Latvijas čempionāts paņēmis pauzi, mēs gaidām mūsu izlases spēles. FK “Liepāja” futbolisti dažas dienas atpūtās un jau atgriezušies pie gatavošanās nākamajam mačam. Piektdien, 13. jūnijā, mēs mājās uzņemam BFC “Daugavpils”. Neaizmirstiet, draugi, tas būs ļoti principiāli. 

Nu bet šodien parunāsim ar Vladislavu Sorokinu. 

Aizsargi tomēr pilnībā pārsteidzoši cilvēki, vai nav tiesa? Īpaši, tiešām drosmīgi puiši. Nu skatieties, var 90 minūtes rubīt, kā neapturamais, var bezbailīgi lidot pašās nesaudzīgākajās divcīņās. Un nesaklausīt par to nevienu labu vārdu. Bet ja pieļāvi kļūdu (vien vienu!) un tā ietekmēja spēli, tad visi atcerēsies tieši to, tikai to.

Bez drosmīgas sirds un dzelzs rakstura ar tādu nesaudzīgu realitāti vienkārši netikt galā.

Soroka, bet šo labsirdīgo un mierīgo cilvēku futbola pasaulē visi sen sauc tieši tā, nav izņēmums, protams. Viņš drosmīgs, disciplinēts un atbildīgs. Tāds, kādam arī jābūt aizsargam. Protams, viņš kļūdās, bet kurš futbolā vispār izbēg no kļūdām?!

Bet svarīgi, draugi, atcerēties ne kļūdas. Svarīgi atcerēties bezbailību, vēlēšanos dot labumu un izdarīt visu komandas labā.

Soroka vienmēr atstāj laukumā visu, ko patreiz var. Tas ir pats galvenais. Mēs interesanti un ilgi parunājām par dažādām tēmām.

Vlad, saruna būs ilga, tad sāksim ar Latvijas izlasi. Jo vairāk, ka tagad kā reiz laiks izlasēm. Gribi tur atgriezties?

Protams. Spēlēt izlasē – tā ir acīm redzama katra futbolista vēlēšanās. Bet brīnišķīgi saprotu, ka uz doto momentu tas praktiski nav iespējams. Likme komandā tiek likta uz citiem spēlētājiem, citi attīstības mērķi. Ir līderi, ir spēlētāji, ar kuriem rēķinās nākotnē. Šaubos, vai šajos plānos ir vieta Sorokinam. 

Tātad, uz atgriešanos tomēr ne pārāk tici.

Nē, ticu. Bet ja objektīvi novērtēt situāciju, tad reāli rēķināties uz atgriešanos ļoti grūti.

Tev vien 28. Nopietns futbols tikai sākas!

Ceru, ka tā arī ir. Bet izlasē, teiksim tā, patreiz ne mans laiks, ne mans periods. Bez tam, laikam, viņiem vēl palicis atmiņā mačs pret Lihtenšteinas izlasi, kad jau strādāja Paolo Nikolato. Daudzu gadu laikā tā tiešām bija mana pati neveiksmīgākā spēle, bet tā jau gadās visiem. Iedos jaunu iespēju vai nē – tagad grūti atbildēt kaut ko konkrētu.

Ja es nekļūdos, tu Latvijas izlasē debitēji 2020. gadā. Atceries emocijas, kuras piedzīvo spēlētājs, saņemot pirmo izsaukumu uz galveno komandu?

Jūs ziniet, man šajā plānā izveidojusies neparasta situācija. Mani ļoti bieži aicināja uz izlasi, bet īst debiju es gaidīju ļoti ilgi. Man bija astoņpadsmit, kad pirmo reizi nokļuvu galvenajā komandā. Protams, tas bija šoks. tāds pozitīvs šoks. Tad es biju Latvijas izlases (U21) sastāvā, nospēlēju maču ar Čehiju. Pēc tam uzreiz ar taksi, vairākas stundas braucu līdz lidostai Bratislavā, kur jau gaidīju galveno izlasi. Debitēt toreiz neizdevās, bet, protams, bija neaizmirstami. Spēcīga motivācija. Sapratne, ka es atrodos uz pareizā ceļa.

Pacietība – spēcīga īpašība, un ilgi gaidītā debija galu galā notika. Tas bija prieks?

Debitēju pret Sanmarino izlasi, bet nevaru teikt, ka biju bez prāta no laimes. Protams, biju priecīgs un laimīgs, ka ilgi gaidītā debija notikusi, bet kopumā es biju mierīgs. Līdz tam laikam es jau daudz laika biju pavadījis izlasē, sen sajutu kolektīvu un tā tālāk. Tiešām, pacietīgi un ilgi gaidīju savu stundu, un, kad tā beidzot pienāca, ļoti vētrainas emocijas bija, droši vien, jau ne pārāk vietā. 

Bruno Melnis patreiz atrodas situācijā, kādā tu biji desmit gadus atpakaļ.

Domāju, viņš izlasē noteikti debitēs ātrāk, kā es. Esmu pārliecināts, Bruno patreiz teicamas emocijas, tā arī jābūt. Apsveicu viņu ar izsaukumu uz Latvijas izlasi, tas ir svarīgi visai FK “Liepāja”.

Tavā aktīvā desmit mači mūsu izlasē. Ja summētu šo periodu, kas visvairāk palicis atmiņā?

Vispirms, tie ir līdzjutēji, piepildītās tribīnes. Neticamas emocijas, kad spēlē, bet visapkārt stadionā tūkstošiem skatītāju. Mājās pats par sevi, var ar nerunāt, bet vēl palikušas atmiņā spēles pret Velsu Kardifā un pret Īriju Dublinā. Kad stadions pilns, tad vienmēr sajūti spēku pieplūdumu, pat ja visapkārt atbalsta ne tavu komandu.

Patreiz galvenajā komandā divi spēlētāji no “Liepājas”. Melnis un Isajevs. Tev kā aizsargam, droši vien, īpaši patīkami, ka Isa atkal izlasē. Piekrīti, šis dzelzs puisis pelnījis tur būt.

Bez šaubām. Isa – teicams futbolists, viņa enerģija vienmēr sajūsmina. 

Isa nesen atgriezās “Liepājas” sastāvā un mēs panācām divas sausās uzvaras. Grūti neredzēt likumsakarību.

Protams, viss savstarpēji saistīts. Viņa enerģija spējīga aizraut visus pārējos, visu komandu, un tas mums ļoti palīdz. Isa pēc rakstura līderis. Mēs sen esam pazīstami, daudz kopā spēlējuši, un viņš vienmēr bijis tāds. Bet pēdējos gados pie viņa atnākusi īsta pieredze, briedums, un tas padarījis Isu vēl labāku.

Absolūti piekrītu. Bet kas vēl viņa trumpji?

Atzīmēšu viņa prasmi sākt uzbrukumus. Isa uzreiz meklē piespēli uz priekšu, neizdara šīs mazās piespēles savā laukuma pusē. Man personīgi ļoti patīk, ka Isa vienmēr cenšas izvēlēties uzbrūkošu variantu.

Mēs jau runājām par Melni. Man interesantas pieredzējuša spēlētāja domas. Tu kopā ar Bruno kopš janvāra: un kā, progress vērojams?

Jā, protams, un tas mani nepārsteidz. Vēl dažus gadus atpakaļ, kad Melnis tikai sāka “Mettā”, bija acīmredzams, ka tas ir puisis ar lielu potenciālu. Viņš daudz strādā, grib kļūt labāks. Mani, droši vien, vairāk pārsteidza, ka Melnis laukumā un parastajā dzīvē – tie ir gandrīz divi dažādi cilvēki. Pat negaidīju, ka viņš tik nopietns jauns cilvēks.

Man Bruno ļoti simpātisks, nešaubos, ka talantīgais puisis ar laiku pārvērtīsies par Latvijas izlases līderi. Patreiz Melnis daudzējādā ziņā mācās un, kā jebkurš enerģisks skolnieks, laukumā daudz mētājas. Piemēram, kāpēc viņš, gudrs uzbrūkošais spēlētājs, tik bieži pagriežas tieši atpakaļ?! Saprotams, ka tas nepaliek bez sekām. Lūk, epizode Tukumā uzreiz atmiņā…

Es nevaru piekrist, ka viņš pārāk bieži to dara. Jā, protams, gadās, bet tas no vēlēšanās nospēlēt uzticamāk, saglabāt bumbu. Melnis vispār ar baudu sagriežas kā reiz uz priekšu. Viņš vienmēr tā dara, ja jūt, ka brīvs, ja saprot, ka ir tāda iespēja. Bet tur svarīgi, lai būtu pareizs atbalsts vārdos, lai tas būtu laicīgs. Bet tas jau jautājums mums, Bruno partneriem.

Labi, ar izlasi tikām galā. Tad apspriedīsim Soroku un Liepāju. Iestājusies vasara, iemesls īsam pavasara apkopujomam. Un tā, tev te patīk?

Jā, protams. Gan klubā, gan pilsētā. Liepājā ļoti patīkami dzīvot, mīlīga un patīkama pilsēta, kurā ļoti mājīgi. Saprotams, ļoti priecē, ka nav tās steigas, kura ļoti nogurdina Rīgā.

Jautājums, uz kuru grūti atbildēt, es saprotu. Un tomēr, kurš patreiz FK “Liepāja” labākais aizsargs?

M-jā, interesants uzdevums… (Smaida). Atbildēšu, ka uz doto momentu Isajevs. Ja vērtēt visus aspektus kopumā, tad, jā, Isa. Vispār, priekš manis viņš praktiski vienmēr iekļuvis starp TOP3 centra aizsargiem Latvijas čempionātā. Vienmēr bijis spēcīgs, bet spēlējot “Audā” pa īstam labā nozīmē uzplauka. Brīnišķīgi, ka Isa patreiz spēlē “Liepājā”. 

Starp citu, kurš tev ir etalons malējā un centra aizsarga pozīcijās?

Flangā nosaukšu Dani Alvesu. Centrā mana izvēle Fabio Kanavaro.

Kurš no aizsargiem uz doto momentu iesitis labākos “Liepājas” vārtus šajā sezonā, es zinu arī bez tavas atbildes. Tas tavs ārprātīgais sitiens “Mettas” vārtos izsauca apsveikuma vētru?

Jā, tas bija ļoti patīkami. Līdzjutēji atzina par labākajiem mēneša vārtiem, paldies viņiem par to. Daudzi apsveica, piemēram, puiši, ar kuriem kopā spēlēju dažādos gados. Rakstīja, ka negaidīja no manis ko tādu, bija šokā no mana skrējiena un sitiena. (Smaida).

No tālās Kazahstānas arī apsveica?

Nē, domāju, viņi tā arī nezina. Pretējā gadījumā viens galvenais treneris noteikti būtu septītajās debesīs no laimes. Viņš pasvītrotu, ka pateicoties darbam ar viņu, tagad pat Sorokam tādi sitieni sāk izdoties. (Smaida).

Tu arī agrāk pārsteidzi publiku ar neticamiem vārtu guvumiem no tālas distances. Kā spēles laikā atnāk tāds lēmums? Tās jau ir sekundes…

Kad tuvojies soda laukumam un ir iespēja sitienam, tad kādēļ gan nē?! Tas notiek refleksa līmenī, var teikt automātiski. 

Neatkārtojamas emocijas.

Galvenais, nakamajā dienā par tām aizmirst un gatavoties nākamajai spēlei. Bet tajā momentā, es no sākuma nenoticēju, ka tie ir vārti. (Smaida). Man likās, ka sitiens sanāca pietiekami slikts. Varbūt, starp citu, tā arī bija, bet galvenais, ka mērķī es trāpīju tiešām labi.

Vienkārši vārti tev ne pārāk interesanti?

Es esmu tāds aizsargs, kuram praktiski nav iespēju iesist vienkāršā veidā. Uz soda laukumu neeju, līdz normālam bīstamam momentam man lieta neaiziet.

Kā te neatcerēties nesenās spēles ar “Audu” epizodi. 0:0, 90+ minūte, mēs uzbrukumā, un atkal efektīgs Sorokas šāviens. Trāpīji vārtsargam, vai viņš glāba?

Diemžēl, vārtsargs tiešām glāba. Noreaģēja pareizi, paspēja ieņemt vajadzīgo pozīciju. Man bija svarīgi trāpīt vārtu rāmī – sanāca. Bet, diemžēl, vārtsargs tomēr “Audu” izglāba.

Ļoti skaisti vārti – priekš tevis ļoti patīkamas personīgas atmiņas. Ko vēl nosauksi par patīkamu notikumu, kā komandas, tā individuālajā plānā?

Priecīgs notikums būtu, ja mūsu komanda nezaudētu punktus vairākās spēlēs. Tad “Liepāja” būtu tabulā vēl augstāk. Apbēdinoši, bet ko padarīsi… No otras puses, priecājos, ka “Liepāja” patreiz TOP4, mēs esam ļoti tuvu trešajai vietai. Priecājos, ka komanda uzņēmusi gaitu, ka mēs kopumā esam kļuvuši labāki, ka pēdējā laikā parādam labu rezultātu. Tā mums vajag arī turpināt.

Mūsu komanda pārdzīvojusi jau vairākus interesantus periodus. Tas norūda, palīdz kļūt savāktākiem vai tomēr stipri novirza?

Pēc manām domām, jebkurām pārmaiņām spēlētājus nevajadzētu novirzīt. Mums jāturpina strādāt, jebkurā gadījumā profesionāli izpildīt savu darbu. Iziet laukumā un atdot visus spēkus. Bet kas attiecas uz izmaiņām, tad, uzskatu, tās bija nepieciešamas un jau atnesa komandai daudz labuma. Domāju, visi no paša sākuma redzēja, ka spēlētāji “Liepājā” kvalitatīvi un spēcīgi, ka viņi spējīgi uz daudz ko. Un tomēr komandai maz kas izdevās, lūk, tādēļ kā reiz arī sekoja vajadzīgās un savlaicīgās pārmaiņas.

Andreasa Alma atnākšana atgrieza komandai pārliecību un uzticamību. To pat nevajag apspriest, var vienkārši paskatīties mūsu pēdējās spēles. Piekrīti, ka “Liepāja” sākusi spēlēt tieši uzticami?

Jā, piekrītu. Pēc manām domām, sezonas sākumā mēs spēlējām aizsardzībā kaut kā pārāk bailīgi. Mēs atradāmies pārāk zemu, ļāvām pretiniekam mierīgi būt ar bumbu. Man tas pilnīgi nepatika, domāju, citiem puišiem arī. Jau tad es centos spēlēt augstāk, negribēju, lai mans oponents justos viegli un brīvi. Saprotams, ka tas varēja sajaukt kopējo līniju mūsu darbībām aizsardzībā. Bet ar jauna galvenā trenera atnākšanu šī situācija izmainījās. Andreass Alms tai skaitā prot sadzirdēt spēlētājus, un, liekas, mūsu vēlēšanās daudzējādā ziņā sakrīt ar galvenā trenera spēles idejām. Piemēram, mēs beidzot sākām izmantot augstu presingu, mēs sākām agresīvāk darboties uzbrukumu darbību laikā. Pēc manām domām, tas patīk visai komandai.

Mēs ilgi meklējām nepieciešamo spēles līdzsvaru. Liekas, beidzot esam atraduši. Piekrīti?

Gribas piekrist, protams. Paskatīsimies, kas būs pēc pauzes. Bet kopumā es domāju, ka, jā, mūsu komanda tagad kļuvusi saliedētāka, un spēles plānā “Liepāja” izskatās tagad vairāk kompakti un sabalansēti.

Vai spēles līdzsvaru atradis pats Vladislavs Sorokins? Jautāju tādēļ, ka man liekas, ka Soroka pats ar savu veidolu marts-maijs diez vai palika apmierināts. Vai varbūt man nav taisnība?

Ziniet, tiešām tikai pēdējās mūsu spēles sanāca tādas, pēc kurām varēji justies apmierināts. Droši vien, spēli pret RFS var nosaukt kā pirmo, kad es, tā sacīt, tiešām pilnībā jutos savā ādā. Tagad sanāk sevi kaut kā izpaust, tiešām kaut ko parādīt laukumā. Bet lūk, vairākumā iepriekšējo maču es, pēc būtības, atrados laukumā situācijā “Mana māja malā”. Tas ir kad tu esi laukumā, bet it kā tevis tur nav. Pastāvīgi kaut kāda pus pozīcija, kad tevi šūpo šur-tur, bet iznākumā tu izrādies nekur. Godīgi teikšu, ļoti nepatīkamas sajūtas. Par laimi, tas jau pagātnē, patreiz konkrētikas un sapratnes, protams, kļuvis vairāk.

Atceries vārtus, kurus mēs ielaidām, un saproti, ka ļoti daudzas reizes mēs tos elementāri dāvinājām. Maz patīkams dāsnums.

Bez šaubām. Protams, mēs daudz, tā sacīt, paši sev atvedām. Apbēdinoši, ceru, turpinājumā tā nebūs. No visām spēlēm, laikam, tikai pret “Riga” FC mums tiešām iespēju praktiski nebija. Kaut gan arī tur varējām kaut ko aizķert, piemēram, “Skonto” stadionā…

Pavisam negribu tev bērt sāli uz rētām, bet ja tu atcerējies spēli “Skonto” stadionā… Otrie vārti, kulminācija. Tas stipri sit pa patmīlību?

Nu, neapšaubāmi, pārdzīvoju, centos tikt skaidrībā, kāpēc tā viss notika. Jo vairāk, ka es it kā visu epizodē darīju pareizi. Bet tā sanāca priekš manis kaut kāda pavisam neveiksmīga epizode! It kā jau es izsitu bumbu pretiniekam, bet tomēr kaut kādā nesaprotamā veidā tā viņam palika…

Futbolā viss iespējams, piekrīti. Kā, starp citu, tu atjaunojies psiholoģiski? No malas liekās, ka Soroka pats mierīgākais Latvijas futbolists.

Laikam, tā arī ir. (Smaida). Tāds man raksturs. Es esmu mierīgs cilvēks, tā vienmēr bijis.

Komandu sporta veidos nav uzvaru, ja kolektīvs nav vienots. Mums priekš panākuma jābūt kopā. Šī ideja jūtama Andreasa Alma darbā?

Domāju, ka jā, tā var teikt. Vispār, pēc manām domām, mūsu futbolisti no pāša sezonas sākuma centāmies saliedēties, daudz priekš tā darījām – mēs vienmēr gribējām panākt rezultātu kopā. Mums izmaiņu bija vairāk, kā pretiniekiem, tādāļ laika paredzami bija nepieciešams vairāk. Ar jauna galvenā trenera atnākšanu liekas, ka mēs tiešām kļūstam par vienotu komandu. Jebkurā gadījumā, laukumā es tagad noteikti esmu pārliecināts, ka, ja aizskrēju uz priekšu, mani obligāti piesegs, palīdzēs. Agrāk man tādas pārliecības nebija.

Jūnijā mūs gaida nogrieznis, kad no tagadējās “Liepājas” gribas gaidīt maksimumu. Mēs tam esam spējīgi?

Spējīgi, bez šaubām. Savādāk es vienkārši nevaru atbildēt. Bet pavisam cita lieta, patiešām izdarīsim vai nē? Futbols neparedzams, ļoti grūti kaut ko paredzēt. Bet esmu pārliecināts, atstāsim laukumā visu, kas mūsu spēkos.

Sākām mēs ar tevi sarunu, apspriežot Latvijas izlasi. Tad par to arī noslēgsim. Kas gaida mūsu komandu divās spēlēs?

Grūti teikt, nezinu. Man liekas, ka pret Albāniju mēs laukumā ieraudzīsim jaunas sejas. Tas pats Melnis, domāju, debitēs tieši tad. Bet lūk, ko gaidīt pārbaudes spēlē pret Azerbaidžānu? Godīgi atzīstoties, nezinu, kādu futbolu spēlē pretinieks, kādu uzdevumu tas domā risināt Rīgā. Starp citu, es spēlēju pret viņiem, Latvijas izlase toreiz uzvarēja 1:0, bet tas bija sen. Jebkurā gadījumā, novēlu mūsu izlasei veiksmi un uzvaru. Vēl ceru, ka Isa arī izies laukumā, kaut gan starp aizsargiem ļoti augsta konkurence. 

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv

Foto Riga FC