādas priekšnojautas, īpašas sajūtas? Tomēr divi vārti – tas kaut kas pilnīgi īpašs.
– Nē, nekā tāda nebija. Katrā gadījumā, man noteikti sapņos nerādījās, kā es iesitu divus vārtus. Pirms mača viss notikās, kā vienmēr – bija vēlēšanās atdot komandai laukumā maksimumu, izdarīt visu, lai panāktu uzvaru. Reizēm sanāk, reizēm, diemžēl, nē, bet noskaņošanās man vienmēr tieši tāda.
– Par laimi, šajā reizē viss sanāca, un kapteinis bija vienkārši neatkārtojams. Bet tas soda sitiens…
– Ziniet, kā reiz pirms šī soda sitiena pēkšņi atnāca pārliecība, ka obligāti iesitīšu. Kaut gan, kā pareizi pēc tam preses konferencē teica Tamazs Pertija, treniņos es tos vispār nesitu. Bet te sajutu, ka noteikti būs vārti. Priecājos, ka viss tā izdevās.
– Konkurentu pirms sitiena nebija?
– Es uzreiz gribēju sist, bija pārliecība. Bet mums ir citi puiši, kuri var labi izpildīt. Piemēram, Stefans Purtičs teicami sit, un es no sākuma viņam prasīju: “Vai sitīsi?!” Stefs atbildēja, nē, nesitīšu – sit pats. Atdeva man vārtu piespēli, sanāk. (Smaida).
– Komentētājs TV bija tik pārsteigts, ka nesaprata, ka tieši tu tā uzsiti. Bet lūk, Karašausks vēl pirms sitiena uzreiz man teica, ka Marko noteikti var iesist.
– Spriežot pēc visa, Kara mani ne slikti zina. Pēc spēles patīkami bija viņu redzēt ģērbtuvē, patīkami bija dzirdēt viņa apsveikumus. Visi zin, ka Artūrs prot izpildīt “standartus”. Bet tagad pēc maniem vārtiem, saprotams, ka Simičam nav konkurentu cīņā par tiesībām sist sodus. (Smaida).
– Tavā bagātajā karjerā gadījies agrāk kaut kas līdzīgs?
– BATE spēlējot iesitu vienu vai divus sodus. Kad spēlēju “Pahtakor” Uzbekistānā, arī iesitu, bet, ja nekļūdos, tā bija draudzības spēle. Kad spēlēju Serbijā, atceros, trāpīju pa vārtu stabu, pa pārliktni, bet, liekas, neiesitu. Un vispār es jau reti situ pa vārtiem, vēl jo vairāk vēl retāk iesitu. Tā kā šie divi vārti “Jelgavai” – tas ir pārsteigums ne tikai visiem, bet arī man pašam.
– Mani nepamet cieta sajūta, ka Simičs – patreiz pats bīstamākais FK “Liepāja” uzbrucējs.
– Ticamāk, es pats bīstamākais aizsargs-uzbrucējs mūsu komandā. (Smaida). Bet, godīgi sakot, pilnībā nav svarīgi, kurš tieši iesit vārtus. Lai nākamajā spēlē iesit pat Petkovičs! Tam nav nozīmes, tādēļ, ka pats galvenais – tā ir uzvara, tie ir trīs punkti. Mums visiem jādomā tikai par komandas interesēm, jādomā par to, kā pacelt FK “Liepāja” tabulā.
– Tev pilnībā taisnība, bet par to mazliet vēlāk. Tavi otrie vārti sanāca ļoti skaisti, bet daudz svarīgāks un vajadzīgāks bija tavs pirmais precīzais sitiens.
– Protams. Mums bija pārsvars, bet viesi labi aizsargājās. Bija ļoti svarīgi iziet vadībā rezultātā, un esmu priecīgs, ka mēs to izdarījām. Vārti deva mums pārliecību, psiholoģiski mūs stiprināja. Mēs bijām vadībā un nedomājām izlaist pārsvaru – ļoti labi, ka to iznākumā mums izdevās izdarīt.
– Skaistais Simiča sitiens ar galvu gadījās pašā atbildīgākajā momentā. 1:0, bet nekā mierīga vienalga nebija. Nervozs mačs, kurā netrūka sarežģītas epizodes.
– Jā, tā bija. Domāju, pats grūtākais moments – kad viņu uzbrucējs netrāpīja tukšos vārtos vēl pie rezultāta 0:0. Ja mēs ielaistu, tad psiholoģiski būtu ļoti smagi. Tad varētu pārāk nervozēt un steigties. Bet kad mēs iesitām pirmie, tad nedaudz nomierinājāmies un sākām parādīt savu spēli. Domāju, visi redzēja, ka “Liepāja” spēcīgāka par pretinieku. Bet tikai pie 2:0 atnāca pārliecība par uzvaru, jo vairāk, ka mēs nonācām arī vairākumā.
– Tava pieredze iespaido. Un tomēr, uztraucies pie 1:0?
– Neteikšu, ka bija kāds satraukums, bet zināma nervozitāte tiešām bija. Pirmā puslaika beigās mēs nedaudz pazaudējām savu spēles zīmējumu, bet pretinieks otrādi, pielika un pietiekami nepatīkami un daudz uzbruka. Labi, ka pēc pārtraukuma sakārtojām savu spēli un atgriezām sev pārsvaru. Pēc tam mums lielu problēmu jau vairs nebija.
– Un pelnīti uzvarējām spēli no kategorijas: “To be, or not to be?” Tā to var novērtēt?
– Domāju, jā, tā var teikt. Mēs brīnišķīgi apzinājāmies mača svarīgumu, spēlējām ar konkurentu. Bija spriedze, tādēļ, ka mums ļoti vajadzēja apsteigt pretinieku tabulā. Personīgi es nešaubos, ka “Liepāja” spēcīgāka par “Jelgavu”, pie visas cieņas pret pretinieku. Starp citu, esmu pārliecināts, ka mēs esam spēcīgāki arī par citām komandām, kuras augstāk par mums tabulā. Bet vajag pierādīt to laukumā, un esmu priecīgs, ka vienu soli šajā plānā mēs izdarījām.
– Ļoti palīdzēja līdzjutēju atbalsts.
– Protams, liels paldies visiem, kuri atnāca un atbalstīja “Liepāju”. Ļoti patikās spēlēt tādā brīnišķīgā futbola atmosfērā. Kad es biju “Liepājā” pirmo reizi, uz mūsu spēlēm vienmēr nāca daudz skatītāju. Tagad pagaidām tā nav, es saprotu, ka līdzjutēji sarūgtināti un apvainoti, viņi gaidīja no komandas pavisam citus rezultātus. Mēs ļoti gribam izlabot stāvokli un ticam, gaidām, ka mūsu līdzjutēji būs kopā ar komandu jebkurā situācijā. Kā lūk, šie bērneļi, kuru bija ļoti daudz stadionā mūsu spēlē pret “Jelgavu”. Viņi pārdzīvoja par mums vienkārši super, malači!
– Mēs daudz runājam par taviem vārtiem, un tas ir likumsakarīgi. Bet aizmirstam, ka arī aizsardzībā darbojāmies cienīgi, atkal nospēlējām uz “0”. Pieliekam?
– Mēs kļūstam pārliecinātāki un labāki, tādēļ, ka ar katru treniņu un spēli labāk saprotam cits citu, labāk saspēlējamies, uzlabojam savstarpējo saprašanos. Bez šaubām, tam vajadzīgs laiks, kura mums nav. Bet nekur tā nav, lai komanda, kurā daudz jaunu spēlētāju, ar pirmo reizi sāktu spēlēt ideāli. Mēs to zinām, visi puiši cenšas, strādā, un mēs tiešām pieliekam. Domāju, visiem tas būtu redzams.
– Var teikt, ka tava forma uzlabojas?
– Neapšaubāmi. Kad tikai parādījos Liepājā, bija pietiekami sarežģīti. Tomēr es nebiju ar komandu treniņnometnē. Pēc būtības, no atvaļinājuma atbraucu. Bija nepieciešams laiks, lai uzņemtu nepieciešamo kondīciju. Kā reiz tagad jūtos labi, nekādu problēmu nav.
– Kad tev partneros pieredzējušie un gudrie Luka Uskokovičs, Anto Babičs vai Jānis Grīnbergs, tad jābūt mieram, tad jābūt kvalitātei. Bet lūk, tu pirmo reizi spēlēji kopā ar jauno Alanu Kangaru. Kāds iespaids?
– Labs, tādēļ, ka Kangars malacis, interesants aizsargs. Nospēlēja cienīgi un disciplinēti. Viņš prot dzirdēt partnerus, viņš grib mācīties, viņam ir vēlēšanās strādāt un progresēt. Ceru, tā Kangaram būs arī turpmāk, un tad no viņa pilnībā var sanākt laba līmeņa futbolists.
– Mēs beidzot pametām pēdējo vietu. Ir iemesls tam, lai uzelpotu mierīgāk?
– Mēs priecājamies, ka pametām pēdējo vietu. Tas nedaudz palīdzēs atbrīvoties psiholoģiski, piedos papildus pārliecību. Bet neko īpašu mēs neizdarījām, vēl daudz cīņas priekšā. Mums katrā spēlē vajag cīnīties par punktiem, tādēļ, ka gribam pacelties tabulā. Cita uzdevuma mums nav.
– Čempionātā mēs to risināsim tagad 24. augustā Daugavpilī. Bet pirms tam mums spēle Latvijas Kausā, mājās, kad 17. augustā uzņemsim klubu AFA “Olaine”. Vajag par visiem spēkiem cīnīties par trofeju!
– Jā, protams, tas arī mums svarīgs mērķis. Vajag atiekties maksimāli uzmanīgi pret pretinieku, kaut arī tas spēlē pirmajā līgā. Kausā katra komanda var būt bīstama. Neapšaubāmi, ļoti ceru, ka mēs tiksim galā ar šo barjeru, bet tālāk skatīsimies, kas notiks. Bet nevajag steigties: vajag iet no spēles uz spēli, soli pa solim. Katra nākamā spēle – tā ir pati svarīgākā spēle. Lūk, ar tādu noskaņu mums jāvirzās uz priekšu.
Foto liepajniekiem.lv
Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv