Klubu sezonas finišs pavisam tuvu. Varbūt, ka mūsu pēdējās divas spēles kāds pieņem, kā formalitāti. Viesos pret BFC “Daugavpils” (2. novembrī), viesos pret SK “Super Nova” (9. novembrī). Bet tā nav formalitāte, tas ir turpinājums kaujai par punktiem.

Uzvarēt – tas vienmēr svarīgi. Uzvarai nepieciešama kaisle un pilnīga pašatdeve. To mēs obligāti gaidām no Alekseja Saveļjeva. 

Sava, spēlētājs, kuru Latvijas futbola pasaulē nevajag stādīt priekšā. Jūs jau atceraties viņa lielisko sitienu ar kreiso, kad pats Manuels Noijers izrādījās pilnīgi bezspēcīgs?! 

Jā, jūs nekļūdāties, tieši viņš, īstais un lieliskais Noijers. 

Bet futbolā nevar pastāvēt, tikai atceroties pagājušo. Futbols – tas ir par katru jaunu dienu. Un tikai jauna diena interesē pa īstam. 

Tagadējo laiku Aleksejam kā reiz nenosaukt par bezbēdīgu. Labais, kautrīgais un labsirdīgais puisis neatlaidīgi strādā katru dienu, bet realizēt savu talantu pilnā mērā pagaidām nesanāk. 

Bet mēs noteikti zinām, ka Saveļjevs spējīgs uz daudz ko. 

Ļoti labi, ka Sava pats visu saprot. Un gatavs tikt galā ar grūtībām. Malacis.

Esmu pārliecināts, Aleksejam viss izdosies. Viņa vārds vēl skanēs skaļi, kā skanēja reiz stadionā Diseldorfā.

Mēs atcerējāmies un apspriedām ļoti daudzus jautājumus. 

Aleksej, sāksim ar to, kas jau kļuvis par vēsturi. Ar Keinu ar spēles krekliem apmainījies?

Nē, ar Keinu nemainījos. Toties apmainījos ar Rešfordu. Viss notika viegli, labvēlīgi. Ne slikta trofeja tādā neveiksmīgā vakarā. 

Apmainīties ar spēles formu – tas tev interesanti?

Parasti ar to nenodarbojos, pietiekami neērti jūtos tādā situācijā. Ja mainīties, tad tikai ar pazīstamiem spēlētājiem. Bet lūk, ar nepazīstamiem apmainījos, liekas, pirmo reizi.

Pret Angliju tu iznākumā nospēlēji divdesmit minūtes. Kas atmiņā par šo nogriezni?

Neko īpašu nosaukt nevaru. Pat ar bumbu kā nākas neiznāca saskarties. Daudz vairāk pozitīvu atmiņu atstājusi spēle Vemblijā. Izgāju starta sastāvā, nospēlēju visas 90 minūtes, pietiekami bieži biju ar bumbu, mūsu izlase kopumā nospēlēja ļoti cienīgi. Protams, atmosfēra bija satriecoša, mūsu līdzjutēju bija daudz. Paldies viņiem par brīnišķīgo atbalstu Londonā, un Rīgā.

Anglijas futbols garā tuvs?

Protams, tas man interesants, tas ir ļoti augsta līmeņa futbols. Anglijas izlase, Premjerlīga – tas ir ļoti spēcīgs futbols. Jā, agrāk Anglijas futbolā bija ļoti pārāk cīņas, bet jau sen tajā tik daudz lielisku spēlētāju, ka katra spēle – tas ir aizraujošs skats.

Par kuru klubu pārdzīvo?

Pietiekami sen jūtu līdz “Arsenal”.

Vai tiešām viss sākās ar Ezilu?

Kā jūs uzminējāt?! Jā, tieši viņa spēle man ļoti patika.

Atgriezīsimies pie spēles Latvija – Anglija. Starpība komandām kolosāla. Bet gribu jautāt ne par to. Fināla svilpe, atgriezies ģērbtuvē, rezultāts spiež, nekur to neizmest. Tādā momentā rokas nenolaižas, galvā nelien domas  – velns parāvis, kur mēs, un kur viņi?

Pēc tādām lielām spēlēm kas tāds tiešām gadās. Spēlē, spēlē, liekas, ka tu un tava komanda jau kaut kur līdzās, kaut kur tuvu. Bet pēc tam tiecies ar tādu, lūk, izlasi, un atkal saproti, ka starpība joprojām ļoti milzīga. Reizēm pat domā, bet ja es pats spēlētu tādā komandā, vai tiešām viss tik stipri atšķirtos un tā kļūtu sliktāka?

Un  kā tu sev atbildi?

Nešaubos, ka ar tādiem partneriem nebūtu nekādas starpības. Neviens jau neievērotu pārmaiņas. (Smaida). Vispār, praktiski esmu pārliecināts, ieliktu Latvijas izlases spēlētāju vai “Liepājas” viņiem sastāvā, tas spēles kopējo bildi nekādi nesabojātu.

Pasapņojām un pietiek. Acīmredzams, mēs tādu līmeni nekad nesasniegsim. Vienkārši tādēļ, ka, piemēram, nevar Antarktīdā ziedēt rozes un vizbules. Tāda lietu daba, un tas attiecas vispār uz jebkuru dzīves sfēru. Tātad, nodarboties Latvijā ar futbolu – tas ir vīrišķīgs solis. Tu nekad neesi nožēlojis, ka bērnībā nolēmi veltīt sevi futbolam?

Nē, kas tāds noteikti vēl nekad nav noticis. Ļoti ceru, ka nekad ar nenotiks. Kopumā, mana dzīve futbolā – tas ir pozitīvs un prieks, laimīgu emociju daudz vairāk, kā sarūgtinājuma. Pieņemsim, mēs atceramies nesenās Latvijas izlases neveiksmīgās spēles, bet neaizmirstiet, ka 90 procentu izlases tāpat zaudētu angļiem bez variantiem. Bet mūsu izlasei ir labas spēles, pie tam, pavisam nesen – pret Albāniju, Serbiju mēs izskatījāmies cienīgi un kvalitatīvi.

Kad sāki nodarboties ar labāko spēli pasaulē?

Sāku sešos gados. Paldies tētim, viņš aizveda mani pie pazīstamā trenera Igora Zeņkova. Pastrādāju ar viņu daudzus gadus, visus bērnu gadus. Liels paldies manam pimajam trenerim.

Citi sporta veidi konkurēja ar futbolu, vai viss uzreiz bija skaidrs.

Futbolam konkurentu nebija! Man patīk dažādi sporta veidi, daudz ko protu spēlēt. Bet, protams, pirmajā vietā futbols, un bez ierunām.

Pāriesim jaunības pakāpieniem ātri. Kurš un kad no Saveļjeva izveidoja centra pussargu, kādu mēs visi tevi zinām?

Vajag atkal pateikties manam pirmajam trenerim. Viņš kā bērnībā noteica man laukuma centru, tā es tur arī spēlēju. Visās līgās un pie visiem treneriem vienmēr izpildu centra pussarga lomu.

Atgriezīsimies pie Latvijas izlases. Kas atnes lielāku vilšanos – 0:5 no vienas no labākajām pasaules izlasēm, vai neizšķirts ar Andoru?

Protams, neizšķirts ar Andoru, šī spēle kļuva par milzīgu vilšanos visiem. Visiem, kuri izlasē, visiem līdzjutējiem. Par tādām spēlēm vajag atvainoties visiem, kuri pārdzīvo par mūsu izlasi. 

Ātri izdodas aizmirst un norobežoties no neveiksmēm, bez kurām futbolā nekur?

Tagad futbola kalendārā tik daudz spēļu, tās seko viena otrai praktiski pastāvīgi, tādēļ pārdzīvot vienkārši nav kad. Bez šaubām, pēc neveiksmīga mača tu esi sarūgtināts, vīlies, bet vajag pēc iespējas ātrāk to aizmirst un izmest no atmiņas. Labāk vēl līdz tam, pirms dodies gulēt. Starp citu, ja jūs man tagad par šīm spēlēm neatgādinātu, es par tām ar neatcerētos. (Smaida).

Tam, lai tu neskumtu pēc maz patīkamiem jautājumiem par izlasi, tad prasīšu par ļoti patīkamu epizodi. Priekš tevis Latvijas izlasē tā saistīta ar pilsētu Diseldorfu un stadionu “Merkur Spiel-Arena”. Tas ir numur 1 tavā karjerā?

Neapšaubāmi, jā. Spēle pret Vācijas izlasi, iespaidi, mani iesistie vārti – tās visas neaprakstāmas emocijas. Kad skaties video un redzi, kā vācu līdzjutēji aplaudē tev par vārtiem viņu izlasei, tas atdtāj spēcīgu iespaidu. Protams, uz doto momentu tas ir notikums numur 1 manā karjerā. 

Pagājuši četri gadi. Bieži atceries par saviem vārtiem slavenajam Manuelam Noijeram?

Neteikšu, ka bieži, bet grūtos periodos, kad noskaņojums uz nulles, jā, gadās, atceros, ieslēdzu video. Pašvērtējums kaut kā pats par sevi paaugstinās, un viss visapkārt kļūst labāks. (Smaida). 

Domāju, Latvijas futbolā Saveļjeva vārtus Vācijas izlasei daudzi atceras.

Droši vien, jā, katrā gadījumā, mani daudzi šajā sakarā paķer! (Smejas). Mums Liepājā, pieņemsim, Isa vai Daņa Patijčuks ar baudu to dara. Latvijas izlasē puiši arī reizēm ironizē. Starp citu, ir arī tie, kuri uzzinājuši par to nesen. Piemēram, Andrejs Korobenko. Koro pēc tam kādam saka: “Tu Noijeram esi iesitis?! Bet Sava ir iesitis!” Vispār, viss tas ir jautri un patīkami, man tāda apcelšana patīk. (Smaida).

Pēkšņi padomāju, ka Aleksejs Saveļjevs – unikāls Latvijas spēlētājs, kurš iesitis pašam slavenākajam un lieliskajam vārtsargam no tiem, pret kuriem vispār spēlējuši latviešu futbolisti. Jā, Verpakovskis iesitis neatkārtojamajam Ikeram Kasiljasam un Petram Čeham, bet Noijers tomēr labāks. Pahars iesitis MU, bet toreiz spēlēja Taibi. Rudņevs paveica hat-trick spēlē ar Juve, bet toreiz spēlēja Manningers. Bundeslīgā Artjoms iesitis daudz, bet neatceros, ka iesitis tieši Noijeram. Vispār, tu jebkurā gadījumā esi ierakstīts vēsturē.

Protams, tas ir ļoti patīkami. Gribas novēlēt, lai Latvijas futbolisti arī nākotnē iesistu pašiem zināmākajiem vārtsargiem pasaulē. Starp citu, Noijers toreiz kā reiz svinēja savu jubileju, 100. maču Vācijas izlasē, un lūk, es, sanāk, svētkus viņam sabojāju. Labi, ka pēc spēles nepalūdzu viņam spēles kreklu, tā būtu jau pavisam liela nekaunība. (Smaida).

Interesanti, pret ko tu toreiz spēlēji? Pret Krossu? Pret Gundeganu?

Pēc manām domām, biežāk sanāca spēlēt pret Emre Džanu no “Borrusia” (Dortmunde). Bet arī Krossu labi iegaumēju, viņa spēle ļoti iespaidoja. 

Nopietni puiši, teiksim tieši.

Tur nav ko spriest, ļoti spēcīgi futbolisti. Bet daži vienkārši izcili, tas pats Kross. Neticama līmeņa meistarība. 

Vārti pašam Noijeram. Bet vispār vārti un Saveļjevs, teiksim tā, ne labākie draugi, jā?

Tiešām, iesitu reti. Tādēļ katri vārti, katra rezultatīva darbība dod īpašu prieku. Ja tas vēl rada iespaidu uz rezultātu, vispār brīnišķīgi. Laikam, vidēji sezonā iesitu divus trīs vārtus, bet labākais rādītājs bija “Audā” divus gadus atpakaļ – 5 vārti. 

Pozīcija neļauj pieslēgties pārāk augstu?

Jā, tā arī ir. No otras puses, laikam, vajag biežāk sist pa vārtiem, kad parādās iespēja. Bet vispār pats svarīgākais – izpildīt laukumā savas pamatfunkcijas. Kādam jāizpilda melnais darbs, bet kādam jāiesit.

Kāds Andrea Pirlo, darbojoties balsta pussarga pozīcijā, kā reiz iesita daudz. Labs piemērs atdarināšanai.

Bez šaubām. Bez visa tā, Pirlo lieliski izpildīja standarta stāvokļus, atdeva daudz vārtu piespēles. Protams, ļoti augsts līmenis. 

Atcerējos Pirlo tādēļ, ka Itālija un calcio – tev tas, esmu pārliecināts, patīkama tēma. Nosauc trīs futbola momentus, kuri pirmajā plānā pēc dažiem pavadītiem gadiem Veronā un Mantovā? 

Itāliju tiešām vienmēr ļoti patīkami atcerēties. Nosaukt trīs momentus, uh, tas nav tik viegli… Pamēģināsim. Un tā, pirmais – tā ir gatavošanās kopā ar galveno komandu “Verona”, kad tā spēlēja Sērijā A. Tās priekšgalā toreiz bija Fabio Grosso, 2006. gada pasaules čempions, bija ļoti interesanti ar viņu strādāt. Otrais – tā ir neatkārtojamā sajūta par to, ka tu atrodies paša augstākā līmeņa futbolā. Skatījos uz pretinieku sarakstu – “Milan”, “Inter”, “Roma”, “Fiorentina” un t. t., un domāju, kā, spēlēsim pret tādiem klubiem?! Daži no tiem, pret kuriem nācās spēlēt, pēc tam nonāca Itālijas izlasē. Trešais – es spēlēju Sērijā C, un tas ir nopietns līmenis, par ko, kā man liekas, Latvijas līdzjutēji pat nenojauš. Daudzi domā, ka ja tā ir trešā divīzija, tad kāds tur var būt futbols?! Bet tur tiešām daudz ļoti spēcīgu spēlētāju, pie tam, kā pieredzējušu, kuri jau noslēdz karjeru, tā arī jaunu, kuri atnāk īrē no lieliem klubiem. Tā kā nekā viegla Sērijā C nav un nevar būt.

Pie Džuljetas mājas Veronā aizgāji?

Jā, protams. Nesen, starp citu, mēs ar manu meiteni kā reiz bijām Veronā, tā kā mūs atkal uz to pusi aiznesa. (Smaida).

Ja runāt ne par futbolu, nosauc trīs lietas, kuras iekarojušas tavu sirdi vienā pašām skaistākajām valstīm uz planētas. 

Tad nerunāsim par ēdienu, tāpat visi dzirdējuši par to, kas tā tāda itāļu virtuve. Bez tam, Itālijā es pārvērtos par kafijas mīli, un līdz pat šim tāds esmu palicis. Nu, ķersimies klāt… Pirmais – tā ir daba, klimats, laika apstākļi; saule vienmēr priecē, un ja ziemā tikai +10 – tas pavisam ne slikti. Vēl es mīlu kalnus, tur vienkārši satriecoši. Otrais – Itālijas pilsētas fantastiski skaistas, arhitektūra un vēsture neticama. Man ļoti patīk Verona, Milāna vai, piemēram, Ligurijas reģions. Kad divas nedēļas biju uz pārbaudes laiku Genujā, “Sampdoria”, tad skatījos uz visu šo skaistumu un domāju: “Kā te vispār futbolu var spēlēt?!” Trešais – tā ir valoda, kuru iemācījos pietiekami ātri un kuru pat tagad izmantoju, kas mani ļoti iepriecina.

Džidži Bufonam nekad tur neiesiti? Treniņnometnēs vai treniņos.

(Smejas). Nē, tādi brīnumi nenotika. Žēl, starp citu, iesist tādam vārtsargam – tas būtu neticami.

Calcio paliek malā, tu atgriezies Latvijā. “Riga” FC, “Auda”. Tagad viņi tev principiāli pretinieki?

Jā, protams, jā. Bez šaubām, ļoti gribu, lai mana komanda viņus uzvarētu, lai mēs būtu augstāk turnīra tabulā. Bet lūk, interesants moments. Nesen “Liepāja” spēlēja pret “Audu”, un es domāju: “Ja iesitīšu, svinēšu vārtus vai nē?” Laikam, es tomēr nesvinētu. Attiecos pret “Audu” ar cieņu, kā, starp citu, arī pret “Riga”. Bet lūk, ja iesistu “Riga”, tad vārtus noteikti svinētu!

Visi atceras, ka “Liepāja” garantēja trešo vietu kā reiz spēlē pret “Audu”. Tev bija īpaši patīkami izcīnīt bronzas medaļas “Skonto” stadionā un tieši pret šo pretinieku?

Te viss viennozīmīgi – jā, bija ļoti patīkami uzvarēt un garantēt trešo vietu tieši “Skonto” stadionā. Tas padarīja “Liepājas” panākumu vēl efektīgāku. Mums visiem bija brīnišķīgas emocijas.

Tu Liepājā tikai kopš jūlija. Jo interesantākas tavas domas: mūsu trešā vieta – tas absolūti pelnīti?

Nekādu šaubu. Kad es pārgāju, biju par simts procentiem pārliecināts, ka “Liepāja” noteikti būs TOP3. Ņemot vērā visu doto, vienkārši nesaprotu, kā var būt savādāk?! Šeit lieliski apstākļi visos aspektos, tiek veikts ļoti liels darbs – “Liepājai” obligāti jāizcīna medaļas. Ļoti labi, ka mēs atrisinājām galveno uzdevumu vēl trīs kārtas līdz beigām. Tagad var baudīt futbolu bez lieka spiediena. Viss tas, ja tā var teikt, teicams starta laukums tam, lai 2026. gadā gūtu vēl lielākus panākumus un cienīgi spēlētu Eirokausos. 

Kur galvenais FK “Liepāja” spēks?

Numur 1 – tas ir kolektīvs. Ļoti labs, kas mani pat pārsteidza, ņemot vērā, ka mums komandā daudz puišu no dažādām valstīm. Mēs tiešām esam viens par otru. Numur 2 – spēlētāju līmenis. Numur 3 – treneru štābs. Tas veic brīnišķīgu darbu. Mums laukumā tiešām iziet tas, kurš bijis labāks par konkurentu treniņos, un tas ir ļoti svarīgi. Pēc manām domām, lūk, šīs bāzes lietas palīdzēja “Liepājai” atrisināt sezonas galveno uzdevumu.

Pussargu līnijas centrā mums ļoti nopietna konkurence. Korobenko, Lausičs – ļoti interesanti spēlētāji. Grūti tādā situācijā uzvarēt cīņu par vietu startā?

Neapšaubāmi, tas ir ļoti grūti. Jo vairāk, ja tu esi atnācis sezonas vidū, kad jau noskaidrojies sastāvs, kad spēle sakārtota. Kad ir rezultāts. Tie, kuri iziet laukumā, jau pierādījuši, ka pelnījuši šīs tiesības. Tikai ar neatlaidīgu darbu treniņos var pierādīt, ka tevi jau var izlaist laukumā un tu palīdzēsi komandai. Kā reiz mans uzdevums tur, lai pierādītu treneriem un pats sev, ka esmu nopelnījis spēlēt pamatsastāvā. 

Koro un Lausičs – teicams duets. Labi saproti viņus laukumā?

Jā, sapratne atnāca viegli un pietiekami ātri. Vispirms tādēļ, ka tie ir spēcīgi spēlētāji. Pret Koro es daudzas reizes esmu spēlējis, kad biju “Audā”, labi viņu zināju. Marinu zināju mazāk, bet kopējā darba laikā ātri atradu ar viņu kopēju valodu. Varu vien atkārtot, ka ar savu spēli viņi pierādīja savas tiesības iziet ar pirmajām minūtēm. 

Esi vīlies, kad paliec rezervē?

Protams, bet es visu brīnišķīgi saprotu. Sarūgtinājums stiprs, bet kuru tas uztrauc? Nedrīkst sarūgtināties, vajag turpināt strādāt, būt labākam un pierādīt, ka tu tiešām esi spējīgs palīdzēt komandai.

Un vēl jau aktīvi uzspiež mūsu Gladiators. Korotkovs tev brīnišķīgi zināms, teicams puisis, man patīk viņa mērķtiecība. Viņš atgriezīsies pa īstam?

Obligāti, protams, atgriezīsies. Bet, domāju, atgriezīsies tomēr kā centra aizsargs. Viņš spēcīgs un varens, viņam savi spēles trumpji. Galvenais, lai Iļju traumas netraucētu.

Kad atgriezīsies īstais Saveļjevs?! Jautāju tādēļ, ka es nedomāju, ka tu esi apmierināts ar savu spēli šajā sezonā. Kļūdos?

Nē, un tas nav noslēpums. Protams, esmu neapmierināts, tādēļ, ka tiešām varu labāk. Iemeslu daudz, dažus es jau nosaucu. Pāreja, jauna komanda, sezonas vidusun t. t. Tādēļ ļoti nopietni strādāšu pirmssezonas periodā, lai 2026. gadā spēlētu kvalitatīvāk un dotu “Liepājai” vairāk labuma, kā patreiz.

Esmu pārliecināts, ka Saveļjeva potenciāls ļoti nopietns, bet pagaidām kaut kas iet ne tā.

Te viss savstarpēji saistīts. Kad maz spēles prakses, tas vienmēr ietekmē spēlētāja stāvokli. Piemēram, pazaudē fiziskā plānā, lēmumus pieņem ne tik ātri, kā vajag. Par iemesliem mēs jau daudz runājām. Tikai ar darbu tādu situāciju var labot.

Varbūt, kaut kas novērš no futbola? Vai arī tu Liepājā ar visu esi apmierināts – kolektīvs, apstākļi, noskaņojums ģērbtuvē, laika apstākļi, vējš un jūras gaiss?

Nē, Liepājā no futbola nekas nenovērš. Te kā reiz viss vienkārši super. Vējš? No tā, starp citu, sākumā baidījos, bet tagad pat neievēroju – pūš, un brīnišķīgi. Viss man patīk, piemēram, pat asie un interesantie mūsu administratora Nikolaja komentāri nāk tikai par labu. (Smaida).

Gatavs darīt visu un pat vairāk, lai gūtu “Liepājā” jaunus panākumus?

Simts procenti.

Jūti, ka Andreass Alms uzticas un tic?

Bez šaubām. Mūsu galvenais treneris – labs cilvēks un ļoti spēcīgs speciālists. Ļoti interesanti un patīkami strādāt kopā. Andreass, protams, teicami redz, ka es neesmu labākajā formā, un tomēr viņš vienmēr atbalsta, saka kādus svarīgus vārdus, liek akcentu uz epizodēm, kuras man sanāk. Saprotu, ka tas tam, lai es nezaudētu pārliecību, un priekš manis tas ir ļoti svarīgi.

Man nav šaubu, ka tu spējīgs dot “Liepājai” daudz labuma, un vispirms tādēļ, ka Saveļjevs – gudrs spēlētājs.

Paldies par komplimentu, atliek tikai pierādīt to praksē. 

Partneri vienmēr atbalsta?

O, jā, protams. Jau teicu, ka kolektīvs mums vienkārši brīnišķīgs. Ne kolektīvs, bet bomba! (Smaida).

Kurš atbild par jautru noskaņojumu?

Mums daudz jautru puišu, nešaubieties. Bet priekš manis Soroka numur 1! (Smaida).

Kuri labākie Saveļjeva draugi, ja runājam par futbola pasauli?

Nevaru teikt, ka man daudz futbola draugu. Ir puiši, ar kuriem iepazinos vēl Itālijā un mēs līdz šim brīnišķīgi sazināmies. Piemēram, viens no viņiem patreiz spēlē “Trapzonspor”. Izlasē nosaukšu Denisu Meļņiku, bet mums klubā, laikam, visvairāk runājos ar Daņu. Protams, ir vēl Janka Grīnbergs, ar kuru mēs pazīstami kopš bērnības. Kādreiz viņš aizbrauca uz Vāciju, bet es uz Itāliju, un arī tad mēs saziņu nepārtraucām. 

Dagavpilī arī tev ir labi paziņas?

Droši vien, nē. 

Novembri “Liepāja” sāk kā reiz Daugavpilī. Mūs gaida ne tāds stadions kā Diseldorfā, bet oktagons, kā trāpīgi to nosauca Kirils Iļjins. Nepatīkami spēlēt uz tāda laukuma?

Ļoti nepatīkami. Vienmēr, kad vajag tur spēlēt, novēlu visiem puišiem, lai negadītos traumas. Tas ir pats galvenais. 

Mūsu komandai nav turnīra uzdevuma. Tas traucē noskaņoties tādām spēlēm?

Nē, nekādā gadījumā. Katrā treniņā redzams, ka visi puiši ļoti nopietni sitas par vietu sastāvā. Tādēļ, ka grib spēlēt un uzvarēt. Par mani pat nav ko runāt: kā man var nebūt motivācija, ja man pastāvīgi jāpierāda, ka esmu vajadzīgs?! 

Tu esi gatavs sisties Daugavpilī, un pēc tam vēl arī pret SK “Super Nova”, uz visiem simts procentiem, pēc maksimuma?

Tikai tā. Bez tam, ka tas ļoti svarīgi klubā, priekš manis tas vēl arī variants gatavoties Latvijas izlases mačiem. Nekādas atslābināšanās nevar būt.

Divas noslēdzošās spēles Latvijas čempionātā, FK ‘”Liepāja” mērķis – seši punkti?

Jūs domājat, ka var būt savādāk?! Mūsu mērķis – divas uzvaras. Nav svarīgi, kas tur notiek turnīra tabulā, kas un kam tur vajadzīgs. Mūs tas neinteresē. Mūs interesē tikai uzvara katrā spēlē.

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv

Foto lff