Vienmēr ļoti priecē, kad spēlētājs negrib apstāties un grib būt labāks. Kad viņš pieņem vīrišķīgu lēmumu, lauž pierastos apstākļus un iet nezināmajā, kur neviens un neko negarantē. Kur visu vajag pierādīt, tā sacīt, no nulles.

Aizsargs Oskars Vientiess tādu lēmumu pieņēmis. Tagad dara maksimumu, lai pierādītu savu nepieciešamību. Dara atzīstami un kvalitatīvi: bez minstināšanās, savākti un strādīgi. Mūsu sarunā Oskars arī bija mierīgs un sakoncentrēts. Bija ļoti interesanti parunāt par dažādām tēmām.

Oskar, tu iesiti labus vārtus OFK “Petrovac”, bet, diemžēl, tos atcēla aizmugures dēļ. Sarūgtinājums?

Jā, protams. Vienmēr gribas iesist jaunā komandā. Un tur vēl tāds strīdīgs moments, video, piemēram, grūti saskatīt, bija aizmugure vai nebija. Uzskatīsim, ka man nepaveicās.

Atgādināju par šo epizodi tādēļ, ka tu jau vispār iesit reti. Divi vārti virslīgā, bet spēles vairāk par simtu. Starp citu, kam un kā iesiti?

Panākumi man pret “Tukums” un “Riga” FC. Abas reizes tās bija standarta situācijas, cīņa pie atlēcošajām bumbām, un pēc tam, teiksim tā, ar otro tempu es iesitu. Abas reizes situ ar kāju, tā kā ar galvu, ceru, iesitīšu jau “Liepājā”.

Vai tiešām ar galvu vispār pagaidām nav sanācis trāpīt mērķī? Tu puisis liels, gaisam jābūt tavam.

Iesitu Latvijas (U21) izlases sastāvā. Tā kā zināma pieredze man šajā plānā ir. (Smaida).

“Mettā” tev noteikti prasīja būt aktīvam pie “standartiem”.

Jā, bez šaubām. Bet lūk, kaut kā pietrūka noslēgumā. Varbūt, veiksmes nebija, nezinu. Ceru, tagad viss būs savādāk.

“Metta” vienmēr nepiekāpīga, vienmēr nepatīkami iekožās laukumā. Ar ko īpašu tev atmiņā spēles pret “Liepāju”?

Tie vienmēr bija interesanti un saspringti mači. Vienmēr grūti paredzēt, kā ritēs spēle, kādā virzienā tā ies. Uzvarēt varēja jebkura komanda. Domāju, noteikti atradīsies spēles, kuras negrib atcerēties “Metta”, bet bija arī mači, kurus noteikti negrib atcerēties “Liepāja”. “Liepājā” vienmēr bija kvalificēti spēlētāji, ar viņiem bija interesanti cīnīties – tas arī palīdzēja pašam progresēt.

Kāds no liepājnieku futbolistiem pabojāja nervus?

Es atcerētos tādu spēlētāju, kā Berjozkins. Tad es vēl spēlēju kā balsta pussargs, un viņš man daudz asiņu patērēja. Pēc manām domām, ļoti kvalitatīvs futbolists.

Tava pāreja uz mūsu komandu. Saprati, ka vajag virzīties uz priekšu?

Jā, tā arī ir. “Metta” tas ir teicams starta solis, bet man liekas, ka es jau pāraugu šo līmeni un pienācis laiks virzīties tālāk. FK “Liepāja” – tā ir brīnišķīga iespēja attīstībai un progresam. Tā ir cīņa par medaļām un Eirokausiem, kas ļoti svarīgi. Nu un bez tam, “Liepāja” – tā ir reāla iespēja augt kā spēlētājam, lai turpmāk pamēģinātu savus spēkus daudz spēcīgākā čempionātā.

Mēs jau desmit dienas Turcijā. Tev tāda treniņnometne notiek pirmo reizi dzīvē. Zini, kad es pēkšņi atceros, ka man pirmā tāda treniņnometne bija divdesmit gadus atpakaļ, tad, domāju, cik gan interesanti jābūt, kad tu šeit pirmo reizi. Padalies ar mums ar saviem iespaidiem, kas tev patīk visvairāk?

Pats galvenais – tev nekas netraucē futbolam un gatavošanos. Tu esi pilnībā sakoncentrēts uz futbolu. Akurāts režīms, akurāts dienas saraksts – trenējies un gatavojies sezonai. Nu kā var salīdzināt gatavošanos uz zāles brīnišķīgos apstākļos ar gatavošanos uz mākslīgā seguma zālē, kā man bija agrāk?!

Jā jau, sniegs un sals, maigi sakot, ne labākie draugi nopietnam futbolam.

Protams. Jā, mājās arī var gatavoties, var atrast labus pretiniekus no Igaunijas un Lietuvas. Vienu reizi mēs ar “Mettu” izbraucām uz spēli Zviedrijā, tur bija labs mačs. Bet uz zāles tas tomēr pavisam cits futbols, un pretinieku izvēle šeit, protams, daudz plašāka. Tā kā priekš manis Turcijas treniņnometne – teicama pieredze.

No “Mettas” uz “Liepāju” šajā starpsezonā atnāca uzreiz divi spēlētāji. Pastāsti mums kaut ko par Melni.

Tikai taisnību, tiesa?! (Smejas).

Protams.

Bruno – ļoti perspektīvs futbolists. Viņš drosmīgs spēlētājs, viņam laukumā autoritātes nav. Atceros, kad viņš nokļuva virslīgā “Mettā”,  viņam bija vien sešpadsmit gadu, un viņš jau tad neviena un neko nebaidījās. Vienmēr meklēja bumbu, gribēja būt ar bumbu. Viņa stils neparocīgs un nepatīkams pretiniekiem. Bruno vienmēr balansē starp līnijām. Protams, sitiens viņam arī ļoti labs. Ļoti ceru, ka “Liepājā” viņš atvērsies vēl labāk un iesitīs vairāk, kā pagājušajā sezonā.

Bruno gandrīz debesskrāpis. Treniņos pret viņu grūti uzvarēt cīņu gaisā?

Bruno garāks par mani, bet es biežāk uzvaru pret viņu divcīņās, kā viņš pret mani. Domāju, viņš neiebildīs man šajā sakarā. (Smaida). Domāju, viņš pats teicami zina, ka ar galvu var un jāspēlē labāk.

“Mettā” vienmēr daudz talantu, un tu tur biji daudzus gadus, daudzus redzēji. Melnis viens no talantīgākajiem?

Uh, grūti teikt, tādēļ, ka spēlētāju tiešām bija ļoti daudz. Bet, domāju, manā TOP5 Melnis noteikti būs.

Pats saproti, tagad man vienkārši jāprasa tev šo TOP5 nosaukt. Interesanti, tur Oskars Vientiess būs?

Jā, būs! (Smaida). Un tā, manā TOP5 iekļuvuši: Varslavāns, Krollis, Vapne, Melnis un es. Kurš konkrēti kādā vietā, nenosaukšu – nosaucu savu piecinieku.

Noslēdzot tēmu “Iepazīšanās ar Melni”. Bruno, labs, labsirdīgs un audzināts puisis, ar viņu vienmēr patīkami sarunāties, redzams, ka viņš iekšā futbolā. Liekas, ka, tā teiksim, galva viņam nesagrozīsies. Bet jaunība tāda vējaina lieta… Viņam pietiks disciplīnas un atbildības, lai neaizmirstu par to, ka strādāt vēl vajag ļoti daudz?

Domāju, jā, disciplīnas un atbildības viņam pietiks, protams. Bet novēlēšu Bruno, lai disciplīna un atbildība vienmēr būtu viņa pavadoņi futbola dzīvē. Tad tas obligāti palīdzēs realizēt augsto potenciālu. Bet tas, ka vajag vēl ļoti daudz strādāt, nešaubos, Bruno arī bez manas priekšā teikšanas brīnišķīgi saprot.

Kad tu pārgāji uz “Liepāju”, tad teicami zināji, ka konkurence aizsardzības centrā ļoti nopietna.

Zināju, protams, jā. Simičs, Isajevs – ļoti pieredzējuši aizsargi, viņi ir teicami futbolisti, brīnišķīgi lasa spēli. Babičs jaunāks par viņiem, bet, protams, viņš arī ļoti kvalificēts spēlētājs. Man liekas brīnišķīga komplektācija, personīgi es daudz ko varu no tādiem spēlētājiem iemācīties. Bet, neapšaubāmi, konkurence mani nebaidīja, esmu pārliecināts, ka iespēja spēlēt būs, spēles laiks būs. Galvenais, daudz strādāt un pierādīt treneriem, ka tu esi gatavs dot labumu komandai.

Spēlē pret OFK “Petrovac” tu devi labumu, spēlējot pārī ar Simiču. Bija iemesls satraukumam?

Man, starp citu, pēc spēles teica, ka no malas es izskatījos kā reiz pārāk uztraucies, bet es neko tādu nejutu. Otrādi, biju mierīgs. Jā, varbūt, dažās epizodēs darbojos pārāk vienkārši, negribējās pieļaut kļūdu. Domāju, vajag reizēm pieņemt daudz riskantākus un drosmīgākus lēmumus, vēl jo vairāk pārbaudes spēlēs. Bet tikai nejauciet tādus lēmumus ar avantūriskiem.

“Mettā” tu biji spēlētāja lomā, no kura jaunajiem puišiem jāmācās. “Liepājā” situācija izmainījusies tieši uz otru pusi. Tagad pats mācies no pieredzējušiem partneriem.

Protams, kādēļ nē?! Patreiz es ne pats vecākais spēlētājs komandā, kā bija agrāk. Ja ir iespēja mācīties, nedrīkst to palaist garām. Tā kā, jā, obligāti klausos padomus no vairāk pieredzējušiem puišiem, tas ir svarīgi un vajadzīgi.

Tevi jau aicināja uz Latvijas izlasi. Esmu pārliecināts, ļoti gribi, lai tevi aicinātu uz galveno komandu no “Liepājas”. Ir tāds mērķis?

Bez šaubām. Ļoti gribas, lai uz izlasi atkal izsauktu un, galvenais, ļoti gribas debitēt. Esmu izsaukts trīs reizes, bet pagaidām, diemžēl, spēlēt nav nācies. Tā kā tas ir mans mērķis.

Starp citu, kurš tev kā etalons no Latvijas centra aizsargiem?

Tobers! Viņš agresīvs, ātrs, spēcīgs un nebaidās būt ar bumbu. Var aukstasinīgi apspēlēt, var atdot teicamu piespēli. Ļoti labs spēlētājs.

Kad tu trenējies izlasē, kādus galvenos secinājumus izdarīji? Var uzvarēt konkurenci, piemēram, pret Černomordiju vai citiem?

Protams, var. Spēle mūsu izlasei mainās, katrs treneris cenšas izmantot to stilu, kurš viņam tuvāks. Kā man liekas, mana spēles maniere kā reiz tuva tam stilam, kurš tagad ir Latvijas izlasei. Nedrīkst apstāties, strādāt un ticēt, ka iespēja būs.

Pavisam drīz mūs gaida izbraukums uz mīļoto Andoru, bet pēc tam neaizmirstams piedzīvojums Wembley. Cik punktus savāksim pēc divām kārtām?

Labs jautājums. (Smaida). Seši punkti – tas būtu ideāli, bet panākt to būs, skaidra lieta, ļoti grūti. Domāju, Andorā laukumā jāiziet tikai ar domām par uzvaru. Par trīs punktiem mums jādomā arī Londonā. Jā, brīnišķīgi saprotu starpību līmenī un meistarībā, bet, uzskatu, ka uz katru spēli jāiziet, domājot tikai par pozitīvu rezultātu.

Daudz nopietnāks jautājums. Kas jāizdara, lai spēlē pret Anglijas izlasi neiekristu pēc pilnas programmas?

Pirmām kārtām, vajadzīga maksimāla spēles disciplīna un pastāvīga palīdzība cits citam laukumā. Domāju, mēs varam pretīm likt tikai kvalitatīvas komandas darbības.

Man patīk tavs optimisms. Viss pareizi – nekad nedrīkst padoties, ja tu tiešām īsts sportists.

Protams!

Anglija – Latvija. Tā ir spēle-pārbaudījums vai spēle-sapnis?

Domāju, abi apzīmējumi pareizi.

Zini, kad es skatījos stadionā Portu spēli Latvija – Vācija Eiropas čempionātā 2004, man bija sajūta, ka mēs varam sāpīgi ieknābt gigantam. Spēles gaidās ar Angliju man tādas sajūtas, diemžēl, nav absolūti. Brīnumi notiek?

Laiku pa laikam tie tiešām gadās. Ceru, Wembley mūsu izlase kaut ko sasniegs.

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv