Pavisam drīz “Liepāja” atgriezīsies galvenajā stadionā. Svētdien, 17. maijā (sākums 19:00), mēs gaidām ciemos enerģisko pretinieku no Latgales. Svarīgs un emocionāls notikums. Ļoti gribas nosvinēt to ar uzvaru, ar precīziem sitieniem un rezultatīvām darbībām. Lūk, tā pat, kā tas bija nesen mačā pret “Ogre United”.

Jūs neesat aizmirsuši, kā tad spīdēja Vladislavs Sorokins?! Vajag – iesitīšu; vajag – atdošu vārtu piespēli; vajag – noskriešu tik, cik nenoskrien pat zirgi hipodromā. Soroka tiešām lidoja un darīja to ļoti kvalitatīvi un produktīvi, malacis!

Parunājām ar šo kautrīgo jauno cilvēku. Soro vienmēr nopietns, ļoti domīgs un apdomīgs. Ar viņu interesanti gan man, gan jums, draugi.

Vlad, apsveicu ar uzvaru, tev 1+1. Tas saucas “spēle izdevās”?

Domāju, kopumā jā – pārliecinoši un pelnīti uzvarējām. Iesitām četrus vārtus, izveidojām daudz momentus, daudz bijām ar bumbu. Gandrīz neko neļāvām viņiem izveidot uzbrukumā. Un lūk, apbēdinoši tikai, ka vienalga atkal ielaidām un nenospēlējām uz nulli. Kaut kas mums ar to jādara! Divpadsmit kārtas, bet mēs tikai reizi nospēlējām uz nulli, pret “Ogri” pirmajā aplī. 

Noskaņošanās bija cienīga. Pavisam negribas atcerēties izgāšanos pret RFS, bet tomēr. Pēc tādas “uzstāšanās” bija kaut kāds īpašs sportisks niknums?

Tam jābūt jebkurā gadījumā. Jebkuram nopietnam sportistam, kurš grib kaut ko panākt, sasniegt kaut kādas virsotnes, vienkārši jābūt niknam uz sevi pēc tādām spēlēm. Ja tev kaut kas nesanāk, tu meklēsi veidu, kā to izmainīt un izlabot. Pats sliktākais – padoties. 

Vai tiešām mums kāds grūtā spēles situācijā var padoties?!

Nē, tādu spēlētāju, esmu pārliecināts, mums nav. “Liepājā” sapulcināti futbolisti, kuri tiešām grib cīnīties par augstām vietām. Diemžēl, mēs paši sev, teiksim tā, stipri sabojājām pašsajūtu, tādēļ, ka pazaudējām daudz punktu ar komandām, kuras mums jāuzvar. Tomēr kaut kā mums pietrūkst, bet paradoks tur, ka ļoti sarežģīti viennozīmīgi pateikt, kas tieši?! Nezinu, reizēm liekas, ka, visticamāk, tā kāda kopēja mentāla problēma.

Tas ir jautājums, kurš prasa ilgu apdomāšanu un analīzi. Tad tagad apspriedīsim vairāk patīkamu tēmu – uzvaru spēlē ar “Ogre United”. Viss bija vienkārši: zaudēt punktus “Liepājai” nebija tiesību.

Jā, tā arī bija. Pēc manām domām, tieši tādai noskaņošanās jābūt katrā spēlē. Es vispār uzskatu, ka “Liepājai” jāiziet laukumā ar pārliecību, ka šodien mēs obligāti uzvarēsim, ka cita rezultāta vienkārši nevar būt. Mums nav pirms spēles jāpārdzīvo un jātrīc. Mums jau ir viss priekš tā, lai diktētu noteikumus no spēka pozīcijas un nešaubītos par panākumu. “Liepājai”, pēc manām domām, ir viss, lai katrā spēlē būtu pirmais numurs. 

Man patīk tavs domu gājiens. Bet lūk, ko svarīgi saprast: kad mēs visi kopā nonāksim pie tādas psiholoģiskas bildes?

Grūti teikt. Kā noteikt precīzu laiku, kad tieši katrs mūsu futbolists būs tam mentāli gatavs?! Protams, gribās, lai tāds laiks pienāktu pēc iespējas ātrāk. 

Bet pagaidām jau 5. minūtē “pirmais numurs” izrādījās Soro. Tu iesiti un iesiti ļoti ātri. Interesanti, tur bumba lidoja vārtos pēc Korotkova sitiena, vai tavs pieskāriens bija obligāts?

Tajā momentā es līdz galam nebiju pārliecināts, ka bumba lido vārtos. Tādēļ, kā saka, iedzinu bumbu tur, lai jau būtu ticami. Jau pēc tam paskatījos epizodi: domāju, ka bez manas iejaukšanās tur arī būtu vārti.

Ar galvu Sorokins noteikti sen nav iesitis!

(Smaida). Es šajā sezonā vispār esmu rets ciemiņš pretinieka soda laukumā. Pēc būtības, tā bija pirmā spēle, kad es “standartos” aktīvi gāju uz pretinieka vārtiem. Atnācu un uzreiz iesitu! (Smaida).

Atkārtošos: tu vēl arī ar galvu iesiti. Bet klasiskie Sorokina vārti – tas ir ārprātīgs šāviens no kilometra!

Jā, mana klasika – tas ir sitiens no tālas distances. (Smaida). Bet ar galvu? Neatceros, varbūt vispār neesmu iesitis. 

Tad atcerēsimies, par ko runājāt pārtraukumā? Tomēr 1:0 – tas bija pieticīgi.

Treneri prasīja radīt spiedienu, turpināt būt aktīviem uzbrukumā. Brīdināja, lai paliktu uzmanīgi, runāja par to, ka pretinieks spējīgs ar kaut ko pārsteigt. Bet mēs nospēlējām tā, ka neko izveidot viņiem neatļāvām. Apbēdinoši tikai, ka šī pendele gadījās.

Nogrieznis, kad bija tikai 2:1. Pārliecība, ka uzvarēsim, ceru, mūs nepameta?

Nē, mums nebija šaubu, ka “Liepāja” uzvarēs. Jā, futbolā gadās viss. Bet visi redzēja, ka šajā momentā mēs neļāvām viesiem pat normālu sitienu sagatavot. Bet par vārtu momentiem vispār pat nav ko runāt.

Taktiskie meklējumi. Nevarēja neievērot! Kas par piozīciju tev bija otrajā puslaikā?! Soroka bija kaut kāds pilnībā brīvais mākslinieks.

Es vienkārši meklēju brīvo zonu un vienkārši mēģināju tajā nokļūt. Centos palīdzēt partnerim atrast kaut kādu variantu vai nu caur mani, vai caur brīvo plašumu un t. t. 

Galvenais treneris prasīja būt tik augstu?

Viņš prasīja, lai mēs, teiksim tā, mainītos-grozītos, pastāvīgi mainītu pozīcijas. Man liekas, sanāca mums iznākumā labi.

Ko es varu teikt: kā reiz Soroka mainījās-grozījās bez apstājas.  

Droši vien, piekritīšu. Jā, priekš manis kopumā tā bija laba un kvalitatīva spēle. 

Vārti, un pēc tam rezultatīva piespēle – tā bija iedvesma. Piespēle sanāca ļoti skaista.

Paldies, es uzreiz redzēju to brīvo zonu. Kad Džibs atdeva man bumbu, es jau sapratu, ka tālāk atdošu bumbu zonā. Lēmums pie manis atnāca momentāli.  

Iznākumā tu palīdzēji Amatkarijo iesist pirmos vārtus Latvijā.

Viņš ir labs spēlētājs, viņš pelnījis iesist. Viņam ir ātrums, viņam ir laba spēles sapratne. Nešaubos, ka Chovanie vēl obligāti iesitīs.

Viņš jau pateicās tev: “Thank you, Soro!”

Jā, mums vispār komandā vienmēr viens otram pateicās un pasaka paldies par jebkuru palīdzību.

Finišs 4:1. Pelnījuši lielu uzvaru, pareizi? 

Domāju, mēs vēl trīs četrus vārtus noteikti varējām iesist. Neatceros līdz galam, bet man liekas, ka “Liepāja” nav iesitusi četrus ļoti sen.

Tagad zināms psiholoģiskais slogs no pleciem nokritis?

Var tā teikt. Mums bija ļoti vajadzīga šī uzvara. Puišiem ļoti svarīgi saprast un sajust, ka mēs varam uzvarēt un varam daudz iesist.

Iziešana uz zāles jau nākamajā spēlē. Īpašs notikums?

Protams! Pāreja uz mūsu galveno laukumu – tas prieks visai komandai. Līdzjutējiem, domāju, arī. Pirmajām spēlēm uz zāles vienmēr ir savs neatkārtojams šarms. Šis notikums obligāti iedos mums emocijas. Personīgi es ļoti priecājos par atgriešanos uz zāles. 

Svētdiena, 17. maijs. FK “Liepāja” – BFC “Daugavpils”. Mums ir, ko teikt tieši šim pretiniekam.

Piekrītu. Ja atcerēties mūsu spēli pirmajā aplī, tad, bez šaubām, tagad mums jānospēlē daudz labāk. Tas ir tieši tāds moments, kad “Liepājai” jāparāda viss, uz ko tā spējīga. Esmu pārliecināts, ka visus mūs interesē tikai uzvara. Ja man ir izdevība, aicinu visus mūsu līdzjutējus – tāda spēle obligāti atnesīs daudz emociju, jums noteikti būs interesanti!

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv

Foto RFS