Roberts Meļķis – teicams puisis un talantīgs spēlētājs. Mūsu vietējais puisis, kurš vienmēr gatavs cīnīties līdz pēdējam. Mēs zinājām to agrāk, mēs lieku reizi pārliecinājāmies par to pirmajā sezonas pusē, kad Robčiks parādīja sevi ļoti spoži.

Pēc manām domām, viņš no to spēlētāju kategorijas, kurš pārvar jebkurus šķēršļus un lepni ies līdz galvenajam mērķim. Neliela atkāpe no tēmas, bet tādus puišus (stingri un ar degošām acīm ejot uz savu mērķi) es daudz satiku mūsu izlases sastāvā tālajā Portugāles EURO-2004. Tad, starp citu, Robertam nebija vēl pat divu gadu un viņš acīmredzami vēl nesteidzās kļūt par futbolistu.

Mēs parunājām ar labsirdīgo Robertu pēc spēles ar čempionu, kur Meļķis uzreiz spīdēja kā spožs zibens. Labu visiem lasīšanu, bet es novēlu Robertam, lai viņam viss obligāti izdotos.

– Robert, apsveicu ar brīnišķīgu atgriešanos. Spēlē pret RFS tu it kā kārtējo reizi debitēji FK “Liepāja”. Uztraucies?

– Nē, uztraukuma nebija. Tomēr priekš manis tā sanāca, var teikt, jau trešā tāda debija. Bez tam, esmu Liepājas kluba audzēknis, tas man dzimtais, tā kā nekādu šaubu nebija. Domāju tikai par to, kā dot laukumā komandai maksimumu labuma.

– Ļoti patīkami atkal bija tevi redzēt FK “Liepāja”  formā. Domāju, tev bija patīkami atkal to uzvilkt.

– Protams, tā jau mana pilsēta, mana komada, par kuru es vienmēr pārdzīvoju un jutu līdz. Rāvos laukumā, biju priecīgs, ka treneri uzreiz uzticēja vietu starta sastāvā. Protams, esmu laimīgs, ka jau pirmajā spēlē iesitu. Bet arī stipri sarūgtinājos – mūsu komanda tomēr zaudēja.

– Kad biji bērns, kurš bija tavs elks no Liepājas futbolistiem?

– Neteikšu, ka bija elks, bet man vienmēr patika Genādija Soloņicina spēle.

– Teicama izvēle, brīnišķīgi atceros šo vienreizējo pussargu. Starp citu, tev ir kas kopējs ar Genu spēles manierē.

– Varbūt, iespējams. Ceru, būšu vajadzīgs komandai tikpat stipri, kā viņš bija vajadzīgs “Metalurgā”.

– Smagi atgriezties komandā no komandas, kuru var nosaukt par mūsu galveno un ļoti principiālo pretinieku?

– Tā varētu likties no malas, bet man nekādu problēmu neradās. Es zināju, kur eju sezonas sākumā, teicami zinu, kur atgriezos. Pirmssezonas perioda sākumā biju “Liepājā”,  mūsu treneru prasības man pazīstamas. Pats galvenais – saglabāt pārliecību un ātrāk tikt skaidrībā par to, kāpēc mums laukumā roda problēmas? Ļoti gribas pēc iespējas ātrāk sākt vākt punktus un iepriecināt mūsu līdzjutējus.

– Divi derbiji Liepājā bija ugunīgi, tu tos, saprotams, ļoti uzmanīgi vēroji. Kura spēle vairāk palika atmiņā?

– Abu spēļu laikā bija fantastiska atmosfēra. Pirmais derbijs, droši vien, atnesa vairāk emociju, tādēļ, ka tad vārtus iesita mans brālis Rūdolfs. Tie bija viņa pirmie vārti virslīgā, protams, tāds notikums neaizmirstas. Otrajā derbijā “Liepāja” bija spēcīgāka, pelnīti uzvarēja. Bet tad es biju “Grobiņas” spēlētājs, un, protams, nekāda prieka pēc zaudējuma man nevarēja būt.

– Trešajā derbijā tu jau droši vien spēlēsi. Nešaubos, priekš tevis tā būs pilnīgi īpaša spēle.

– Jā, protams, domāju tā arī būs. “Grobiņā” labi puiši, spēlēt pret viņiem būs ļoti emocionāls notikums. Bez tam, ļoti lieliski būt laukumā, kad stadionā tik daudz līdzjutēju. Iepriekšējos derbijos bija ļoti lieliski redzēt, cik daudz skatītāju iet uz stadionu. Liels viņiem paldies, viņi pārvērš mūsu maču īpašā redzējumā. Protams, priekš manis būs ļoti svarīgs uzdevums derbijā uzvarēt un palīdzēt FK “Liepāja” izcīnīt trīs punktus.

– Bez visa pārējā, vajag obligāti apspēlēt brāli!

– (Smejas). Protams, tas ir svarīgs uzdevums. Laukumā viņš būs pretinieks, un, esmu pārliecināts, darīs visu, lai viņa komanda uzvarētu. Tāds pats uzdevums arī man! Noteikti būs interesanti un aizraujoši.

– Spēlē pret RFS cik grūti bija saprasties ar jaunajiem partneriem?

– Bija vajadzīgs kāds laiks, lai saprastu tos, ar ko agrāk nebiju pazīstams. Neteikšu, ka tas bija grūti, bet, protams, naivi cerēt, ka saprašanās uzreiz būs optimāla. Bet daudzus puišus es zinu, to pašu Janku Grīnbergu, kuru teicami saprotu. Vai, piemēram, neradās nekādas problēmas ar Artūru Karašausku – viņs pieredzējis spēlētājs, liels meistars, vienmēr laukumā palīdzēs. Nepazīstams man bija, piemēram, Stefans Purtič, bet arī viņš teicams spēlētājs, viņa pieredze un meistarība ļoti palīdz ātri atrast laukumā kopēju valodu. Vispār, mēs komandā, var teikt, uz viena viļņa, un tas obligāti drīzumā dos augļus.

– Atcerēsimies tavu pašu spožāko epizodi kaujā ar čempionu. Lieliski vārti, iespaidoja tava aukstasinība sarežģītajā un neparastajā epizodē. Malacis, apsveicu!

– Paldies. Vārti tešām sanāca negaidīti. Aizsargs pēkšņi tā kļūdījās, ka, pēc manām domām, neviens no RFS tā arī nesaprata, kā viņš tā kļūdījās garām bumbai. Man tālāk atlika tikai izdarīt to, ko es izdarīju. Biju ļoti laimīgs, ka izdevās iesist. Bet iznākumā ļoti sarūgtinājos, ka mēs tomēr zaudējām.

– Mēs ļoti cienīgi aizvadījām pirmo puslaiku. Kas mums pietrūka, lai atņemtu līderim punktus?

– Acīmredzami, ka pirmām kārtām savu teica augstais pretinieka līmenis. Labākā komanda mūsu čempionātā, tik dazus gadus viņi veidoja tādu spožu un kvalitatīvu kolektīvu. Bet, neskatoties uz to, domāju, mēs piespiedām viņus ļoti pastrādāt. Pirmajā puslaikā mēs teicami darbojāmies taktiski, viesi nezināja, kā ar mums tikt galā. Laukumā bija jūtams, ka viņi pārsteigti un viņiem spēle neiet tā, kā viņi raduši. Tā kā pirmo puslaiku, uzskatu, mēs nospēlējām ļoti labi. Pēc pārtraukuma, droši vien, iesēdāmies pārāk zemu. Bet arī veiksmes mums pavisam nebija: otros vārtus pretinieks iesita skaisti, bet tur viņiem ļoti veiksmīgi viss izveidojās. Domāju, tā epizode mūs stipri ielauza un kļuva par izšķirošo. Man liekas, ja saglabātos rezultāts 1:1 līdz minūtei 70-75, mēs pilnībā varētu pat izraut trīs punktus.

– Droši vien tu esi stipri pārsteigts, kad skatījies tabulā un redzēji, ka laiks iet, bet “Liepāja”  nekādi nepaceļas ierastajās pozīcijās.

– Jā, tā arī bija no paša sezonas sākuma. Es skatījos visas “Liepājas” spēles un, protams, gaidīju no komandas vairāk. Vairāk, esmu pārliecināts, vispār visi gaidīja! Redzēju sastāvu, biju komandā pirmsezonā – tas tiešām TOP 5 līmenis. Grūti teikt, kāpēc pēc tam viss tā notika, kāpēc komanda acīmredzami nerādīja to, uz ko tiešām spējīga. Laiks gāja, un galu galā atnāca, vsticamāk, nepārliecība par sevi. Bet tagad jau nevajag par to atcerēties. Tagad vajag labot situāciju, tas, neapšaubāmi, mūsu galvenais mērķis.

– Katra spēle, kā pedējā?

– Atbildēšu tā: katra spēle – tā ir spēle par sešiem punktiem. Katrā spēlē jādomā tikai par uzvaru. Domāju, pat labi, ka tagad mums paši spēcīgākie pretinieki – RFS, svētdien “Riga” FC. Tā, tajā skaitā, svarīga un vajadzīga pārbaude pirms Eirokausiem. Tādas spēles dod tiešas atbildes uz jautājumiem: ko un kā vajag izlabot un t. t. Un vēl tādas spēles var atgriezt mums pozitīvas emocijas, ja mēs panāksim labvēlīgu rezultātu.

 – Vai mēs varam to panākt spelē ar “Riga” FC?

– Domāju, jā. Kāpēc nē?! Nešaubos, ka mēs sitīsimies par trīs punktiem. Protams, tas ir grūts uzdevums, bet nenosaukšu to par nereālu. Iepriekšējā spēle Liepājā ar “Riga” noslēdzās neizšķirti 1:1. Tas runā par to, ka viss iespējams.

– Priekš tā mums noteikti laukumā būs vajadzīgi 11 Robčiki.

– (Smaida). Jā, es dzirdēju šo mūsu galvenā trenera izteicienu preses konferencē. Protams, patīkami, kad tavu spēli tā novērtē galvenais treneris. Bet es tādus vārdus nepieņemu, kā iemeslu apstāties un pārstāt daudz strādāt. Kā reiz otrādi. Strādāt man vajag ļoti daudz. Ja mēs zaudējām, tātad es noteikti kaut ko izdarīju nepareizi un kaut kur kļūdījos. Gribu uzreiz saprast – kur tieši, gribu uzreiz šīs kļūdas izlabot.

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv