Pauze Latvijas čempionātā turpinās. Bet nopietnā FK “Liepāja” gatavošanās grūtajām spēlēm finiša taisnē (ļoti intriģējošs nogrieznis!) pauzes nepazīst. Mēs ļoti gribam noslēgt sezonu uz pozitīvas nots!

Noteikti ļoti grib uzvarēt centra pussargs Marins Lausičs. Labs puisis, man personīgi ar kaut ko atgādinot uzstājīgu ērgli! Šis lepnais puisis neieredz zaudēt. Gudrs spēlētājs, kurš laukuma centrā prasmīgi un apmācīti sasaista mūsu aizsardzību, pussargu līniju un uzbrukumu, pastāvīgi domā par to, kā izsist trīs punktus.

Laikam, neviens cits no mūsu futbolistiem neskatās uz priekšu ar tādu patstāvību un nemainīgi nemeklē uzbrukuma lēmumus, kā Marins. Ko teikt, jebkuram horvātu futbolistam vēlēšanās uzbrukt vienmēr mutuļo asinīs!

Mēs izsvērti parunājām ar Marinu, un tas bija nestadarti un interesanti. Liels paldies, Marin, par sarunu. No tevis pirmie vārti Latvijas čempionātā! Bet neforsē, viss sanāks pats no sevis. Mēs gaidām un zinām, ka tu noteikti vari un iesitīsi.

Marin, mums patreiz labs noskaņojums. Ļoti svarīgi bija uzvarēt “Audu” un mēs to izdarījām. Tev patika mūsu uzvara?

Protams, uzvara vienmēr var tikai iepriecināt. Tas bija labs komandas panākums. Mēs nospēlējām ļoti uzticami aizsardzībā, bijām mobili un kompakti un parādījām teicamas komandas darbības. Domāju, mēs bijām pelnījuši trīs punktus. Pie tam, es pilnībā nešaubos, ka “Liepāja” var spēlēt spēcīgāk.

Piekrītu. Mūsu taktiskais plāns paredzēja, ka mēs gandrīz visu laiku pavadīsim bez bumbas. Nezinu nevienu horvātu spēlētāju, kuram kas tāds patiktu!

(Smaida). Tādus spēlētājus jūs Horvātijā neatradīsiet! Bez bumbas vienmēr grūti. Bet reizēm vajag pareizi reaģēt uz pretinieka spēles stilu. Mūsu treneri noteica tādu spēles plānu, un tas iznākumā deva augļus. Kad tu esi bez bumbas, tas prasa pacietību, ieturētību un mieru. Mēs parādījām, ka varam veiksmīgi spēlēt tādā stilā. Bet vispār, protams, es paļautos uz daudz lielāku bumbas pārvaldīšanu! (Smaida).

Lūk, tie ir īsta horvātu futbolista vārdi! Starp citu, jums vispār satriecoši daudz lielisku spēlētāju. Kuru no tiem varētu nosaukt par savu elku?

Tiešām, Horvātijā ļoti daudz fantastisku spēlētāju. Laikam, visiem mums pirmajā vietā Luka Modričs. Viņš ir neapšaubāms elks. Tā ir laime, ka mēs dzīvojam vienā laikā ar viņu un mums ir iespēja redzēt viņa neticamo spēli. Personīgi es varu atzīmēt vēl Ivanu Rakitiču. Lielisks spēlētājs, kurš spēlējis pašos augstākā līmeņa klubos. Patreiz viņš aizstāv mana mīļākā “Haiduk” krāsas, tā kā mana sajūsma attiecībā uz viņu kļuvusi vēl stiprāka. (Smaida).

Tu nosauci divus unikālus spēlētājus, bet skaidrs, ka šo sarakstu var ilgi turpināt. Piemēram, fantastiskais Roberts Prosinečki. Atvaino, kad es ar viņu runājos, mēs par tevi nerunājām. Piekritīsi, viņš tomēr daudz asāks uzbrūkošais spēlētājs, kā tu, tiesa?

(Smejas). Protams, te nevajag vilkt paralēles. (Smaida). Prosinečki viens no labākajiem spēlētājiem Horvātijas vēsturē, un jā, uzbrukumā viņš spēlēja tiešām daudz asāk, kā es. Bet atzīmēšu, ka uzbrūkošas darbības es arī ļoti mīlu.

Man liekas, tev tuvāks pēc stila viens no maniem mīļākajiem spēlētājiem, leģendārais Zvonimirs Bobans. Vai varbūt es kļūdos?

O, tas ir ļoti pagodinošs salīdzinājums, liels paldies. (Smaida). Un es tiešām jums piekritīšu: pēc spēles stila Bobana maniere man tuvāka, kā tā paš Prosinečki. Bet, protams, es nekādā gadījumā nesalīdzinu sevi ar šīm leģendām. Modričs, Bobans… Viņi piemērs atdarinājumam, viņu līmenis tādā augstumā, par kuru var tikai sapņot. Tas ir īsts TOP līmenis.

Paskaidro, no kurienes Horvātijā vienmēr tik daudz brīnišķīgu spēlētāju? No gada gadā, process turpinās vienkārši bez apstājas. Neticami.

Grūti dot viennozīmīgu atbildi. Tās ir mūsu tradīcijas, tā ir mūsu mentalitāte, tā ir mūsu milzīgā futbola mīlestība. Ja atcerēties kaut kādas profesionālas detaļas, tad atzīmēšu mūsu bērnu un jauniešu treneru satriecošo darbu. Sistēma darbojas ļoti kvalitatīvi. Piemēram, jaunos spēlētājus 12 – 14 gadu vecumā jau tik nopietni apmāca taktiski, ka tas pēc tam palīdz lielajā futbolā. Talantu ļoti daudz, konkurence ļoti augsta, un kā tikai spēlētāji pāraug mūsu mājas līmeni, viņi uzreiz dodas uz spēcīgiem čempionātiem. Bet no tā nekrītas Horvātijas čempionāta līmenis, tā ir ļoti laba līga. Pie tam, iespējas progresam tur vēl ļoti daudz.

Jā, iespaidīgi, mēs par to varam tikai sapņot, diemžēl. Atgriezīsimies pie mūsu futbola ikdienas. Atkal par spēli ar “Audu”. Bez bumbas vienmēr ļoti grūti spēlēt fiziski. Iepriecina, ka mēs šajā plānā gatavi teicami.

Jā, absolūti piekrītu. Treneri strādā ļoti kvalitatīvi un produktīvi. Pret “Audu” mēs pārliecinoši tikām galā, izturējām. Un es neteikšu, ka daudz skraidīt mums palīdzēja tikai adrenalīns un vēlēšanās panākt labvēlīgu rezultātu. Nē, mums tiešām pietika spēka vusām 90 minūtēm un es nešaubos, ka mums spēka pietiks vēl vispār visām spēlēm, kuras FK “Liepāja” atlikušas.

Dodo spīdēja neticami. Viņš stipri pārsteidza?

Jūs ziniet, nē, nepārsteidza. Es jau redzu viņu katru dienu treniņos, redzu, kā viņš katru dienu strādā. Savos 36 gados Dodo pastāvīgi pierāda, ka viņš īsts profesionālis. Bet kad tu tik daudz atdod futbolam, tad futbols tev obligāti visu tev atgriezīs un atalgos. Bez tam, Dodo – brazīlietis! Bet tas futbolā sola īpašas lietas: brazīlieši prot darīt laukumā to, kas nevienam nav pa spēkam. Pat horvātu spēlētājam! (Smaida). Tā kā mēs esam laimīgi, ka Dodo spēlē mūsu komandā.

Nesen Anto Babičs man intervijā, bez Dodo, vēl pelnīti lielīja Marko Simiču un Dani Petkoviču. Šie trīs spēlētāji – FK “Liepāja” līderi?

Tā arī ir, bez šaubām. Par Dodo mēs jau runājām. Simičs – īsts kapteinis, kurš pie tam “Liepājā” spēlējis jau agrāk. Marko ir tāds spēlētājs, kurš rada starpību. Nu un Petkovičs, protams. Tas ir lielisks vārtsargs, viņš ir līderis laukumā un ģērbtuvēs. Petko teicams cilvēks, ļoti jautrs un labsirdīgs.

Petko ļoti jautrs?! Viņam vienmēr tik nopiens skats.

O, tur jūs viņu redzat spēlē un pirms spēles. Tajā momentā viņš tiešām galēji nopietns. Bet kad runa neiet par futbolu, Petko ļoti jautrs cilvēks, viņam brīnišķīga humora izjūta.

Tas ir brīnišķīgi, personīgi es esmu liels Petko spēles fans. Un vēl ļoti iespaido Simičs, viņš ir lielisks. Kādēļ viņa spēli neiespaido vecums?!

O, par to labāk jums pajautāt pašām Marko! Bet es varu teikt par viņu tos pašus vārdus, kurus teicu par Dodo. Marko katru dienu strādā tā, ka uzreiz redzams – tas ir īsts profesionālis. Un futbols atbildē atalgo par uzticību un neatlaidīgu darbu. Tā man liekas, bet labāk jums tomēr pajautāt Marko pašam. (Smaida).

Tu mācies no tāda spēlētāja?

Neapšaubāmi, klausos, skatos un mācos. Mācos no Simiča, mācos no Petko, mācos no Dodo. Simičs spēlējis Čempionu Līgā, Petko spēlējis Francijas čempionātā – saprotams, no tādiem meistariem var uzzināt kaut ko svarīgu un vajadzīgu. Pie tam viņi vienmēr nāk tev pretīm, vienmēr palīdzēs. Vienkārši super, ka tādi spēlētāji ir mūsu komandā.

Laukuma centrā gandrīz vienmēr tavs partneris Stefans Purtičs. Brīnišķīgs puisis un ļoti vērtīgs un gudrs spēlētājs.

Jums taisnība, Stefs tieši tāds. Mēs iepazināmies ar viņu vien divus mēnešus atpakaļ, bet tagad es varu saukt viņu par draugu. Ar viņu ļoti viegli un vienkārši spēlēt, man ļoti patīk – jūti, ka, spēlējot kopā ar Stefu, kļūsti labāks.

Pret “Riga” FC Purtičs izpildīja centra aizsarga lomu. Izdarīja Stefs to ļoti kvalitatīvi.

Viņš pret “Riga” FC nospēlēja augstā līmenī, kaut gan centra aizsargs savā karjerā bijis vien dažas reizes. Bet tur nav izvēles: komandas interesēs nospēlēsi visur, kur tevi sūtīs treneris. Taisnību sakot, Stefs mani toreiz pat patīkami pārsteidza. Es nešaubos, ka viņš ļoti labs uzbrūkošā spēlē. Bet negaidīju, ka aizsardzībā viņš tāpat var būt tik pat labs. Malacis.

Kādas Purtiča spēles kvalitātes tu izceltu?

Nosaukšu trīs lietas, kuras man īpaši patīk Stefā. Tā ir tālā piespēle, darbības aizsardzībā un prasme lasīt spēli. Pēc manām domām, tajā visā Purtičs ļoti labs.

Vienmēr interesants skats no malas. Tev patīk Liepājā?

Pilsēta skaista un mierīga, labsirdīgi cilvēki. Man jau nācies dzīvot gandrīz tādā pašā mazā pilsētā, kad spēlēju Mariborā. Priekš fubola labāku pilsētu, kā Liepāja vispār grūti iedomāties. Te nav variantu, lai darītu dažādas muļķības un novirzītos no mūsu iemīļotās lietas. Bet, protams, dzīves veids stipri atšķiras no tā, pie kā esmu pieradis Horvātijā. Mēs Balkānos tomēr daudz vairāk karstasinīgāki cilvēki, kā šeit. (Smejas). No otras puses, labi, ka mierīgajā un mājīgajā Liepājā nav iemesla izpausties vētrainajam temperamentam. (Smaida).

Tagad atkal par futbolu. Ko teiksi par mūsu latviešu spēlētājiem?

Negribas nevienu nosaukt konkrēti. Pret visiem puišiem attiecos ar cieņu, visi viņi labi un talantīgi spēlētāji. Saku tā ne aiz laipnības, tā tiešām ir, savādāk diez vai viņi spēlētu “Liepājā”. Viņi visi grib mācīties, grib progresēt, un tas ir ļoti lieliski.

Daudz sarežģītāks jautājums. Kas gan pietrūkst latviešu spēlētājiem, kad viņi iziet nopietnā pieaugušo līmenī? Sacenšās jaunieši, un līmenis gandrīz vienmēr līdzīgs, bet cilvēki pieaug un tālāk viss, bez iespējām.

Man grūti dot kādu precīzu atbildi. Bet, piemēram, lūk, ko es ievēroju: latviešu spēlētāji mācās kādas svarīgas taktiskas lietas, kad jau atrodas pieaugušo futbolā. To, ko mēs futbolā Horvātijā apmācāmies gados 14, šeit dara jau virslīgas komandās. Sanāk, pēc būtības, mums pārākums par gadiem sešiem-septiņiem. Protams, tas obligāti būs jūtams nopietnā līmenī. Jūsu puiši mācās to, ar ko mēs jau sen esam pazīstami. Stādieties priekšā, par cik jūsu spēlētājiem būtu vieglāk, ja viņi ieietu pieaugušo futbolā ar tādu pašu taktisko bagāžu, kā pie mums. Tā kā, ticami, problēmas sakne slēpjas bērnu un jauniešu futbolā.

Lūk, kad sarunājies ar centra pussargu, uzreiz saprotams, ka runā ar gudru spēlētāju. Tad atkal mainīsim tēmu. Atceries kādu maču starp Latvijas un Horvātikas izlasēm?

Atceros spēli pagājušā gada septembrī. Mēs toreiz viegli uzvarējām ar 5:0. Ļoti ātri iesitām divus vārtus, un viss uzreiz bija skaidrs.

Es biju Osijekā 2001. gadā, kad Boško Balabans izcēlās ar hat-trick un Horvātija uzvarēja ar 4:1. Tu piedzimi kā reiz pēc trīs mēnešiem.

O, šo spēli es noteikti neredzēju un slikti atceros. (Smejas). Bet uzbrucēju Balabanu zinu, protams – teicams futbolists.

Ko tu zināji par Latvijas čempionātu, kad izlēmi braukt uz šejieni?

Teikšu godīgi, gandrīz neko nezināju. Esmu labi pazīstams ar Hrvoje Babecu, kurš spēlē “Riga” FC. Horvātijas čempionātā mūsu klubi spēlēja viens pret otru. Hrvoje pastāstīja man par savu klubu, par Latvijas čempionātu, bet nopietni Latvijas futbolam es nesekoju. Tikai, kad nonācu “Liepājā”, viss dabiski mainījās.

Un kādas tavas domas par Latvijas futbolu?

Teikšu, ka tajā daudz interesanta un laba. Saspringti un smagi mači, bet tas vispār izceļ katru virslīgas čempionātu. Man liekas, ka Latvijas čempionāts ceļā uz to, lai kļūtu par daudz augstāka līmeņa turnīru, bet pagaidām tāds gan nav. Neuzņemiet manus vārdus kā kritiku, nē. Vienkārši dalos ar saviem iespaidiem. Šeit tiešām interesanti, katrs var uzvarēt katru. Ir daudz talantīgu futbolistu. Bet problēma tajā, ka Latvijas futbolam nepietiek investīciju, tādēļ patiešām augsta līmeņa komandu nav daudz. Par infrastruktūru liels jautājums. Piemēram, nekādā gadījumā negribu nevienu aizvainot no BFC “Daugavpils”, tā ir laba un stipra komanda. Bet atceraties, kāds tur ir laukums un stadions? Pie visas cieņas, piekritīsiet, tur nav sajūtas, ka tu spēlē elites divīzijā. Lūk par ko es runāju, kad atzīmēju, ka Latvijas čempionātam vēl noteikti ir kur pielikt.

Es tev pilnībā piekrītu, un patīkami, ka tu akurāti norādi problēmu, bet neslēpies aiz vispārējām atbildēm. Jo interesantāk, ko tu teiksi par FK “Liepāja”.

Man šeit patīk, es uzskatu, ka tas ir labs klubs, kuram ir liels potenciāls un perspektīvas. Tas noteikti ir interesants un ambiciozs projekts. Līdz atnākšanai uz šjieni es nezināju, kādi “Liepājai” tituli, kādi klubam uzdevumi un t. t. Tagad zinu un redzu, ka pie mums visi grib, lai titulu klubam kļūtu vairāk. Man ļoti patīk, ka “Liepājai” ir visi apstākļi kvalitatīvam darbam. Lūk, ar infrastruktūru kā reiz pie mums viss augstā Eiropas līmenī. Pie tam es esmu pārliecināts, ka mūsu klubam ir kur augt. Šajā plānā vispār neeksistē nekādu robežu – pilnveidoties var vienmēr.

Tad interesanti lūk, kas. Tagad tu zini visus mūsu pretiniekus, zini viņu līmeni. Kur reālā mūsu komandas vieta turnīra tabulā?

Uz doto momentu, domāju, ka tā ir vieta Eirokausos. Lai pa īstam cīnītos par čempionu nosaukumu, vajag, laikam, vēl pastiprināt sastāvu, par ko, starp citu, nesen runāja mūsu galvenais treneris. Bet patreiz mēs acīmredzami progresējam, soli pa solim virzāmies uz priekšu. Starp citu, domāju, mums vēl paliek iespēja izcīnīt ceļazīmi uz Eirokausiem. Mēs esam noskaņoti uz to, un tas būtu brīnišķīgs sezonas noslēgums.

Kur patreiz FK “Liepāja” stiprās puses?

Pati stiprākā puse – mēs daudz un labi protam skriet! (Smaida). Es pajokoju, kaut gan mēs tiešām esam spējīgi izpildīt daudz skriešanas darba, un tas ir liels pluss. Bet mūsu galvenais trumpis – tas ir tas, ka mēs esam vienots kolektīvs, ka mēs kopā, ka mēs tiešām esam Komanda. Visi viens par otru, visi gatavi palīdzēt, neviens neizliek savu ego pirmajā plānā. Dodo iesita divus vārtus “Audai”, bet laimīgi visapkārt visi.

Tagad mūs gaida nepiekāpīgā “Valmiera”. Ko vajag izdarīt priekš uzvaras?

Mums jānospēlē ar tādu pašu pašatdevi un raksturu, kā pret “Audu”. Ceru, daudz vairāk pārvaldīsim bumbu. Esmu pārliecināts, “Liepājai” ir absolūti viss, lai viesos uzvarētu tādu stipru komandu. Galvenais, parādīt mūsu kvalitāti un līmeni tieši laukumā.

Starp citu, atceries spēli pret “Valmieru” Liepājā, kad tu jau spēlēji pie mums?

Jā, atceros, toreiz vēl bija stiprs lietus. Nospēlējām neizšķirti 0:0, bet mēs toreiz parādījām raksturu un pilnībā varējām uzvarēt. Smagos apstākļos izveidojām labus momentus uzbrukumā, veicām spiedienu. Tagad esam kļuvuši daudz pārliecinātāki, tagad mūs tā nespiež stāvoklis tabulā, tādēļ mums jābūt mierīgākiem un aukstasinīgākiem. Šīs īpašibas kā reiz arī vajadzīgas ļoti vajadzīgajai uzvarai.

Ticu, ka viss mums sanāks labākajā veidā. Bez tam, gaidīsim no tevis pirmos vārtus. Ļoti gribas iesist?

Saprotams, stipri gribu iesist savus pirmos vārtus. Man, laikam, sešas vai septiņas vārtu piespēles, bet iesist pagaidām neizdodās. No otras puses, es neizeju laukumā ar domu: “Šodien pats galvenais – tie ir mani gūtie vārti!” Mans galvenais mērķis vienmēr tāds – komandas uzvara un vēlēšanās dot pēc iespējas vairāk labuma.

Brīnišķīgi. Novēlu tev, kā parasti, dot daudz labuma un iesist. Starp citu, sitiens tev precīzāks un spēcīgāks, kā Purtičam?

Labs jautājums. (Smejas). Stefam sitiens spēcīgāks, kā man. Toties, kad es situ, raidu bumbu tieši tur, kur gribu. Ja Stefs to izlasīs, viņš noteikti sapratīs, par ko runa. (Smaida).

Foto Riga FC

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv