FK “Liepāja” atgriezusies mājās, futbolisti var nedaudz atpūsties un emocionāli pārslēgties pēc Turcijas treniņnometnes. Cik ātri tas palidoja! Ļoti interesanti un produktīvi. Lūk, tieši tādas, interesantas un produktīvas, Andrija Korobenko darbības laukumā.

Vienmēr gūsti lielu baudu, vērojot gudrus spēlētājus. Pareizs, vērtīgs un gudrs lēmums, jo vairāk, ja tas pieņemts zem spiediena, presinga un zibenīgi – tā īpaša, estētiska sajūsma. Andrijs Korobenko tādu sajūsmu publikai dāvā.

Mēs parunājām ar šo mierīgo un labsirdīgo puisi un apspriedām Turcijas treniņnometnes iznākumu. Viņa loma laukumā noteicošā, Korobenko sasaista visu spēles mehānismu. Viņa loma intervijā arī noteicošā, tādēļ, ka gudrās un dziļās Korobenko atbildes bija ļoti patīkami klausīties.

Godājamie draugi, ceru un ticu, ka talantīgais Andrijs iepriecinās jūs šodien un, pats galvenais, garās un grūtās sezonas gaitā. Man personīgi to ļoti gribās.

Liepājā visi brīnišķīgi zina Karu. Koro – tā tevi vajag saukt?

Jā, var, protams. Par Koro mani sauc treneris, komandas partneri. Vēl sauca par Korob, Koroba, bet tad lai būtu Koro – visiem saprotami, par ko runa.

Un tā, Koro, tava pirmā leģionāra pieredze – Latvijas čempionāts. Ko tu domā par šo turnīru?

Aizvadīju sezonu “Valmierā”, varu teikt, ka Latvijas čempionāts interesants un saspringts turnīrs. Tas attīstās, piedalās vairākas ļoti stipras laba līmeņa komandas. Jā, iespējams, ir zināms pārrāvums starp tiem, kuri tabulas augšā un cīnās par Eirokausiem un komandām no lejasgala. Bet tā ir vispār pietiekami parasta situācija, kad čempionātā tikai desmit komandas.

Mazā valstī nereāli būt daudz komandām vienādi augstā līmenī.

Protams. Bet teikšu, ka Latvijas čempionāts pavisam nav vienkāršs, te nav viegli. Daudz spēcīgu un atlētisku spēlētāju, pietiekami augsti ātrumi – šeit spēlēt sarežģīti un interesanti.

Tava dzimtā Ukraina vienmēr bijusi slavena ar lielu skaitu talantīgu jauno futbolistu. Starp citu, kurš tavs mīļākais ukraiņu spēlētājs?

Grūti nosaukt kādu vienu, mums tiešām daudz teicamu spēlētāju un daudzi man patīk. Bet ja tomēr izvēlēties, tad nosaukšu Andriju Jarmoļenko. Lielisks spēlētājs, un, bez tam, viņam, tāpat kā man, Čerņigiva – dzimtā pilsēta.

Par lielu nožēlu, tavā dzimtajā pilsētā patreiz grūti daudz domāt par futbolu.

Diemžēl, jā. Mums bija komanda augstākajā līgā, bet pēc kara sākuma tā apturēja savu eksistenci. Ļoti ceru un ticu, ka netālā nākotnē komanda atdzims un atkal turpinās spēlēt augstā līmenī. Protams, pārdzīvoju, man tur palikuši daudz draugu.

Atcerēsimies neseno spēli “Dynamo”- RFS. Zināju, protams, ka Eirosezona Kijivas grandam nav izdevusies, bet vienalga negaidīju, ka “Dynamo” spēle būs tik neinteresanta un pelēcīga. RFS bija pelnījis nezaudēt.

Protams, es ar lielu interesi gaidīju maču. Man pirms spēles zvanīja ukraiņu žurnālisti, uzdeva daudz jautājumu, mēs analizējām situāciju un tā tālāk. Atbildēju, ka esmu pārliecināts par “Dynamo” uzvaru. Jā, komanda izgāzusi Eirokausus, bet Ukrainas čempionātā tā spēlē brīnišķīgi un, domāju, iegūs čempionu titulu. “Dynamo” kā reiz prot spēlēt pret tādām komandām, kā RFS. Pat pie rezultāta 0:0, bet tas saglabājās ļoti ilgi, es nešaubījos, ka vienus vārtus viņi vienalga iesitīs. Tā arī sanāca. Pie tam, protams, jāsaka labi vārdi par RFS. Viņi vispār vienkārši spīdoši aizvadīja Eirokausu sezonu, viena pati uzvara pār “Ajax”  ļoti iespaidīga. Lieli malači.

Priekš jauna ukraiņu spēlētāja vēl eksistē stereotips, sakot, kas tas vispār tāds – spēlēt Latvijas čempionātā?

Kad es braucu uz “Valmieru”, man vispār nekādu stereotipu nebija. Domāju, mani gaida labs čempionāts, tas noteikti nav sliktāks par daudziem citiem. Pārsteidzoši, bet kā reiz no daudziem Latvijas spēlētājiem es pēc tam bieži dzirdēju, ka, lūk, te nav ko darīt, ka futbola Latvijā nav, ka čempionāts vājš un tā tālāk. Bet es tam kā reiz nepiekrītu: turnīrs attīstās un spēlēt šeit grūti. Pakatieties, kādu līmeni parādīja RFS Eiropas Līgā? Tas jau ne vienkārši tāpat notika. Ceru, ka arī Latvijas izlase progresēs un panāks rezultātu.

Tavus vārdus, lai arī nesaistīti, apstiprina kaut vai pārbaudes spēle “Liepāja” – “Oлeкcандрiя”. Mēs uzvarējām vienu no Ukrainas čempionāta līderiem. Jā, pirmsezona, treniņnometne, viss saprotami. Bet vienkārši tāpat tādus mačus neuzvar.

Absolūti pareizi. Man “Oлeкcандрiя” daudz pazīstamu, un pēc spēles viņi mūsu komandu lielīja. Teica, ka “Liepāja” ir laba spēlētāju atlase, ka tā ir apmācīta komanda, kura spēlē interesantu un ātru futbolu. Vienkārši tāpat puiši neteiktu mums tādus komplimentus.

Secinājumu es izdaru acīmredzamu. Korobenko nekad nav bijis vīlies, ka nonācis Latvijas čempionātā.

Jā, pareizi. Vilšanās man nekad nav bijusi.

Patreiz tu “Liepājā”, bet “Valmieru” droši vien vēl ilgi atcerēsies. Skumji, ka viss tā beidzies šai interesantajai komandai.

Bez šaubām, ļoti skumji. Mums tur bija teicams kolektīvs, mēs rādījām labu futbolu, uzvarējām līderus. Uzskatu, visu sezonu spēlējām ļoti cienīgi. Diemžēl, mūs nepielaida Eirokausiem, bet visi jautājumi vadībai, spēlētājus tajā noteikti nevar vainot. Un iznākumā lūk tādas, bēdīgas beigas… Man ļoti žēl, Valmierā lieliski līdzjutēji, viņi vienmēr kopā ar komandu līdz pēdējam. Tur brīnišķīgs stadions, kurš man ļoti patika.

Atceros spēli “Valmiera” – “Liepāja” oktobrī. Mēs uzvarējām svarīgu maču 1:0, uzvaras vārtus iesita Lausičs, tavs tagadējais partneris laukuma centrā. Atceries epizodi?

Jūs nolēmāt uz vecām rētām uzbērt nedaudz sāls?! (Smejas). Protams, atceros. Viņam atdeva brīnišķīgu piespēli ar papēdi. Un Lausičs ļoti trāpīgi uzsita no tālas distances.

Lausičs ļoti gudrs un izsmalcināts spēlētājs. Patīk spēlēt kopā?

Jā, neapšaubāmi. Tiesa, viņš gudrs spēlētājs, un esmu priecīgs, ka mums ātri izveidojās savstarpēja sapratne, man komfortabli spēlēt kopā ar viņu. Uzreiz redzams, ka Marins – spēlējošs futbolists, Horvātijas futbola skola ļoti jūtama.

Man liekas, ka Lausičs daudz emocionālāks par Korobenko. Tādēļ tu šajā duetā esi spēlētājs, kuram vajag, bez visa pārējā, ar savām darbībām rādīt aukstasinību. Piekrīti tādam novērojumam?

Ja atcerēties, ka pagājušajā sezonā man bija 12 dzeltenās kartītes, tad jūsu doma būtu ļoti strīdīga. Nevaru teikt, ka laukumā man trūkst emociju. Bet lūk, dzīvē es noteikti esmu mierīgāks par Lausiču. (Smaida). Bet laukumā mēs viens otru papildinām.

Atgriezīsimies Valmierā, 2024. gada oktobrī. Patīkami tomēr atcerēties labas uzvaras. Kurš no “Liepājas” toreiz vēl palicis atmiņā?

Kā reiz Lausičs! Mēs spēlējām viens pret otru, tā bija grūta un interesanta sāncensība. Kad es nonācu “Liepājā”, mēs to atcerējāmies. Marins teica, ka spēle bija ļoti smaga, “Valmiera” dominēja un kontrolēja spēli. “Liepāju” tad glāba satriecošais Petkovič, viņš atsita pendeli, veica vēl daudzus teicamus seivus.

Tu nonāci mūsu klubā janvārī. Viss sagadījās negaidīti?

Jā, negaidīti un ātri. Gada sākumā sapulcējāmies Valmierā, bija prezidenta saruna ar komandu. Nekā nomierinoša es nesadzirdēju, nekādu perspektīvu, tikai vārdi par to, ka komandu gaida ļoti smags gads. Ziniet, es līdz pēdējam ticēju un cerēju, ka situācija tomēr izmainīsies. Bet pēc šiem vārdiem sapratu, ka vajag pieņemt lēmumu. Nebija iespējams arī turpmāk sēdēt un gaidīt nesaprotami ko, bez naudas, nesaņemt algu. Man ir ģimene, man Ukrainā vecāki, man brālis frontē. Es gribu un man viņiem jāpalīdz, bet tādā situācijā nevarēju to darīt. Tādēļ nolēmu aiziet, teicu aģentam, un gandrīz uzreiz parādījās variants ar “Liepāju”. Priecājos, ka mēs ātri visu sarunājām un tagad esmu šeit.

“Liepājā” tu atrodies mēnesi. Kādi galvenie iespaidi?

Daudz pozitīvu iespaidu. Piemēram, man patīk treneru štābs, kuram mūsdienīgas futbola idejas, kurš atbalsta uzbrūkošu spēli. Patīk komplektācija. Visapkārt ļoti labi futbolisti, piemēram, centra aizsargi, kuri brīnišķīgi saprot spēli. Ļoti ātri uzbrucēji. Vēl atzīmētu, ka “Liepāja” daudz profesionālāka, kā “Valmiera” atjaunošanās jautājumos, fizio un visa, kas ar to saistīts.

Skatos uz taviem lēmumiem laukumā, un mani nepamet sajūta, ka Koro šajā komandā nav jaunpienācējs, ka viņam aiz muguras kā minimums trīs sezonas “Liepājā”. Kā tu tik ātri sakārtoji savstarpējo sapratni ar partneriem?

Jūs ziniet, šādā lietā tas pietiekami viegli! Ja visapkārt futbola cilvēki, tad viņi teicami zina kur un kā sevi piedāvāt laukumā, kur skriet un tā tālāk. Jā, laiks vajadzīgs, bet bāzes principi saprotami. Ņemiet, piemēram, spēli pret “Oлeкcандрiя”. Bija redzams kā mēs kvalitatīvi izgājām no presinga, kā kopumā gudri un pareizi kustējāmies.

Kuru saproti labāk par visiem? Bez Lausiča, saprotams.

Ļoti svarīgi bija sakārtot savstarpējo sapratni ar aizsardzības līniju. Domāju, tagad es labi saprotu centra aizsargus, un arī malējos tāpat. Tādēļ pāreja no aizsardzības uz laukuma centru, pāreja no aizsardzības uzbrukumā mums sanāk kvalitatīva.

Negribu tev izteikt kompllimentus lūk tā, uzreiz, līdz sezonas sākumam, bet tava vēlēšanās vienmēr meklēt piespēli uz priekšu, tiekšanās pastāvīgi atrast turpinājumu uzbrukumam ļoti priecē. No kurienes tas?

Domāju, tas bijis vienmēr, ar maniem pirmajiem soļiem futbolā. Es esmu “Shakhtar” audzēknis, bet tur uzreiz to māca. Skaties vienmēr uz priekšu, meklē asas un saasinātas piespēles – tur to visu iepotē no bērnības.

Ja pareizi saprotu, pagājušajā sezonā tev dažās spēlēs piešķīra centra aizsarga lomu. Šī pozīcija tev arī tuva?

Tad vienkārši nebija citas izejas. Nospēlēju četras spēles pilnīgi man agrāk nepazīstamā pozīcijā. Pirmo reizi dzīvē biju centra aizsargs, bet, kā rādīja prakse, viss sanāca ne slikti. Pat divas reizes iekļuvu kārtas simboliskajā izlasē tieši aizsarga lomā.

Neieslīgsim taktiskās detaļās, bet kopējās līnijās tev patīk spēles modelis, kuru būvē “Liepājā” Dino Skenders?

Ļoti patīk. Šis modelis parāda, ka komanda grib dominēt laukumā. Komanda grib spēlēt no spēka pozīcijām. Priecē, ka mēs nepresingojam tikai presinga dēļ. Netērējam neapdomīgi spēkus, bet visu daram vajadzīgajā momentā. Kā mīl teikt mūsu treneris, mēs gaidam “Trigger Point”.

Akcents uz uzbrukumu – tas tev dvēselei.

Neapšaubāmi, pie tam kopš bērnības. Pieradis laukumā uzbrukt! Tā ir uzvarētāja mentalitāte, kuru “Shakhtar” iepotē no paša sākuma.

Galvenā trenera uzdevumi sarežģīti?

Tie drīzāk interesanti. Tie palīdz spēlētājam attīstīties.

Kā novērtē savu tagadējo gatavību?

Līdz Latvijas čempionāta sākumam atlicis vēl mēnesis, un forma vēl obligāti uzlabosies. Patreiz teikšu, ka gatavs laikam, uz procentiem septiņdesmit.

Man liekas, ka Korobenko laukumā vispār nepiekūst. Mānīgs vieglums?

Protams, gadās, ka piekūstu. (Smaida). Bet reizēm vajag to neparādīt, darboties “pāri nevaru” – viss komandas panākumam.

Negaidīta atkāpe. Tev patīk lasīt?

Ziniet, agrāk ļoti mīlēju. Bet lūk, pēdējā laikā tas kaut kur aizgājis un pazudis.

Jautāju tādēļ, ka spēli tu lasi vienreizēji. Tas atkal nāk no futbola bērnības?

Jūs ziniet, kā reiz nē. Tas parādījās un izpaudās pietiekami nesen. Tiešām, cenšos paredzēt pretinieka darbības, nolasīt viņa lēmumu. Tā ir pieredze, tomēr es jau esmu redzējis daudz dažādu shēmu, atradies laukumā pašās dažādākajās situācijās. Tagad pietiekami bieži jau vienkārši zinu, kur ies piespēle, tādēļ steidzos nonākt tajā vietā agrāk par citiem.

Tātad, lasīšana vienalga nebija veltīga.

Saprotams, tā dod labumu jebkurā gadījumā. Lasīšana ļoti palīdz attīstīties gan kā personībai, gan kā futbolistam.

Saprotams, ka tava loma laukumā neparedz iesistus vārtus. Bet tu ņēmi un iesiti svarīgus vārtus pret “Oлeкcандрiя”! Tomēr katram spēlētājam vienmēr un visur gribas iesist.

Saprotams. Atzīmēties ar rezultatīvām darbībām grib visi bez izņēmuma. Cita lieta, lai tas vispār notiktu, nepieciešams, lai akurāti strādātu viss spēles mehānisms, lai katrs spēlētājs pareizi izpildītu savu uzdevumu laukumā. Tikai tas noved pie uzvarām un komandas panākumiem, bet tas ir pats galvenais. Kurš tieši iesit un atdod, tas galu galā ir otršķirīgi.

Dzirdu gudra cilvēka vārdus, bet tas vienmēr ir patīkami. Patīkami vēlreiz atcerēties Koro vārtus. Atceries epizodi.

Mēs bijām zaudētājos. 1:2, standarta stāvoklis. Paskatījos uz mūsu rezervistu soliņu, treneris Jānis Goba teica, ka varu pieslēgties. Mīlu noslēgt tālo vārtu stabu, tur arī nonācu. Marko Simičs sita, vārtsargs atsita, bet es biju blakus. Starp citu, no sākuma domāju, ka aizmugure. Bet nē, tad pa īstam nopriecājos, jo vairāk, ka iesitu man labi zināmai komandai. Bet vēl vairāk iepriecināja, ka “Liepāja” parādīja raksturu un uzvarēja smagu spēli.

Kad runāju ar Kirilu Iļjinu, viņš teica, ka gatavojas sezonā iesist par vieniem vārtiem vairāk, kā tu. Jums tagad tādas neizziņotas derības?

Iļjins vispār tāds interesants puisis. (Smejas). Mēs uzreiz atradām kopēju valodu, sadraudzējāmies, un es būšu tikai priecīgs, ja viņš iesitīs par vieniem vārtiem vairāk, kā es. Bet paskatīsimies… (Smaida).

Tava kreisā piekāpjas Iļjina kreisajai?

Hmm… Varbūt, bet tikai pašu mazumiņu. Tā viņam tiešām ļoti laba, bet reizēm viņš tomēr var sist autā. (Smejas).

Pie kā vēl jāpieliek?

Kā vienmēr, jāpieliek visā. Pilnveidoties vajag un var vienmēr. Pirmām kārtām – spēle ar galvu. Balsta pussargam vienmēr vajag strādāt pie kvalitatīvas bumbas atņemšanas. Nu un rezultatīvas darbības gribas vairāk.

Vēl ļoti svarīgi nedabūt 12 dzeltenās kartītes sezonā.

O, jā, protams. Ceru, tik daudz noteikti nebūs.

Ja mēs atcerējāmies patīkamo cilvēku Iļjinu, tad atkārtošu jautājumu, kuru uzdevu viņam. Kā jānoslēdzas sezonai “Liepājai”, lai Korobenko varētu iesaukties: “Tā bija lieliska sezona!”

Es varu nosaukt sezonu par lielisku tikai tad, ja mana komanda izcīnīs zelta medaļas. Domāju, ja “Liepāja” līdz beigām pretendēs uz pirmo vietu un iznākumā finišēs TOP3, tad varēšu nosaukt sezonu par labu. Jau teicu, ka man kopš bērnības uzvarētāja mentalitāte, es tā esmu audzināts. Tādēļ jebkuru vietu, izņemot pirmo, es nevaru nosaukt par lielisku sasniegumu.

Līdz pirmajai spēlei Latvijas čempionātā mazāk par mēnesi. Jau domā par to?

Jā, protams. Kaut ko izlaid caur galvu, kaut ko analizē. Esmu pārliecināts, ka līdz pirmajam mačam “Liepāja” būs gatava optimālā veidā.

Nu bet dotajā momentā treniņnometne Turcijā noslēgta, apkoposim iznākumu. Kāds vērtējums?

Ļoti laba treniņnometne. Man liekas, sagatavošanās process bija veidots pareizi, mūs, kā saka, nekur neiedzina. Pastāvīgi noveda līdz kopējam gatavības līmenim. Mēs daudz nodarbojāmies taktiski, lai pilnībā saprastu spēles principus, kurus grib redzēt Dino. Un man liekas, ka komanda noķēra un saprata mūsu trenera galveno domu. Tagad jāturpina daudz strādāt, lai mācētu šo sapratni pilnībā iemiesot laukumā. Tā kā personīgi es ar treniņnometni paliku ļoti apmierināts.

Un skaistā uzvara pār “Oлeкcандрiя”, 3:2 pēc 0:2, kvalitatīvs futbols no mūsu puses – tas kā reiz apstiprinājums pareizam darbam šajās divās nedēļās.

Piekrītu. Pat esot zaudētājos ar 0:2 mums nebija sajūtas, ka mūs pārspēj un ka “Liepājai” nav iespēju. Domāju, mēs labi izpildījām trenera uzdevumu, mums pareizi izdevās presings un vispār mēs spēlējām labā līmenī. Ne jau nejauši iesitām trīs vārtus un iznākumā uzvarējām.

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv