24. augustā mūsu komandu gaida grūts pārbaudījums. Ceļojums viesos pie BFC “Daugavpils”, ļoti prasmīga un bīstama pretinieka. Vajadzēs laukumā atdot maksimumu, savādāk uzvaru, ļoti vajadzīgu un svarīgu uzvaru, panākt nereāli. 

To brīnišķīgi saprot Danila Patijčuks. Labais puisis Danila, mērķtiecīgs spēletājs, azartisks, nepiekāpīgs un labā nozīmē nekaunīgs. Viņa lietā (uzbrukuma lietas – vienmēr īpašas lietas futbolā!) bez sportiskas nekaunības nav iespējams. Man patīk Danilas nopietnība, viņa vēlēšanās iedziļināties katra jautājuma pašā būtībā. Redzams, ka viņš tiešām grib aizrakties līdz katras darbības vai domas pašai būtībai. Gudrs futbolists – tā vienmēr ir īpaša vērtība. 

Ļoti laba zīme, ka 21 gadu vecais puisis nedomā rādīt, ka viņš visu jau zin un saprot. Viņš mācās, katru dienu cenšas būt labāks, viņš uzsūc sevī visas futbola nianses un smalkumus. Bet to jau bezgalīgs skaits…

Ar Danju bija ļoti interesanti. Bet Jankam Grīnbergam mūsu saruna (precīzāk, tās pieticīgs fragments) vispār vajadzētu īpaši patikt.

Jāsaka, lielajā sarunā vispār daudz interesantu momentu. 

Un tā, nākamais mačs mums Daugavpilī. Danila, kā tev liekas, kādēļ es nolēmu ar tevi parunāt tieši pirms šīs spēles?

Domāju, tādēļ, ka spēles pret BFC “Daugavpils” man kā reiz īpaši padodās. Vai izdodās iesist, vai atdot rezultatīvu piespēli. Tā sākās ar manu pirmo sezonu, vēl kad spēlēju “Spartakā”. Atceros, pirmo reizi izgāju pret viņiem un uzreiz nopelnīju pendeli, kā reiz Vlads Kurakins pret manīm pārkāpa noteikumus. Starp citu, kā reiz Kuram es savus pirmos vārtus virslīgā iesitu. Tā kā tagad reizēm jokoju un saku viņam: “Žēl, tu Daugavpilī vairs nespēlē”. (Smaida).

Pirmajā riņķī Daugavpilī mēs nospēlējām 0:0. Mums, izrādās, “daugavpiliešu speciālista” uzvarai pietrūka. 

Jā, ļoti tā var būt. Bet ja nopietni, tad sezonas sākumā trauma, protams, man stipri patraucēja.

Vispār, tu pilnībā pareizi uzminēji iemeslu. Mēs daugavpiliešiem šajā sezonā iesitām vienus vārtus un izdarīji to tu. Atceries epizodi?

Protams. Gara piespēle, grūti bija apstrādāt bumbu, laukums bija slapjš. No cīņas neizslēdzos, bumba atlēca, bet es gāju līdz galam, cerot, ka vārtsargs kļūdīsies. Tā arī sanāca, viņš netrāpīja pa bumbu, bet man izdevās ieraidīt bumbu tukšos vārtos.

Kaut ko vēl atceries no spēles?

Interesanti, ka toreiz uz stadionu pirmo reizi atnāca mana meitene. Vēl bija vecāki. Visiem spēle patika, un es pie tam vēl arī vārtus iesitu. Vispār, ja kāds no maniem tuviniekiem atnāk uz spēli, tad man uzreiz kaut kas labs izdodas.

Ko gan tu klusēji?! Izvēles nav – uzaicini meiteni uz Daugavpili.

Tas būtu brīnišķīgi, bet, diemžēl, diez vai sanāks. Ceru, viņa noskatīsies spēli TV, un tas arī man palīdzēs parādīt sevi pašā labākajā veidā. 

Atceros, tu toreiz vēl pirmajā puslaikā nomainīji Grīnbergu. Jautājums kā reiz par visu mīlēto Jāni. Domāju, ka Janka patreiz gandrīz vai pats aktīvākais un enerģiskākais mūsu spēlētājs. Tev tā neliekas?

Absolūti šim viedoklim piekrītu. No latviešu spēlētājiem Janka patreiz noteikti pats spožākais un bīstamākais mūsu futbolists. Kad viņš spēlēja maz, es runāju ar viņu un biju izbrīnīts, ka viņš neiziet laukumā. Janka malacis, izmantoja savu iespēju. Kad viņam parādījās daudz spēles laika, viņš parādīja sevi no pašas labākās puses. Ļoti par viņu priecājos, tagad Janka, pēc manām domām, dzelžains pamatsastāva spēlētājs. 

Ļoti patīkami dzirdēt, kā tu ar cieņu un pat sajūsmu izsakies par komandas partneri. 

Man ļoti interesanti sarunāties ar Grīnbergu, uzzināt no viņa par futbola dzīvi un spēles noslēpumus. Jankam vien 25 gadi, bet viņam jau bagātīga pieredze, viņš bijis dažādos klubos, pie tam, ļoti pazīstamos. Pie tam vēl Janka jautrs puisis, ar viņu interesanti un nav garlaicīgi. Iedomājieties, pie tam viņš vēl arī futbolu ne slikti saprot. (Smejas).

Pievienojos taviem komplimentiem. Nodod viņam vēl, lai biežāk sit pa vārtiem – sitiens Jankam brīnišķīgs. 

Tā ir, viņš daudz pie tā strādā treniņos. Bet viņam tāda pozīcija laukumā, ka iespēju sitienam atrast pietiekami sarežģīti. Kad ir iespēja, viņš sit. Veselas divas reizes šajā sezonā uzsita – vieni vārti. Pēc manām domām, ļoti produktīvi sanāk. (Smaida).

Grīnberga vārti “Grobiņai”. Pagaidām tie mūsu labākie vārti sezonā?

Domāju, jā, tā arī ir. Jo vairāk, ka mēs, diemžēl, šajā gadā ļoti maz iesitam. Bet šis šikais šāviens derbijā atmiņā, protams. Ļoti skaisti, uzvaras vārti un trīs punkti derbijā – viss tas tiešām apstiprina, ka šie pagaidām mūsu labākie vārti sezonā. 

Par teicamo puisi Janku mums tagad viss skaidrs. Interesanti kas cits: kādā formā patreiz atrodas Patijčuks?

Domāju, patreiz es esmu tuvu optimālajai formai. Fiziski noteikti gatavs pašā labākajā veidā, kā, starp citu, arī visi mūsu puiši. Patreiz jūtu treneru uzticību, saņemu daudz spēles laika, un vienmēr cenšos darīt laukumā visu, ko varu. Šajā sezonā tik labi, kā tagad, es vēl neesmu sajuties. Vienīgais, kas sarūgtina, ir tas, ka neizdodas iesist. Momenti ir katrā spēlē, bet…

Jautājums kā reiz par treneru uzticēšanos. Bez tās nekur.

Jā, bez šaubām. Daudz reizes runājos ar Tamazu, viņš vienmēr ļoti atbalsta, vispirms psiholoģiski. Tas attiecās, starp citu, ne tikai uz mani, bet uz visiem mūsu jaunajiem spēlētājiem. Uzticēšanās dod spēku, vienmēr ļoti gribas attaisnot un pierādīt trenerim, ka viņš ne velti tik daudz spēka velta futbolistam.

Interesanta tava taktiskā loma laukumā. Izskaidro godājamajai publikai: kas tev tomēr vairāk patīk – pozīcija laukuma centrā vai uzbrucēja loma?

Dabīgi, mēs individuālajās sarunās ar galveno treneri to arī daudzas reizes apspriedām. Viņš redz mani kā pussargu, izvietojumā tuvāk uzbrukumam. Esmu gatavs jebkurai lomai, es no astoņpadsmit gadiem spēlēju jebkurā pozīcijā uzbrukumā. Bet vispār man vienalga, kur spēlēt: galvenais – spēlēt. Lai treneri liek mani kaut vai vārtos, kaut par kreiso aizsargu, kaut vienalga kur. Galvenais – spēlēt un dot komandai labumu.

Nē, par kreiso aizsargu nevajag, Janka apvainosies.

(Smaida). Nekas, ja kas, var man tur vietu iedot. (Smejas).

Atgriezīsimies pie tavas pozīcijas uzbrukuma grupā. Iesist grūti, bet saspēlē tu piedalies daudz. Tas dod apmierinājumu?

Neapšaubāmi. Ziniet, šodien futbola pasaulē visus uztrauc statistika: vārti, piespēles. Bet daudzi futbolisti laukumā dara svarīgas lietas, kuras statistikā neuzrādās. Lūk, man daudzējādā ziņā tāda loma laukumā, kur statistiku nesavāksi. Bet esmu lepns un ļoti priecīgs, ja manas darbības palīdz izcelties partneriem.

Tu  jau atzīmēji, ka pārdzīvo, ka neizdodas iesist, kaut gan momenti ir. Kur iemesls?

Laikam, tur vesels komplekss, kā jau vienmēr. Domāju, viens no galvenajiem iemesliem, ka es nepietiekami daudz esmu strādājis tieši pie noslēguma. Treniņos pamatā galveno uzmanību veltīju tam, lai prastu nogādāt bumbu līdz uzbrūkošajiem spēlētājiem, sagatavot viņiem momentu. Likās, ka man noslēgums vajadzīgs mazākā mērā. Bet tagad treneri no pussargiem prasa, lai arī viņi aktīvāk darbotos uzbrukumu noslēgšanā. Sāku vairāk pie tā strādāt, ceru, tas dos augļus.

Viss, ko tu atzīmēji, ļoti raksturīgi mūsu spēlei ar “Olaini”. Miljons momentu, bet noslēgums…

Jā, gadās tādas spēles, kad, nezinu, kad kaut kāds zemisks likums darbojas pret uzbrūkošo komandu. Kad mēs neiesitām pirmajās minūtēs, bet bija uzreiz trīs teicami momenti, es padomāju, ka vārti šodien nāks smagi. Tā arī sanāca: varējām iesist minimums 7 vārtus, bet iesitām vienus. Bet pareizi teica treneri, ka vārtus mēs atstājām spēlei Daugavpilī. Ceru, tā viss arī būs.

Smagi noskaņoties spēlei pret tādu pretinieku, kā AFA “Olaine”?

Nē, problēmu ar noskaņošanos mums nebija. Treneri daudz un pareizi runāja, ka nenovērtēšanas nedrīkst būt nekādā gadījumā. Mēs ar cieņu attiecamies pret jebkuru pretinieku. Bet, protams, nekāda satraukuma nebija, kaut gan iesist nevarējām ilgi. Pieņemsim, pārtraukumā, kad rezultāts bija 0:0, ģērbtuvē neviens nešaubījās, ka mēs vienalga uzvarēsim.

Noskaņu nes sevī līderi. Sezonas sākumā mēs ļoti ilgi tos meklējām. Tamazs Pertija taisnīgi atzīmēja, ka viņu nav. Tagad tie ir?

Domāju, jā. Pirmām kārtām, Simičs, kurš vēl arī gūst ļoti svarīgus vārtus. Vispār es patreiz pie līderiem pieskaitītu vai pusi komandas, un tas kā minimums. Tie ir gan puiši, kuri spēlē starta sastāvā. Tie ir gan puiši, kuri iziet uz maiņu. Ļoti labi, ka līderi tagad mums ir dažādās līnijās – praktiski katrā pozīcijā.

Ko jauns puisis, kā tu, var iemācīties no Simiča?

Pirmām kārtām, kaujiniecisku raksturu. Simičs – futbolists ar satriecošu pieredzi, viņš spēlējis ļoti augstā līmenī, ļoti spēcīgos čempionātos. Man, protams, ļoti interesanti runāt ar viņu, uzzināt no viņa, kā to panākt, ko vajag darīt un t. t. Viņa padomam kā laukumā, tā arī ģērbtuvē ir ļoti liela nozīme. Marko vajadzīgajā momentā nopietns, vajadzīgajā momentā var teicami pajokot. Viņš mūsdienīgs spēlētājs, kurš vienmēr zin, ko vajag darīt konkrētajā momentā. Protams, to vajag mācīties, tas obligāti noderēs nākotnē.

Ko mācīties no pieredzējušiem futbolistiem, kuri sastāda uzbrukuma grupu?

Saprotams, es uzmanīgi vēroju viņu darbības. Piemēram, Stefans Purtičs vai Marins Lausičs. Uzreiz redzama viņu augstā klase. Visvairāk man patīk, ka viņi saglabā mieru jebkurās sarežģītās epizodēs. Viņi vienmēr ļoti palīdz laukumā.

Jautājums par Bagdasarjanu. Pārāk ļoti neslavē šo talantīgo jaunieti, bet, piekritīsi, puisis tiešām pieliek katru dienu.

Es netaisos viņu slavēt, it kā jau nav par ko. (Smaida). Bet ja nopietni, Arams tiešām pelnījis labus vārdus. Viņš malacis. Savos 17 gados viņš ļoti labs, viņš vienmēr piedod spēlei enerģiju, spējīgs izveidot momentu pats sev, spējīgs izveidot iespēju partneriem. Arams, piemēram, klasiski parādīja to kausa spēlē, pie tam spēlēja ne savā ierastajā pozīcijā. Viņam laba futbola izglītība, viņš grib mācīties no pieredzējušiem spēlētājiem, viņš grib progresēt. Esmu priecīgs par Aramu, viņš ir liels malacis, ceru, tā arī turpinās.

Pēdējās spēles beidzot atnesa zināmas labvēlīgas emocijas. Tas treniņos jūtams?

Jā, protams. Mēs esam iemācījušies priecāties pat par sīkumiem, bet uzvaras jo vairāk paceļ noskaņojumu. Ņemot vērā mūsu neveiksmes sezonas pirmajā pusē, mēs tagad īpaši novērtējam katru panākumu un saprotam, ka tikai neatlaidīgs darbs palīdzēs uzvarēt vēl. Vispār, domāju, ka visas šīs ilgās neveiksmes izrādījās ļoti pamācošas, tās padarīja mūs daudz stiprākus un mentāli izturīgākus. Tā ir svarīga un liela pieredze kā spēlētājiem, tā arī treneriem.

Pats Danja Patijčuks tagad smaida biežāk, kā, teiksim, vēl divus mēnešus atpakaļ?

Godīgi runājot, es arī divus mēnešus iepriekš smaidīju ne retāk, kā tagad. Protams, mani ļoti stipri sarūgtināja mūsu neveiksmes, bet nedrīkst pastāvīgi atrasties negatīvā. No tāda stāvokļa vajag ātrāk tikt laukā, savādāk nav iespējams situāciju labot. Uzskatu, ka tikai kad tev pozitīva noskaņa, tad var gūt panākumu.

Tev taisnība. Un tomēr, neskatoties uz pozitīvu, neko īpašu mēs vēl neesam izdarījuši. Lūk, uzvara Daugavpilī – tas noteikti nopietni, jo vairāk, ka tur jebkura komanda vienmēr izjūt problēmas. Mūs apmierinās tikai uzvara?!

Protams, noskaņojumam jābūt tikai tādam. Piekrītu, ka vēl neko grandiozu mēs vēl neesam izdarījuši. Mēs labojam situāciju, bet to vajag darīt katrā jaunā spēlē. Esmu pārliecināts, ka mēs varam un pat vajag uzvarēt Daugavpilī, un nav svarīgi, kādā vietā tagad atrodas komandas. Pat ja BFC “Daugavpils” tagad būtu pirmie tabulā, vienalga mums sestdien vajadzētu uzvarēt. Un nav svarīgi, kur mēs spēlējam – viesos vai mājās. Mums nevajag šaubīties par saviem spēkiem.

Latgales kluba stiprās puses?

Viņiem labs uzbrukums, ļoti labi leģionāri. Vēl BFC “Daugavpils” izceļ īsts komandas gars, viņi vienmēr sitas un cīnās līdz galam. Ar viņiem vienmēr nav vienkārši spēlēt, bet, atkārtošos, FK “Liepāja” ir viss, lai uzvarētu tādu pretinieku.

Pamēģināsi paredzēt, kā var veidoties spēle?

Tas vienmēr ir smags uzdevums. Bet ok, tad tā: nepiekāpīgā cīņā mēs uzvaram ar rezultātu 2:0. Otrie vārti būs manā aktīvā.

Drosmīgs apgalvojums, īpaši par Patijčuka vārtiem.

Ja izej laukumā, tad domā tikai par uzvaru. Nu bet iesist man vienmēr gribas. No otras puses, ja mēs uzvaram ar 2:0, bet otros vārtus iesitīšu ne es, bet, piemēram, Janka Grīnbergs, tad es arī būšu ļoti priecīgs. Priecīgs gan par komandu, gan par Janku!

Foto Aiga Veisa.

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv