Pirmdien, 25. augustā, FK “Liepāja” noslēgs Latvijas čempionāta trešo apli. Dzimtajās sienās Andreasa Alma komanda uzņems klubu SK “Super Nova” (sākums 17:30). Gaidām jūs stadionā, draugi! Tā būs svarīga spēle, kurā nedrīkst zaudēt punktus. 

Bez šaubām, uzvarai mums būs vajadzīgi vārti. Un vēl mums būs ļoti vajadzīga drošība aizsardzībā. Atceraties, pirmajā aplī SK “Super Nova” iesita mums Liepājā divus vārtus un aizveda mājās neizšķirtu.

Tagad ko tādu nedrīkst pieļaut.

Mūsu aizsargi, protams, izdarīs visu, ko var. Uzticami un strādīgi puiši! Tai skaitā arī Edvinas Girdvainis, jebkurā nozīmē varens spēlētājs, kuru nav iespējams neieraudzīt laukumā. Šis dzelzs cilvēks mūsu komandā pavisam nesen, bet bez viņa jau grūti iedomāties mūsu aizsardzību.

Spēks, nesaudzība, nepiekāpība, disciplīna, gaisa kontrole. Edvinas spēles trumpji uzreiz bija acīmredzami, un mūsu komandai tie ļoti noderēja. 

Iepazīsimies ar pieredzējušo aizsargu pa īstam.

Edvinas, debijas spēli “Liepājā” tu aizvadīji kā reiz mēnesi atpakaļ. Interesanti, kādi tev kopējie iespaidi par Latvijas futbolu?

Es zināju, ka Latvijas čempionāts – tas ir laba līmeņa turnīrs, kurā spēlē spēcīgas komandas. Tādēļ es gribēju šeit atbraukt un atbraucu. Kad parādījās variants ar “Liepāju”, es nešaubījos, ka izdaru pareizu izvēli. 

Droši vien, maz patīkams jautājums tev, un tomēr. Latvijas čempionāts augstāka līmeņa, kā Lietuvas?

Domāju, ka jā, augstāka. Vidējais līmenis noteikti augstāks. Te ļoti spēcīgi un kvalitatīvi līderi. Pēc manām domām, tas saistīts pirmām kārtām ar to, ka šeit klubiem vareni investori. Pateicoties tam, Latvijas klubiem ir iespēja uzaicināt teicamus leģionārus un augsta līmeņa trenerus. Lietuvā tā nav, tur klubus pamatā uztur pilsēta, bet tās ir pavisam citas iespējas. Konkurēt var, laikam, tikai “Kauno Žalgiris”. Bet jebkurā gadījumā, mūsu klubiem noteikti nav tādu budžetu, kādi ir Latvijas labākajiem klubiem.

Bet kādēļ lietuviešu futbolistu mūsu čempionātā palicis mazāk, kā agrāk? Vēl ne tik sen pie mums bija daudz spēcīgi dažāda plāna spēlētāju no Lietuvas.

Man grūti atbildēt viennozīmīgi. Daudziem, kā man liekas, labāk mājās, kā kaut kur vēl. Bet ja braukt, tad visi skatās uz Vācijas, Itālijas, Spānijas pusi un tā tālāk. Daudziem liekas, ka mainīt Lietuvas čempionātu pret Latvijas nav nozīmes. Viņi domā, ka turnīru līmenis neatšķiras. Bet paši Latvijas klubi ne pārāk uzmanīgi vēro lietuviešu spēlētājus. Priekšroku dod uzaicinātiem leģionāriem no Āfrikas, Rietumeiropas vai Dienvidamerikas. Kaut gan esmu pārliecināts, ka mums Lietuvā daudz talantīgu un interesantu puišu.

Interesanti uzzināt, tu zināji Sauļu Cekanaviču pirms atnākšanas uz mūsu klubu?

Nē. Mēs iepazināmies tikai Liepājā. Biju patīkami pārsteigts, kad uzzināju, ka šeit strādā lietuviešu treneris. Sauļus teicams speciālists, profesionālis, kurš lieliski pazīst Latvijas futbolu.

Latvija pret Lietuvu. Tev mači savā izlasē pret mūsu izlasi ļoti principiāli?

Jā, bez šaubām, tās ir īpašas un ļoti principiālas spēles. Derbijs, ko jūs gribat?! Ar Igauniju arī mači, protams, īpaši, bet pret jūsu izlasi tie tomēr daudz vairāk principiālāki. Starp citu, interesanti, ka es divreiz pret Latvijas izlasi spēlēju tieši Liepājā. Pavisam nesen, pagājušā gada jūnijā, mēs jūs uzvarējām ar 2:0, es nospēlēju praktiski visu spēli. 

Tādu derbiju tev bijuši daudz?

Pēc manām domām, pavisam pret Latvijas izlasi es esmu spēlējis četras reizes. Divreiz Liepājā, vienreiz Rīgā un vienreiz Viļņā. Atceros, ka viena no manām pirmajām spēlēm izlasē bija kā reiz pret jūsu izlasi. Tad jums kapteinis bija Gorkšs, bet uzbrukumā spēlēja Rudņevs. Tie vienmēr bija saspringti mači.

Atgriezīsimies pie tavas klubu dzīves. Pirmo reizi tu ar Latvijas čempionātu iepazinies vēl 2019. gadā, kad spēlēji RFS. Pēc sešiem gadiem vari atzīmēt kādas izmaiņas?

Tā uzreiz sarežģīti kaut ko izcelt. Man nav bijis tik daudz laika nopietniem secinājumiem. Tā kā, pēc manām domām, principiāli nekas nav mainījies. Domāju, tikai turnīra labāko komandu līmenis kļuvis augstāks. Līderi pieliek, pastiprina sastāvu, un tas dod augļus. Tā paša RFS spēle Eirokausos to tikai apstiprina. 

Spēlēji pret “Liepāju” 2019. gadā?

Jā, noteikti vienu reizi Latvijas čempionātā, kā reiz Liepājā. Un vēl reizi Latvijas Kausā. Vārtus savai nākamajai komandai neiesitu. (Smaida). Kaut gan nē, vienus vārtus iesitu, bet to neieskaitīja noteikumu pārkāpuma dēļ. Tā kā “Liepāju” es nesarūgtināju! (Smaida). Bet vispār futbols – brīnumaina lieta. Kurš varēja tad iedomāties, ka kaut kad es atgriezīšos Latvijā un nonākšu Liepājā, tas ir neticami!

Tavs pirmais Latvijas klubs kopš tā laika izcīnījis daudzus titulus.

Jā, neapšaubāmi. RFS guvis lielus panākumus. Starp citu, es ar viņiem uzvarēju Latvijas Kausā – tā bija pirmā trofeja kluba vēsturē. Ja nekļūdos, pusfinālā mēs toreiz uzvarējām “Riga” FC. Šajā gadā pusfinālā atkal gaida Rīgas komanda…

Sešus gadus atpakaļ tu iepazinies ar Isajevu un Sorokinu. Puiši stipri mainījušies? Saprotu, abi kļuvuši prātīgāki, un vēl?

O, viņi pavisam nav mainījušies! Tādi paši, kā arī bija 2019. gadā. Sagaidīja mani ļoti viesmīlīgi, pat pazina mani, tas bija ļoti patīkami. (Smaida). 

Tagad kauju ar RFS gaidi īpašā noskaņojumā?

Nē, man viņi tādi paši pretinieki, kā jebkuri citi. Mani vienmēr interesē tikai uzvara, tikai trīs punkti, un absolūti nav svarīgi, kas spēlē pret manu komandu. Tādēļ noskaņošanās pret RFS man būs tāda pati, kā, piemēram, bija spēlēs pret “Riga” FC vai “Jelgavu”.

Tavs pirmais mačs mūsu komandā – kā reiz emocionāla saķeršanās pret “Riga” FC. Atceries, piekusi tad stipri?

Godīgi sakot, tiešām piekusu ļoti stipri. Neteikšu, ka miru un kritu no kājām, bet spēka tiešām atstāju daudz. Tas bija loģiski. Spēles prakses man sen nebija, un pie tam nebija plānots, ka es iziešu laukumā. Vēl nebiju pilnībā gatavs. Bet Isa guva traumu, un man nācās viņu nomainīt.

Saprotu, ka priekš centra aizsarga grūti nosaukt debiju par labu, ja tava komanda ielaiž trīs vārtus. Lai arī tavas vainas ielaistajos vārtos nebija, bet tomēr. Kā tu tajā momentā vērtēji FK “Liepāja” līmeni?

Jā, mēs ļoti apbēdinoši zaudējām, bet es vienalga lieku reizi pārliecinājos, ka “Liepāja” spēcīga komanda, kurai ļoti liels potenciāls. To es sapratu jau līdz savam pirmajam mačam, redzēju, ka mums ļoti labi spēlētāji, ka mums ļoti kvalitatīvs treneru štābs. Man bija acīmredzams, ka “Liepāja” – komanda, kura spējīga veiksmīgi risināt augstus uzdevumus. Spēle pret “Riga” FC tikai lieku reizi apstiprināja manus vērojumus.

Neskatoties uz zaudējumu, palika iespaids, ka mūsu komanda var kā līdzīga sisties pret sezonas galveno favorītu?

Protams. Atceraties, mēs ielaidām toreiz ļoti apbēdinošus vārtus. Paši pieļāvām kļūdas, kuras parasti nepieļaujam. Var teikt, ka “Liepāja” tad zaudēja pati sev, bet nevis līderis mūs apspēlēja.

Latvijas Kausa pusfinālā “Liepāja” kā reiz tiksies ar “Riga” FC. Pati smagākā izloze vai nekā briesmīga?

Varat man ticēt, neviens no mums nav vīlies. Otrādi, mēs esam apmierināti, tas būs ļoti interesanti. Domāju, lai izcīnītu Latvijas Kausu mums vienalga vajadzētu uzvarēt tieši “Riga” FC. Pēc manām domām, labāk to izdarīt pusfinālā, kā finālā. Vēl jo vairāk pie mums mājās! Nešaubos, ka “Liepājai” pa spēkam uzvarēt, tas pilnībā reāli. 

Pēc mača pret līderi tev bija pēc tam vēl četras interesantas spēles. “Auda”, “Jelgava” un divreiz BFC “Daugavpils”. Kura no tām tev visvairāk atmiņā?

Atzīmēšu spēli pret “Audu”. Tā bija ļoti principiāla kauja cīņā par trešo vietu. Sanāca ļoti sarežģīta spēle, bet mēs uzvarējām pelnīti un vajadzīgajā momentā atrāvāmies no konkurenta. Visi puiši nospēlēja teicami, izlika sevi par simts procentiem.

Bet es gribu atcerēties spēli Jelgavā. Tad bija īpaši redzams, ka Girdvainis ļoti bīstami atnāk uz pretinieka soda laukumu “standartu” laikā.

Paldies, tā arī bija. Spēlē pret “Audu”, starp citu, man arī bija laba epizode, bet manu sitienu paspēja nobloķēt. Es brīnišķīgi zinu savus spēles trumpjus, savas stiprās puses. Kā tikai parādījos Liepājā, uzreiz teicu mūsu treneriem, kā mani labāk izmantot pie “standartiem”.

Tev tāda, lūk, atnākšana, tā jau parasta lieta, tiesa? Pie standarta situācijām tu biji draudīgs visās komandās.

Jā, mīlu un protu iesist tādā vedā. Vairākus gadus atpakaļ Lietuvas čempionātā iesitu 10 vārtus.

Pagaidi, pagaidi, cik?! 10?! Tu biji centra uzbrucējs?

Nē. (Smejas). Es bērnībā sapņoju būt uzbrucējs, bet tad spēlēju savā ierastajā pozīcijā. Iesitu trīs pendeles, atlika septiņi pēc “standartiem”. Vēl tajā gadā vienus vārtus iesitu Lietuvas izlasē, tā kā iznākumā sanāca 11 vārti. Starp citu, Lietuvas čempionātā vārtu rekords aizsargam kā reiz 11 vārti. Bet man tomēr vienu vārtu pietrūka. (Smaida).

Negaidīti “Liepājā” nonācis vēl viens snaiperis. Teicami! Jelgavā tieši tavas agresīvās darbības palīdzēja Džibam iesist otros uzvaras vārtus. 

Jā, pēc stūra sitiena es ar galvu pieskāros bumbai. Iznākumā sanāca piespēle uz tālo vārtu stabu, kur Džibs ieņema pareizu pozīciju un iesita labus vārtus. Galvenais, ka tas atnesa mums trīs punktus. 

Tādā pat manierē tu biji tuvu pirmajiem vārtiem citās spēlēs. Sarūgtināts, ka pagaidām iesist neizdodās?

Tiešām, nedaudz sarūgtināts, tādēļ, ka ļoti gribu iesist “Liepājas” sastāvā savus pirmos vārtus. Katrā mačā ir momenti. Piemēram, atcerieties mājas spēli pret “Daugavpili”: tad kāds no pretiniekiem izsita bumbu pēdējā momentā no tukšiem vārtiem.

Nepārdzīvo. Nešaubos, ka drīzumā obligāti iesitīsi. Jo vairāk, ka šajā sezonā mums vārtus guvuši vispār visi aizsargi. Soroka vispār par Roberto Karlosu pārvērties. Tevi pārsteidza viņa precīzais šāviens Daugavpilī?

Jā, nedaudz pārsteidza. (Smaida). Ļoti labi uzsita. Apsveicu, viņš iesita ļoti vajadzīgā laikā un ļoti vajadzīgus vārtus.

Soroka pārāk liels klusētājs. Laukumā Vlads arī vienmēr tur muti aiz atslēgas?

(Smaida). Nē, laukumā viņš kā reiz reizēm runā. Kaut gan es prasu viņam runāt vēl vairāk un biežāk. Un prasu, starp citu, ne tikai Sorokam – ļoti svarīgi, lai laukumā runātu visi. 

Gribu izteikt tev komplimentu. Ar tavu atnākšanu kā reiz aizsarga priekšā teikšana tiešām kļuvusi pa īstam dzirdama un redzama. Tikai ārprātīgais Isa tev tur nepiekāpjas. Tava spēles maniere?

Jā, tā bijis vienmēr. Vienmēr cenšos dot savai komandai maksimumu labuma. Acīmredzams, kad ir priekšā teikšana, tad visai komandai daudz vieglāk spēlēt. 

Balsi pēc mačiem esi zaudējis?

Neatceros, bet liekas, dažas reizes tiešām pazaudēju. (Smaida). 

Piekrīti, dažreiz uz partneriem ļoti vērtīgi skaļi uzbļaut.

Jā, piekrītu. Tas ir svarīgi un vērtīgi visiem. 

Tev nācās ierakstīties jaunas komandas sastāvā pēc principa “No kuģa uz balli”. Saprašanos ar Anto Babiču, tavu pamata partneri laukuma centrā, var nosaukt par kvalitatīvu?

Man liekas, jā. Kopā ar Anto mēs nospēlējām jau četras spēles, un, pēc manām domām, jau ne slikti saprotam viens otru. Anto ļoti labs spēlētājs, tādēļ daudz laika priekš saprašanās nevajag. 

Un vēl nepieciešams brīnišķīgi saprast savu vārtsargu. Ar Petko viss ātri kļuva skaidrs?

Nekādu problēmu nav ar pirmo spēli. Petko – ļoti spēcīgs vārtsargs, viņa līmenis palīdz aizsargiem justies pārliecinoši.

Centra aizsargam ļoti svarīgi saprašanās ar balsta pussargiem. Koro un Lausičs uzmanīgi klausās tavas pamācības?

Jā, protams. Viņi labi attiecās pret maniem vārdiem, tādēļ, ka brīnišķīgi saprot, ka viņiem pašiem būs vieglāk spēlēt. Katrs no mums cenšas dot komandai maksimumu labuma, tādēļ svarīgi uzticēties partneriem. Korobenko un Lausičs ļoti labi futbolisti, ar viņiem kopā spēlēt viegli un patīkami. 

Interesanti, kad tu tikai parādījies Liepājā, tev nelikās, ka mūsu aizsardzībai pietrūkst spēka?

Nē, tā es nevaru teikt. Pēc manām domām, Babičs vai Isa – tie ir pietiekami stipri puiši. 

Jā, stipri, nestrīdos. Bet tieši tava parādīšanās atrisināja gabarītu problēmu. Vareno Edvinas laukumā nevar neievērot.

Varbūt, no malas redzamāk. Mans uzdevums sastāv no tā, lai jebkurā veidā traucētu pretiniekam iesist. Domāju, gabarīti tam tikai palīdz.

Pieņem no manis vēl vienu komplimentu. Tava klātesamība ļoti piedeva mums nepieciešamo nesaudzību. 

Tā es esmu spēlējis vienmēr. Atceros, vēl spēlējot “Ekranas” pieredzējušie puiši bieži par mani sūdzējās. Tā, šis Girdvainis pat treniņos kāju nekad nenovāks, katrā epizodē vienmēr līdz galam sitas nesaudzīgi. (Smaida).

Atceros tavu izsmalcināto izklupienu spēlē pret “Audu”. Pretinieks toreiz gandrīz tribīnē ielidoja, bet viss bija noteikumu robežās. 

Paldies, atceros to momentu. Tiesnesis tad man vēl teica, lai es akurātāk spēlēju, citādi dabūšu kartīti. Bet toreiz viss tiešām bija bez noteikumu pārkāpuma. 

Starp citu, tavā karjerā sarkanās kartītes bijušas daudz?

Nē. Nekad nav bijis tā, ka vienā sezonā būtu divi vai trīs noraidījumi. Ja dabūji sarkano kartīti, tad vairāk kas tāds neatkārtosies. Bet vispār es laukumā nepsihoju un nezaudēju galvu, tā kā praktiski nekad nesaņemu glupas kartītes.

Nedaudz par oponentiem. Cik grūti bija cīnīties pret milzi no Daugavpils Boubou Diallo? Liekas, šim puisim vispār nereāli piekļūt.

Piekrītu, mums nācās ļoti smagi. Divmetrīgs puisis, ļoti lecošs, viņam ļoti grūti atņemt bumbu. Spēles maniere ļoti neparocīga priekš aizsargiem. Bet tas arī izaicinājums mums: interesanti spēlēt pret spēcīgu uzbrucēju, tādēļ, ka ļoti gribas ar viņu tikt galā. Domāju, mēs veiksmīgi atrisinājām šo uzdevumu. 

Varbūt vēl kāds no pretiniekiem palika atmiņā?

Nenosaukšu konkrētus uzvārdus, bet visvairāk atmiņā “Riga” FC spēlētāju darbības. Viņi brīnišķīgi pārvietojas, ļoti intensīvi, ātri, bieži maina virzienu un pozīcijas. Tam, lai neļautu viņiem sevi parādīt, vajag ļoti kvalitatīvi gatavoties. 

RFS tu spēlēji kopā ar Lemajiču. Ko vajag darīt, lai neļautu bombardierim izcelties?

Brīnišķīgi viņu zinu, mums saglabājušās labas attiecības. Ļoti spēcīgs uzbrucējs. Lai neļautu viņam iesist, jābūt vienmēr uzmanīgam un vienmēr viņam jāseko. Viņš mīl iznirt aizsargam no muguras, to nekādi nedrīkst viņam ļaut. Lemajičs vienmēr jātur sev acu priekšā un nezaudēt redzamību.

Bet pret kuru no mūsu puišiem visgrūtāk treniņos?

Interesants jautājums. Te pats galvenais katram treniņam pieiet savāktam par simts procentiem. Ja to nedarīt, tad problēmas būs momentāli un pret visiem.

Speciāli izpēti pretiniekus pirms spēles?

Bez šaubām, mēs uzmanīgi ipētam pretinieku taktiku. Ja viņiem sastāvā ir konkrēts bīstams spēlētājs, tad mūsu treneri izsmeļoši izskaidro mums kā pret to cīnīties. Kad mēs izejam laukumā, tad jau pilnībā esam gatavi tam, ko var piedāvāt pretinieks.

Pirmdien, 25. augustā, “Liepāja” mājās uzņem SK “Super Nova”. Redzēji viņus darbībā?

Nē. Pirmo reizi iepazīšos ar šo komandu. 

Otrajā aplī mēs viņus uzvarējām ļoti pārliecinoši un mierīgi. Bet lūk, pirmajā aplī apbēdinoši pazaudējām divus punktus, kaut gan spēles gaitā bijām vadībā ar 2:0. Lai arī pretinieks atrodas tabulas lejasdaļā, mēs nekādi nedrīkstam atslābināties.

Absolūti taisnība. Atslābināties nedrīkst nekad un ne ar vienu. Mums vajag sisties visas 90 minūtes un izlikt sevi par simts procentiem. Komanda to brīnišķīgi zina. 

Stūra sitiens, centrējums, skaists sitiens ar galvu Girdvaiņa izpildījumā. Kam tiks veltīti tavi pirmie vārti FK “Liepāja” sastāvā?

(Smaida). Nezinu, neesmu par to domājis. Bet, laikam, tā būs pateicība visai komandai, tādēļ, ka bez partneru palīdzības iesist nav iespējams. 

Bet pats galvenais centra aizsargam ne savi iesisti vārti, bet lai “Liepāja” neielaistu.

Protams, to nav iespējams apstrīdēt. Mans uzdevums neļaut pretiniekam izcelties. Bet mūsu labā vārtus lai iesit citi puiši, es būšu tikai priecīgs.

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv