Jau sen gribēju parunāt ar šo dzīvespriecīgo jauno cilvēku. Un ne tikai tādēļ, ka viņš vienmēr labsirdīgs, pieticīgs, audzināts un laipns. Vēl arī tādēļ, ka Jānis Grīnbergs savos 25 gados jau redzējis futbolā daudz un pašās dažādākajās krāsās. Kas var būt vēl intriģējošāks?!

Viņš redzējis spožus uzliesmojumus, kad bija slavenā “Schalke 04” sistēmā. Viņš redzējis, pēc būtības, futbola tukšumu, kad pēc Vācijas, pēc kaimiņiem Bundeslīgai nebija nekādu interesantu piedāvājumu. Pārsteidzoši un neatkārtojami futbola ceļi, kuri atstāj pēdas (vai rētas?) vienā konkrētā cilvēka dzīvē.

Sarunāties ar Jāni bija ļoti interesanti. Labs, gudrs un atklāts sarunu biedrs. Runājām mēs ilgi, bet nepaslinkojiet izlasīt līdz galam. Jums, draugi, tas aizņems vien nedaudzas liekas minūtes. Bet Jānim šie notikumi, ceturtdaļ gadsimta garumā.

No nonākšanas futbolā piecos gados un līdz lieliskiem, dunča dūrienu izgājieniem flangā FK “Liepāja” sastāvā. Bet starp šiem poliem…

Jums noteikti būs ļoti interesanti.

Jāni, tagad Latvijas izlases laiks. Bērnībā bija elks mūsu izlasē?

O, interesants jautājums! Neatceros, godīgi sakot. (Pauze) Kad man bija gadu 12-13, sekoju Aleksandra Cauņas spēlei. Viņš tad ļoti izcēlās. Vēl nosaukšu Aleksandru Koliņko. Bet vispār neatceros, kādēļ tieši viņu iegaumēju, es nekad neesmu bijis liels vārtsargu fanāts. (Smaida).

Pārsteidzoša futbola atmiņa. Mēs spēlējām EURO-2004, tev bija pieci gadi. Tad tu noteikti slikti atšķīri Bleideli no Prohorenkova.

Protams. (Smejas). Toreiz es vispār tikai sāku nodarboties ar futbolu. Četros gados vēl bija hokejs, bet piecos pienāca laiks futbolam. Tagad es šos uzvārdus zinu, bet toreiz man tie neko neizteica. (Smaida).

Vecāki skatījās, kā Koliņko glābj vārtus pēc Ballaka sitieniem, bet mazais Jānis skraidīja pie televizora un skaļi atbalstīja mūsu komandu.

Varbūt tā arī viss bija, kurš to tagad lai zina?! (Smaida). Ja viņi skatījās futbolu, tad es droši vien biju kaut kur blakus. Varbūt, tieši šā EURO dēļ es iznākumā arī izdarīju galīgo izvēli futbola labā?! Interesanti, vajadzēs tēvam paprasīt. (Smaida).

Kad futbols sāka aizņemt lielāko dzīves daļu, tu uzmanīgi sekoji…

Kā jau teicu, jaunības gados sekoju Aleksandra Cauņas spēlei. Viņš tad bija spoža zvaigzne, līderis. Spēlēja spēcīgā klubā, sita skaistus vārtus. Kad pavisam jauns aizbraucu uz pārbaudi CSKA, es pat ar viņu sasveicinājos vienā treniņā. (Smaida). Daudzus gadus vēlāk, kad es nonācu “Jelgavā”, bet Cauņa bija tur treneris, mēs par to epizodi, protams, pavisam neatcerējāmies. (Smaida).

Bumbas padevi “Skonto” stadionā?

Protams, ļoti daudzas reizes un vienmēr ar baudu. Tiesa, tas vienmēr bija “Skonto” spēlēs un nekad nebija izlases spēlēs. Visbiežāk es atrados aiz vārtiem, tur bija vislabāk skatīties spēli. Bet pārtraukumā varēja sist pa vārtiem. Tad man ļoti patika Germana Māliņa spēle. Atkal vārtsargs! (Smejas). Viņš bija brīnišķīgā formā, drīzumā aizbrauca uz BATE. Vēl atceros, kā “Skonto” spēlēja Eirokausos pret poļu klubu, un poļu fani tad uzdāvināja mums savas šalles. Jautras atmiņas.

Nešaubos, pats sapņoji spēlēt Latvijas izlasē.

Protams, stipri sapņoju. Un arī tagad sapņoju! Tas ir viens no galvenajiem mērķiem, ļoti gribu to beidzot sasniegt. Daudz spēlēju visās jauniešu izlasēs, spēlēju Latvijas (U21) izlasē, bet lūk, pēc tam iestājās pauze. Ticu, ka tā nebūs mūžīga.

Kādēļ neaicina uz galveno komandu, kā tev liekas?

Grūti pateikt viennozīmīgi. Droši vien, mani konkurenti patreiz spēcīgāki. Varbūt, tādēļ, ka klubam lietas vedās ne pārāk labi, un tādēļ nebija lielas uzmanības. Ja uzvarēsim ar “Liepāju”, būs interese no izlases treneru puses. Bet pats galvenais – turpināt daudz strādāt un pastāvīgi pierādīt, ka uzaicinājumu uz izlasi tu tiešām esi pelnījis.

Izlasē “vārdā Nikolato” tev ir puiši, ar kuriem sarunājies?

Jā, neapšaubāmi. Tādu puišu pietiekami daudz. Marko Regža vispār viens no maniem tuvākajiem draugiem. Ar Alekseju Saveļjevu mēs kopš bērnības pazīstami, daudz spēlējām kopā. Bet, piemēram, ar Andreju Cigaņiku mēs kopā bijām Vācijā veselu gadu, tur mūs par dvīņiem sauca. (Smaida). Viņš man tad daudz palīdzēja, es tikai atbraucu, bet viņš jau zināja valodu, viņam viss bja pazīstams. Pēc tam mūsu ceļi šķīrās, bet, kad tiekamies, varam atcerēties vācu laikus. Daudz arī citu pazīstamu puišu, ar kuriem kopā spēlēju jauniešu izlasēs. Piemēram, Matrevics, Balodis, Zelenkovs.

Ar mūsu izlasi galā tikām. Kurš Grīnberga elks pasaules futbolā?

Sākumā tas bija Ronaldinjo. Grūti bija nesajūsmināties par viņa spēli “Barcelona” sastāvā. Pēc tam Krištianu Ronaldu, kurš arī tagad sajūsmina. Neticami, ko viņš dara savā vecumā – lūk, tik tikko iesita 900. vārtus karjerā, bet tagad jau 901. Fantastika.

Apsveici portugāli ar jubilejas vārtiem pret Horvātiju? 900 – tas tiešām kaut kas nereāls.

Gribēju apsveikt, bet nesanāca, mēs neesam tik tuvu pazīstami. (Smejas).

Saprotams, kurš tev uzvar mūžīgajā strīdā – Messi vai Krištianu.

Jā, bet pie tam es neuzskatu, ka Messi ar kaut ko sliktāks. Nesaprotu, kad kāds sajūsminās par vienu un pazemina otra talantu. Jā, manas simpātijas Krištianu pusē, bet jebkurā gadījumā, tie ir divi lieli un unikāli spēlētāji.

Talantīgs tu biji no paša sākuma, tevi ātri ievēroja, bet pirmos vārtus virslīgā tu iesiti ar “Skonto” jau desmit gadus atpakaļ. Tev bija…

Jā, tas bija 2014. gadā. Desmit gadus atpakaļ, cik sen – neko jau laiks skrien! Man bija 15 gadu.

Atceries tos vārtus?

Jā, protams. Tā bija mana debija virslīgā, “Skonto” spēlēja Ilūkstē pret “Daugavu”. Mēs uzvarējām 3:0, Tamazs Pertija izlaida mani uz maiņu, un mēs nopelnījām pendeli. Tamazs man uzsauca: “Ej sit!” Pendeli es iesitu. Tā kā Tamazs daudzējādā ziņā līdzautors maniem pirmajiem vārtiem! (Smaida).

Tamazs vienmēr uzticējies jaunajiem spēlētājiem.

Jā, tas tiesa. Mani un to pašu Saveļjevu viņš trenēja “Skonto” Akadēmijā, pēc tam aicināja trenēties galvenajā komandā. Tamazs vienmēr uzticas un tic jaunajiem spēlētājiem, ja viņi tiešām grib strādāt un kļūt par futbolistiem. Stādieties priekšā, viņš izlaida mani laukumā “Skonto”, kad tur spēlēja Gutkovskis, Laizāns, Mingazovs, Morozs, Dvali un citi.

Pirmie vārti 15 gados. Interesanti, kā ģimene atzīmēja tādu neaizmirstamu notikumu? Bankets visam rajonam?

Nē, nekāda banketa nebija. (Smaida). Dzīvoju es tad bāzē Mežaparkā, un jau nākamajā dienā man bija spēle dublieros. Kad iesitu, Artjoms Osipovs pacēla mani laukumā, pārējie partneri arī vētraini apsveica. Lūk, arī viss. Starp citu, spēlē dublieros es iesitu trīs vārtus un mēs uzvarējām “Daugavas” dublierus. Tā kā tās bija divas labas dienas.

Bet pēc tam bija varenas pārmaiņas tavā dzīvē. Pēc trīs gadiem tu aizbrauci uz slavenā “Schalke 04” sistēmu. Joprojām Bundeslīgas fans?

Nē, neteikšu, ka fans. Reizēm skatos spēles, reizēm skatos apskatus, tai skaitā arī “Schalke”, bet bez fanātisma. Redzu reizēm puišus, ar kuriem tad biju kopā. Priecājos par viņiem, bet kopumā pret Bundeslīgu attiecos mierīgi.

Saprotu, ka Vācijā bija ļoti daudz interesanta un pamācoša. Kuru no zvaigznēm sastapi?

Visbiežāk es viņus redzēju laukumā, kad gāju uz spēlēm. Bet sastapties nācās ar ukraiņu pussargu Jevgeņiju Konopļjanku. Protams, viņš spēlēja galvenajā komandā, bet arī ar mani, jauno zēnu, paspēja parunāties. Atbalstīja, vairākas reizes mēs kopā trenējāmies, gājām uz mačiem. Teicams spēlētājs un brīnišķīgs cilvēks.

Kādas trīs lietas tu nosauktu priekš sevis par pašām galvenajām šajā vācu periodā?

Iepazīšanās ar jaunu kultūru, kuru es pa šo laiku ne slikti iepazinu. Iemācījos vācu valodu, arī tagad varu sarunāties. Vēroju kā nostādīts treniņu process un vispār visa futbola saimniecība lielā klubā. Bet, droši vien, pats galvenais – tā ir skaidra sapratne, ka panākumam tādā līmenī pats svarīgākais būt sagatavotam un stipram mentāli. Psiholoģija izšķir visu. Vari būt spēcīgs tehniski vai taktiski, bet ja esi vājš mentāli, tad tevi obligāti noēdīs un nekas nesanāks. Tajā momentā man mentālā spēka kā reiz arī pietrūka.

Sākās šaubas un rakšanās sevī?

Jā. Vakar it kā spēlēju teicami un viss izdevās, bet šodien vispār nekas neiet. Un lūk, sākas jautājumi pašam sev, un galu galā viss brūk. Pacietības un izturētības man iznākumā pietrūka.

Kurš vācu stadions visvairāk tev atmiņā?

“Veltins Arena”, kur spēlē “Schalke”. Ietilpst vairāk kā 60000 līdzjutēju, atmosfēra neatkārtojama. Reizi es spēlēju šajā laukumā, kad mūsu komandai atļāva tur aizvadīt pirmo maču sezonā. Atnāca vairāki tūkstoši cilvēku, bet tādā milzīgā katlā tos neviens neievēroja.

Zini, ka “Schalke” atbrauca uz Liepāju, tā bija UEFA Kausa spēle.

Nē, nezināju. Kad es biju “Schalke”, tur par šo spēli nez kādēļ neviens neatminējās.

Kas tā tāda Vestfālenes līga? Kas tur par līmeni?

Pēc ranga tā ir ceturtā divīzija, reģionālā līga. Mums bija kā reiz pati spēcīgākā līga, daudz spēcīgu jaunu komandu (U23, U21). Līmenis ļoti labs, uz dažām komandām nāca desmit tūkstoši skatītāju. Grūti teikt, uz ko tās pretendētu Latvijas čempionātā, grūti salīdzināt. Bet spēka futbolā tās noteikti gandrīz visus pārspētu: sitas tur visi, kā zvēri. Bija smagi, bija vajadzīgs laiks, lai es pierastu pie šāda futbola.

Tu biji Vācijā trīs gadus. Pēc tam pēkšņi atgriezies mājās. Klubu ar tādu slavenu vēsturi vispār pamet pēc savas iniciatīvas?

Ziniet, tas bija grūts moments, es tad arī stādīties priekšā nevarēju, ka, aizbraucot uz Rīgu, neatgriezīšos atpakaļ. Jo vairāk, ka mēs vienojāmies, ka kontraktu pagarināsim vēl uz sezonu, visas puses bija apmierinātas. Sākās viss kovida dēļ. Atceraties, tad visu aizvēra, un martā čempionātu slēdza. Atgriezties mājās Rīgā es nepaspēju, tā kā nākamos trīs mēnešus es pavadīju praktiski ieslēgts. Darīt neko nedrīkstēja, tādā situācijā mēs par futbolu aizmirsām. Kad beidzot parādījās iespēja aizlidot mājās, es aizlidoju, lai psiholoģiski kaut kā atjaunotos. Biju pārliecināts, ka atgriezīšos Vācijā pēc divām nedēļām. Bet mājās pēkšņi sapratu, ka gribu kaut ko mainīt, ka atgriezties negribu.

Iestājās periods, kad nācās visu sākt no nulles?

Jā, var tā teikt. Tas bija grūts periods, pirmām kārtām psiholoģiski. Domāju, ka jauni piedāvājumi aizbraukt obligāti būs, netaisījos spēlēt Latvijas čempionātā. Bet iznākumā tā arī nekā nebiju un es paliku mājās. Futbols – ļoti neparedzama lieta.

“Schalke”, bet pēc tam “Metta”. Asa virāža. Atgriešanās process lielajā futbolā prasīja daudz spēka, pacietības un sviedru.

Protams. Tādos momentos sev uzdod ļoti daudz jautājumu. Kāpēc, kā tā gadījās un t. t.? Pēc tam skatījos, kā puišiem, ar kuriem tikko biju kopā, sāka uzticēties un izlaist Bundeslīgas mačos. Domāju par to, ka viņu vietā pilnībā varēju būt arī es. Gribas laiku pagriezt atpakaļ, bet dzīvē tā nenotiek. Svarīga mācība, kura prasīja daudz nervu. Bet tagad viss labi, pārdzīvojumi palikuši pagātnē.

Pagājušajā gadā tu atbrauci uz Liepāju. Izvēlējies no vairākiem piedāvājumiem?

Ziniet, nē, konkurentu “Liepājai” nebija. Runu bija daudz, bet konkrēts piedāvājums nāca tikai no “Liepājas”. Kad parādījās interese, mēs visu atrisinājām un vienojāmies ļoti ātri.

Ko tu tad domāji par “Liepāju”?

Domāju, ka tā spēcīga un ambicioza komanda, kura stāda tikai lielus uzdevumus. Medaļas, Eirokausi, brīnišķīga pilsēta. Tā bija laba izvēle un noteikti solis uz priekšu.

Tagad iedomātais izmainījies vai nē?

Nē, manas domas par FK “Liepāja” nav mainījušās. Pat neskatoties uz mūsu rezultātiem pēdējos gados. Pagājušajā sezonā mēs ilgi bijām cīņā par medaļām, tikai finišā nedaudz pietrūka. Bet iznākumā tomēr spēlējām Eirokausos, tātad, ar kaut ko to nopelnījām. Šajā sezonā sākumā bija kaut kas neizskaidrojams, neviens tā arī nesaprata, kādēļ mēs tik ilgi bijām pēdējā vietā. Tagad, par laimi, viss rit labāk, kaut gan priekšā vēl daudz darba. Bet acīmredzams, ka patreiz “Liepāja” spēlē, kā arī tiešām “Liepājai” jāspēlē. Tā kā šeit man viss patīk, izņemot vietu tabulā, kuru mēs patreiz ieņemam.

Grūti futbolistam strādāt ar Tamazu Pertiju?

Nav vienkārši, bet neteikšu, ka tas jau tik grūti. Jā, mūsu trenerim augstas prasības, bet tā arī jābūt nopietnā klubā. Jā, viņš ļoti emocionāls, bet kas tajā slikts?! Droši vien, uz jauniem spēlētājiem var iedarboties, teiksim tā, mūsu trenera stils, viņa maniere skaļi runāt. Bet nevajag šo kliedzienu uztvert negatīvi. Viņa kliedzienos ir tikai viens – vēlēšanās palīdzēt spēlētājiem, aiznest līdz viņiem pašu svarīgāko.

Zinu Tamazu ļoti sen, redzēju viņa karjeras sākumu, veidošanos un t. t. Tu arī pazīstams ar treneri daudzus gadus. Man liekas, ka tagad viņš klausās spēlētājos daudz vairāk, kā agrāk – tas tiesa?

Nevaru tieši pateikt. Tādēļ, ka jaunībā man bija kaut kā grūti analizēt tādas lietas. Bet tagad Tamazs tiešām klausās spēlētājos, viņam interesantas mūsu domas, viņš par daudz ko mums prasa.

Tu izpildi gandrīz visus standartstāvokļus. Zini, ka Tamazs pats šiki sita sodus un iesita daudz skaistus vārtus?

Treniņos redzams, ka mūsu galvenais treneris ļoti tehnisks, reizēm viņš sit pa vārtiem un sit klasiski. Bet diemžēl, video viņa vārtus neesmu redzējis.

Kādēļ Grīnbergs nesit no “standartiem”, treneri neļauj?

Ļauj. Bet vispār es nesen sāku izpildīt “standartus” uz pastāvīga pamata. Agrāk to darīja Tīdenbergs, Karašausks, tagad Simičs. Kādēļ man sist sodus, kad Marko tā to dara?! Kādēļ mainīt to, kas lieliski strādā. Tādēļ es izdaru tikai piespēles.

Un vārtu piespēles daudz atdod. Mērķis sezonai – pēc piespēlēm apdzīt Savaļnieku?

Nē, tāda mērķa man nav. Pārāk vēlu es sāku viņam dzīties pakaļ. (Smaida). Galvenais mērķis – komandas uzvaras. Tam laukumā arī atstāj maksimumu. Bet vārtu piespēles – tas ir ļoti labi, tās, protams, dod lielu prieku. Jo vairāk to būs, jo labāk.

Toties vienu tavu sitienu, pie tam no spēles, līdz šim visi ar baudu atcerās. Kā tu to izlēmi?!

Jūs par vārtiem derbijā?! Vispār es situ diezgan maz, vajadzētu biežāk to darīt. Bet tad… Saņēmu bumbu, apspēlēju aizsargu pretkustībā. Attālums līdz vārtiem bija labs, bumba veiksmīgi uzgūlās kājai – bum. Skaisti. Viss sanāca intuatīvi un ātri.

Kad es runāju ar Daņu Patijčuku, viņš teica, ka tavi vārti “Grobiņai” – tie mūsu labākie vārti sezonā pagaidām. Piekrīti?

Nu ja tā teica pats Daņa, tad tam grūti iebilst. (Smaida). Emocijas tad tiešām bija lieliskas: derbijs, daudz līdzjutēju, skaisti vārti un uzvara. Kas var būt labāks?!

Labais puisis Patijčuks tev veltīja daudz komplimentu. Viņš pat atzīmēja, ka tu futbolā kaut ko saproti.

O, tas ļoti patīkami, un pat kaut kā negaidīti. (Smejas). Bet ja nopietni, tad paldies Daņam, viņš ir teicams puisis un talantīgs spēlētājs. Viņš centīgs, profesionāli attiecas pret futbolu, strādīgs. Viņam viss priekšā, un es novēlu viņam tikai panākumus.

Tu patreiz ļoti labā formā.

Domāju, jā, tā arī ir. Labi jūtos, skriet varu daudz un aktīvi. Fiziskā plānā problēmu nav, nekādu nogurumu nejūtu. Otrādi, jūtu svaigumu un lielu vēlēšanos spēlēt.

Skatos uz tavām darbībām un saprotu, ka Grīnbergs gūst baudu no futbola, kas nebija sezonas sākumā.

Tas ir pareizs vērojums. Noskaņojums ievērojami uzlabojies, tādēļ, ka mēs sākam uzvarēt. Tādēļ arī es pats laukumā tagad, kā saka, kaifoju. Un arī vispār man patīk spēlēt futbolu! Ja jau es, lūk, jau divdesmit gadus katru dienu eju uz treniņiem, tātad, es tiešām mīlu futbolu un visu, kas ar to saistīts!

Vispār, FK “Liepāja” spēli kopumā tagad patīkami skatīties. Tava kārta pateikt, ar ko saistītas pārmaiņas?

Vispirms ar mūsu kadru izmaiņām. Jaunie spēlētāji parāda augstu līmeni un, protams, tas nāk par labu komandai. Treneri pilnībā izmainījuši spēles zīmējumu, mūsu stilam tagad nav nekā kopīga ar to, kā bija pavasarī. Mēs daudz domājam par uzbrukumu, daudz kontrolējam bumbu un paši gribam diktēt noteikumus.

Un pats Grīnbergs tagad daudz biežāk iet “viens uz vienu” un iet ļoti veiksmīgi.

Mīlu to darīt un, ceru, man labi sanāk. Tas sākās vēl ar tiem laikiem, kad biju vingers. Šai pozīcijai “viens uz vienu” obligāts noteikums. Lūk arī tagad, kad spēlēju kā aizsargs, cenšos asi pieslēgties. Kaifoju no visa tā!

Pat Kangaru treniņā vari apspēlēt?!

O!.. Jā, ziniet, gadās, ka sanāk. (Smejas). Bet Alans ar katru treniņu progresē, apspēlēt viņu arvien grūtāk.

Mīli uzbrūklošu futbolu?

Protams, kurš to nemīl?! Ziniet, kāda tā bauda – pieslēgties uzbrukumam pa visu maliņu?! Pēc manām domām, pat vārtsargi mīl, kad viņa komanda daudz uzbrūk. Pirmām kārtām tādēļ, ka bumba tālu no vārtiem, un tad daudz sarežģītāk ielaist. (Smaida).

Nākamā spēle mums pret FK “Metta”. Tu aizvadīji tur divas sezonas. Kopš tiem laikiem šie mači principiāli?

Nē, priekš manis tas parasts pretinieks, kā arī jebkurš cits. Varbūt, pagājušajā gadā jūtas bija asākas, bet tagad tā nav. Ļoti gribu viņus uzvarēt, un viss.

Šajā sezonā mēs spēlējām pret viņiem, teiksim tieši, briesmīgi. Jo augstākai jābūt motivācijai svētdien.

Protams. Atcerēties mūsu trīs spēles ļoti nepatīkami. Mums viennozīmīgi 15. septembrī jābūt galēji motivētiem, noskaņošanās jābūt pa īstam kaujinieciskai. Tikai uzvara – par ko tur vēl spriest?!

Darīsi, kā Daņa pirms spēles ar BFC “Daugavpils”, paredzēsi, kā ritēs spēle?

Un ko, Daņa toreiz uzminēja?

Jā, spīdoši uzminēja! Teica, ka būs 2:0, mēs uzvarēsim – tā arī sanāca.

Neko jau, lūk, tas ir pareģotājs! (Smejas). Nu lai tad viņš atkal pamēģina. Bet es nesākšu. Varu tikai teikt, ka uzdevums mums tikai viens – uzvarēt un pacelties tabulā!

Tad tā, ja iesitīsi vai atdosi vārtu piespēli, tad dāvāsi man savu spēles kreklu. Bet tikai ja mēs uzvarēsim!

Ok, teicami, sarunājuši.

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv