Jauna FK “Liepāja” spēle pavisam tuvu. Sestdien, 2. augustā, mēs viesosimies Jelgavā, kur nekad nav vienkārši. Iepriekšējā aplī “Liepāja” šeit uzvarēja smagā mačā. Otrajā puslaikā visu izšķīra Bruno Melnis. 

Šodien šis kautrīgais un labsirdīgais puisis ciemos pie mums. Kautrīgs un labsirdīgs puisis, kuram acīs vienmēr liesmo īpaša dzirksts – aizrautīga un spoža! Tieši tā atšķir parastus spēlētājus no spēlētājiem asiem, lepniem un neapturamiem!

Bruno ļoti talantīgs un, varbūt, pats talantīgākais no visiem latviešu spēlētājiem. Tikai nesakiet viņam par to, lai nenovērš uzmanību un turpina daudz un neatlaidīgi strādāt katru dienu. Kā to neparedzamais bombardieris dara ar pirmo dienu FK “Liepāja” rindās. 

Ar pirmo dienu Bruno aktīvs, ievērojams un interesants. Viņš zina, ka no viņa gaida daudz. Kas tāds rada spiedienu jebkuram futbolistam, bet uz jauniem puišiem jo īpaši. Bet, liekas, Bruno tiek galā. Un tas ir svarīgi, jāprot atmest lieko, vajag domāt tikai par to, kas tiešām svarīgs. 

Mēs runājām daudz un ilgi. Neslinkojiet, izlasiet līdz galam, daudz laika tas neatņems. Bet nesakiet Bruno, ka man bija ļoti interesanti klausīties šajā puisī, saprast viņa domu gājienu un tikt skaidrībā ar to, kā uzbrucējs vērtē visu to, kas ar viņu notiek FK “Liepāja” rindās.

Lai Bruno novēršas no liekā. Lai Bruno strādā un katru dienu kļūst labāks. Mēs visi to viņam patiesi vēlam.

Bruno, jūlija beigas – tu Latvijas čempionātā esi iesitis septiņus vārtus. Esi apmierināts ar šo rādītāju vai nē?

Kopumā, jā, esmu apmierināts. Protams, vienmēr gribas vairāk, bet arī septiņi – labs rādītājs. Galvenais, nedrīkst apstāties, vajag turpināt daudz strādāt. Tikai tā var iesist jaunus vārtus. 

Tavi septītie vārti – vārti pret “Audu”. Gaidīji, ka nenogurdināmais Soroka atdos piespēli tieši tajā punktā?

Protams, zināju, ka viņš atdos tādu piespēli. Tomēr mēs jau pietiekoši ilgi kopā spēlējam, saprotam viens otru. Bija svarīgi, lai es atrastos tur, kur vajag. Priecājos, ka viss izdevās. Paldies Sorokam, piespēle sanāca ļoti laba.

Starp citu, kurš visvairāk vārtu piespēļu tev atdevis?

Man liekas, ka kā reiz Soroka. Divas vai trīs vārtu piespēles. Tā kā duets Soroka – Melnis ļoti bīstams pretiniekiem. (Smaida).

Tavi vārti “Audai”. Skaista kombinācija. Visi spēlētāji akurāti zināja savu manevru. Tas ir tas, ko komanda gatavo treniņos?

Tiešām, tā arī ir. Kaut ko līdzīgu mēs atstrādājam, modelējam tādas situācijas. Tādas kombinācijas pretinieka soda laukumā nenotiek bez ilga darba treniņos. Tādēļ īpaši patīkami, kad kaut ko tādu izdodas ieviest spēlē. 

Pirmā puslaika beigās Korobenko un atkal Soroka efektīgi sagatavoja tev vēl vienu lielisku momentu. Kas tad nesanāca?

Es pasteidzos uzsist pa vārtiem, tādēļ sitiens sanāca vājš. Redzēju, ka no kreisās puses virzās aizsargs, tādēļ pasteidzos. Bet izdarītu es vēl soli, tad, esmu pārliecināts, sitiens sanāktu pavisam cits. Kaut gan līdz tam, pēc manām domām, visu darīju pareizi, labi aizvācu aizsargu, izgāju sitiena pozīcijā. Vēl jau vienu soli…

Tā bija trešā FK “Liepāja” spēle pret “Audu”. Mēs uzvarējām pārliecinoši, izskatījāmies acīmredzami spēcīgāki. Pretinieks tiešām nosēdies vai mēs esam kļuvuši daudz labāki?

Man grūti teikt par viņiem. Bet par “Liepāju” teikšu, ka mēs tiešām esam kļuvuši spēcīgāki. Bijām labāk gatavi šim mačam. Domāju, visi redzēja, ka “Liepāja” spēlēja ļoti labi, mēs bijām aktīvāki un bīstamāki. Bet, protams, viegli nebija: “Auda” mūsu tiešais konkurents, tā ir laba komanda, mēs attiecamies pret to ar cieņu. Bet esmu pārliecināts, ka mums jāaizbēg no viņiem tabulā.

Bija pārliecība, ka mēs obligāti uzvarēsim?

Es biju pārliecināts, ka “Liepāja” uzvarēs. Pirms spēles iegāju ģērbtuvē un uzreiz sapratu, ka šī komanda šodien viesiem iespējas neatstās. Bija jūtama teicama noskaņošanās, pārliecība un kaut kāda vienotība mērķim. Bez tam, mēs ļoti labi trenējāmies visu nedēļu konkrēti spēlei pret “Audu”. Bijām brīnišķīgi gatavi un zinājām, kā izcīnīt trīs punktus.

Patreiz bez Meļņa grūti iedomāties komandas sastāvu. Tā, ka neviens jau neatceras, ka tā vispār tava pirmā sezona FK “Liepāja”. “Tā ir mana komanda!” – šie vārdi pilnībā tev piestāv?

Bez šaubām. “Liepāja” – tā ir mana komanda, varu pārliecināti tā teikt! Ļoti ātri iemīlējos mūsu klubā un pilsētā. Man viss “Liepājā” ļoti patīk. Patīk mūsu spēles stils, un tas, kā viss notiek laukumā un ģērbtuvē. Tā kā es šeit jūtos brīnišķīgi.

Tā ir tava pirmā pieredze komandā, kura stāda lielus uzdevumus. Jaunu puisi tas spiež psiholoģiski?

Nē, tādēļ, ka es uzreiz centos par to nedomāt. Centos darīt visu, lai nejustu spiedienu. Pie tam jau blakus bija cilvēki, kuri palīdzēja, atbalstīja un, kā saka, grūda uz priekšu. Svarīgi bija domāt tikai par savu spēli. Par to, kā labāk darīt to, ko es māku darīt. Centos sakoncentrēties tikai uz futbolu, uz spēli, centos dot komandai labumu un gūt baudu no visa procesa. Bet ja no tā novērsties, tad, pēc manām domām, uzreiz rodas problēmas.

Tava pāreja tika vētraini uzņemta starpsezonā. Kas priekš tevis bija galvenā motivācija, kad tu piekriti un kļuvi par “Liepāja” spēlētāju?

Pats svarīgākais bija vēlēšanās parādīt, ka es varu būt labs spēlētājs spēcīgā komandā. Ka es varu būt noderīgs un produktīvs nopietnā līmenī. Man ļoti gribējās veikt soli uz priekšu savā karjerā. Bez tam, finanšu jautājumam arī bija nozīme. Nenosaukšu to par galveno, bet tomēr tas, neapšaubāmi, arī svarīgi jebkuram sportistam. 

“Liepājā” tu atkal satikies ar treneri Jāni Gobu, kuru brīnišķīgi zināji agrāk. Viņš daudz izdarījis tavam futbola progresam?

Bez šaubām, tā arī ir. Mēs kopā strādājām vairākus gadus vēl “Mettas” Akadēmijā. Varu teikt par Jāni tikai labus vārdus. Viņš spēcīgs, ambiciozs speciālists un pozitīvs cilvēks. 

Jāņa enerģija un emocionalitāte atstāj iespaidu. Atklāj mums mazu noslēpumu, viņš vienmēr tāds bijis, vai šī iekšējā uguns iedegusies viņā tieši Liepājā?

Viņš vienmēr bijis ļoti emocionāls. Emocijas Jānim vienmēr bijušas vētrainas! (Smaida). Bet man liekas, ka jums taisnība, Liepājā šī emocionālā uguns iedegusies viņā vēl stiprāk. Domāju, tas ir dabīgi: šeit cits līmenis, šeit svarīgi katru dienu sevi parādīt, tādēļ enerģija ļoti nepieciešama. 

Nosauc trenerus, kuri uz doto momentu Melni ietekmējuši visvairāk?

Pirmām kārtām, tas ir Aleksandrs Basovs. Mēs kopā strādājām klubā SK “Super Nova”. Starp citu, mana cieņa visiem SK “Super Nova” treneriem, ar kuriem man nācies strādāt. Bet kopā ar Basovu mēs vēl daudz laika pavadījām Latvijas (U21) izlasē. Tā kā viņa ietekmi varu nosaukt par ļoti nozīmīgu. Saprotams, vēlreiz jānosauc Jānis Goba. Kad es atnācu uz “Mettu”, man bija 15 gadu, viss bija jauns un grūts. Neteikšu, ka es no kā baidījos, bet, protams, uztraukums bija stiprs. Jānis tad man palīdzēja iejusties kolektīvā un vispār daudz ko iemācīja. Un, starp citu, gribu izteikt savu cieņu tāpat visiem “Mettas” treneriem, ar kuriem kopā strādāju.

Ko interesantu tu uzzināji no Andreasa Alma?

Daudz interesanta, bet es izcelšu to, ko viņš parāda, ka pret visu var un vajag izturēties mierīgi. Bez vienaldzības, protams, bet tieši mierīgi. Tas pavisam nenozīmē, ka var aizmirst par agresivitāti treniņos un vēl jo vairāk spēlēs. Nē, ne tur tā lieta. Jo vairāk, ka mūsu galvenais treneris var būt ļoti emocionāls, ticiet man. Lieta tur, ka var uzvarēt un rādīt rezultātu, nesvaidoties ar liekām emocijām. Bieži vien kā reiz tieši iekšējais miers palīdz uzvarēt, un, kā man liekas, tas ir viens no galvenajiem mūsu galvenā trenera principiem.

Un ko interesantu tu uzzināji no Paolo Nikolato?

Visvairāk man iespaidu atstāja viņa intensīvie treniņi Latvijas izlasē. Ļoti sarežģīti, praktiski kā pirmssezonā. Ļoti svarīgi izlikt sevi katrā vingrinājumā pēc maksimuma. Viņa enerģija ļoti aizrauj. Redzams, ka Paolo atdod visu iespējamo, lai no mūsu izlases izspiestu maksimumu, viņš vienmēr ļoti cenšas. Tas rada lielu cieņu. 

Lūk, mēs nonācām pie Bruno Meļņa pirmā uzaicinājuma uz Latvijas izlasi. Priekš FK “Liepāja” tas brīnišķīgs notikums. Debija izlasē – tas ir pats grandiozākais moments karjerā?

Jā, tā arī ir. Pirmā spēle Latvijas izlasē – tas man bija neaizmirstami un patīkami. Grūti vārdiem aprakstīt. Godīgi sakot, negaidīju, ka debija notiks jau jūnijā, domāju tomēr, ka vēlāk. Bet jo lielāks bija mans prieks. 

Kurš bija mīļākais futbolists izlasē?

Droši vien, Verpakovskis. Viņš daudz iesita un vienmēr bija pirmajā plānā. Populārs bija futbolists, un tas bija pelnīti. Vēl nosaukšu Paharu un Cauņu, lieliski spēlētāji.

Kad biji vēl bērns, kura Latvijas izlases spēle īpaši atmiņā?

Pašu varenāko iespaidu uz mani atstāja spēle, kura notika 2003. gada novembrī, bet es uz to momentu vēl nebiju dzimis! (Smejas). Runāju, protams, par maču Turcija – Latvija (2:2), pēc kura mēs iekļuvām EURO 2004. 

O, tas ir pārsteidzošs stāsts! Es biju toreiz Stambulā stadionā, bet par Bruno Melni noteikti neko nezināju.

(Smejas). Par mani toreiz zināja noteikti tikai nedaudzi. Bet ja nopietni, tad spēle atmiņā tādēļ, ka, kad es izaugu un uzzināju par šo lielo notikumu, es biju pa īstam stipri pārsteigts. Domāju, o, neticami, Latvijas izlase tā nospēlējusi Turcijā?! Tātad, Latvijas futbols var būt pašā augstākajā līmenī un var visus pārsteigt. Lūk, tādēļ šī spēle vienmēr paliks atmiņā. 

Un kāda spēle “Liepājas” sastāvā atmiņā visvairāk?

Lūk tagad, pret “Audu”. Pagaidām tā bija pēdējā, tādēļ to atceros visvairāk. Jo vairāk, ka tā bija laba un vajadzīga uzvara. Bet vispār lielu iespaidu atstāja mūsu uzvara pār RFS mājās. Jo vairāk, ka es toreiz iesitu pirmos vārtus. Bija daudz prieka pēc fināla svilpes, mēs bijām vienota komanda, visi kopā teicami atstrādājām gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Pirmo reizi dzīvē man izdevās uzvarēt RFS, un tas bija FK “Liepāja” formā! Ļoti patīkamas atmiņas.

Derbijā tiešām īpaša atmosfēra?

Kaut gan par uzvaru derbijā dod trīs punktus, kā jebkurā citā spēlē, tomēr tas tiešām ir īpašs moments. Īpaši skaidri to saproti, kad redzi, ka pretinieks lido uz tevi ar kaut kādām pavisam ārprātīgām acīm! (Smaida). Skaidrs, ka tie ir ļoti svarīgi mači, kad ļoti gribas pierādīt, kurš mūsu pilsētā ir spēcīgākais un labākais.

Spēles pret “Mettu” tev arī bija īpašas?

O, jā, protams. Laikam, tās vispār priekš manis bija pašas grūtākās spēles. Ziniet, pat tāda doma pati no sevis ienāca galvā: “Negribas sarūgtināt vecus draugus, bet man jāizdara viss, lai viņus sarūgtinātu!” Protams, esmu ļoti priecīgs, ka “Liepāja” trīs reizes uzvarēja “Mettu”. Uzvara – tas vienmēr pats galvenais. Bet spiedienu šajās spēlēs izjutu stipru, īpaši Rīgā Hanzas stadionā. Tad vispār it kā visapkārt viss tevi spieda…

Bijušie partneri pa kājām sita īpāši enerģiski?

Nē, speciāli mani neviens nemedīja. (Smaida). Bet ievēroju, ka puiši cenšas nospēlēt ļoti cieši, maksimāli tuvu, nedot pavisam plašumu. Vispār, darīja visu, lai es neiesistu. Nezinu, varbūt tas bija tāds uzstādījums, bet varbūt vienkārši spēle tā veidojās. Bet, atkārtojos, man bija ļoti grūti: viņi teicami mani zina, es brīnišķīgi zinu viņus. 

Jaunam spēlētājam ļoti svarīgi ātri iesist pirmos vārtus. Tu iesiti jau pirmajā kārtā, un kā reiz iesiti “Mettai”. Pēc tā nepalika šaubu, ka esi atradis savu komandu?

Man tā arī bija. Vispār, man šaubu nebija vēl starpsezonā, bet pēc pirmajiem vārtiem čempionātā vēl jo vairāk. Apbēdinoši kas cits: pēc tam es neiesitu veselu pirmo apli! Tikai pēc tam viss beidzot sakārtojās, un vārtus es sāku iesist pietiekami regulāri. 

Un lūk, atkal mēs atgriežamies pie taviem septiņiem vārtiem. Kurš tev pašam patīk visvairāk?

Mn patīk vārti pret SK “Super Nova” viesos. Neko neizdomāju, paņemu bumbu ar labo kāju un stipri uzsitu tuvajā stūrī. Vārtus iesitu pašā pirmā puslaika beigās, pēc kā šaubu par “Liepājas” uzvaru nevienam nepalika. 

Man visvairāk patika tavi vārti pret RFS. Izpildījums, kā biljardistam – ļoti trāpīgi apakšējā stūrī.

Paldies, šie vārti man arī ļoti patīk. Tā arī gribēju visu izdarīt! Labi uzņēmu bumbu, redzēju tukšu apakšējo stūri – atlika tikai tur trāpīt. Nevajag stipri, vajag sist tā, it kā atdotu piespēli. Viss sanāca! (Smaida).

Cik labi tu visu izskaidroji. Bet tad izskaidro man vēl tādu faktu. Kādēļ spēlētāji, un jaunie spēlētāji īpaši, kad atrodas teicamā pozīcijā, kādēļ gan ļoti bieži izšķiras sist augšējā stūrī? Un vēl ļoti spēcīgi. Kādēļ, jums gribas skaistumu?!

Piekrītu, ko tādu bieži redzu, un īpaši no jauniem puišiem. Visi tiešām grib iesist skaisti. Ticasmāk, tas atkarīgs no uztraukuma, gribas visu izdarīt ātri. Tādēļ vēl arī ar visu spēku sit. Bet vajag prast pieņemt lēmumu ātri un mierīgi. Bet tam vajadzīga pieredze, nav viss tik vienkārši. 

Vienkārši raidi bumbu apakšējā stūrī, tā ir gandrīz simtprocentīga garantija tam, ka būs vārti. Leo Messi stilā. Sist apakšējā stūrī tik grūti?

Jā, tas nav tik viegli, kā liekas no malas. Vajadzīga precizitāte. Nu bet Messi tik bieži sanāk tādēļ, ka viņš Messi. (Smaida). Līdz Messi ļoti daudziem tālu, kā līdz Ķīnai.

Tev tālu līdz Ķīnai ar kājām, vai ar riteni?

Ceru, kaut vai kā ar mašīnu. (Smejas).

Skaties uz vareno gigantu Oloko Ede, saproti, ka spēka viņam daudz. Tev cits raksturojums. Fiziskās slodzes izturi pārliecinoši?

Jā, nekādu problēmu nav. Iespējams, no malas var likties, ka Melnis neiztur un piekūst, bet tas ir mānīgs iespaids. Visus spēka un skriešanas vingrinājumus es izturu labā līmenī. Spēlē arī noskrienu daudz kilometru. Tā kā ar “fiziku” viss kārtībā. Starp citu, jūs teicāt par Oloko: novēlu viņam iesist, un tad viņu nevarēs apturēt. Teicams uzbrucējs, viņš obligāti palīdzēs mūsu komandai. 

Taktiskie uzdevumi arī svarīgi, tādēļ, ka laukumā tev īpaša loma. Grūti izpildīt šos uzdevumus?

Nevaru teikt, ka izjūtu grūtības. Nē. Svarīgi vienmēr noturēt savu pozīciju, nevajag krist zemu. Vajag meklēt brīvās zonas, meklēt “kabatas” un tā tālāk. Saprotams, vajag obligāti atstrādāt aizsardzībā. Tā kā es skaidri saprotu savus uzdevumus. Bet neaizmirstu par improvizāciju uzbrukumā, tādēļ, ka treniņā nevar modelēt visu, kas gadās spēlē. Tā bieži diktē kaut ko savu.

Kas Melnim laukumā padodas grūtāk par visu?

Pielikt vienmēr vajag visā. Atzīmēšu darbības aizsardzībā un augstās bumbas. Tiesa, aizsardzībā, kā man liekas, es ļoti esmu pielicis. Ja salīdzināt ar pagājušo gadu, tad noteikti pielicis. Bet, atkārtojos, pielikt vienmēr var vēl. Piemēram, gribas intensīvāk un ātrāk kustēties.

Atceries Džiba ārprātīgos vārtus pret RFS. Tev tāds sitiens tehniski izdosies?

O, ko tādu pamēģini iesist! (Smaida). Tas bija kaut kas Krištianu Ronaldu stilā – īsts kosmoss! Godīgi sakot, sen ko tādu neredzēju. Džibs visu izdarīja fantastiski: tā sagrupējās, tā atrada pozīciju, tā uzsita. Neticami vārti, kas tāds gadās ļoti reti. Nezinu, vai varētu ko tādu atkārtot, bet, ja būs iespēja, obligāti pamēģināšu. (Smaida).

Ar tavu efektīgo augumu tu ļoti maz iesit ar galvu. Kādēļ?

Pats nesaprotu. Kaut kā pietrūkst pārliecības tieši cīņā gaisā, Nesanāk atrast vajadzīgo pozīciju. Ne jau nejauši es ar galvu šajā sezonā vēl neesmu iesitis. Protams, tas skaidri runā par to, ka šajā komponentā arī vajag obligāti pielikt. Vajag daudz strādāt, nekas cits neatliek.

Kad atstāj laukumu, bet neesi iesitis – tas stipri sarūgtina?

Protams, bet tikai tajā gadījumā, kad “Liepāja” nav uzvarējusi. Ja mūsu komanda uzvar, tad mani neuztrauc, ka es neesmu iesitis.

Kurus vārtus nosauksi par pašiem emocionālākajiem?

Tālu meklēt nevajag. Tie ir vārti pret “Audu”. Es biju ļoti priecīgs tajā momentā. Bet kad redzi, kad tevi skrien apsveikt visa komanda, tad apņem neaprakstāmas emocijas. Ļoti priecīgs moments.

Bet man vēl atmiņā tavi vārti Jelgavā. Grūta spēle, un tavi izšķirošie vārti-dūriens. Trīs punktus “Liepāja” izcīnīja ļoti smagā cīņā. Ko atceries par to maču?

Atceros, bija tiešam ļoti smagi. Mēs izveidojām daudz momentu, bet nerealizējām tos. Priecājos, ka iznākumā man izdevās iesist, un šis sitiens izrādījās izšķirošs. Man sajūtas epizodē palīdzēja. Ļoti patīkami bija dot labumu komandai. Ļoti patīkami bija uzvarēt.

Sestdien, 2. augustā, no mums obligāti prasās maksimāla koncentrācija. “Jelgava” ievērojami pastiprinājusi sastāvu.

Tur nevar būt šaubu. 100 procentu, ka vieglas pastaigas noteikti nebūs. Mums jābūt gataviem mentāli. Jāparāda savu komandas spēli, tā, kā mums izdevies pēdējā laikā. 

Un lūk, mēs atkal atgriežamies pie tava skaitļa “7”. Cik gribi, lai būtu pēc sezonas?

Mans mērķis – 10 un vairāk. Uz to tiecos, gribu veiksmīgi atrisināt šādu uzdevumu.

Ja paliek “7”, bet FK “Liepāja”, pieņemsim, uzvarēs Latvijas Kausā – tu nebūsi vīlies?

Ko jūs?! Nē, protams. Es būšu tikai priecīgs! Ja mana komanda iegūs trofeju, tas būs vienkārši lieliski. Domāju, mēs obligāti izdarīsim visu, kas mūsu spēkos.

Novēlu tev, lai iznākumā būtu minimums “12”, un, pats galvenais, FK “Liepāja” finišētu trešajā vietā un izcīnītu Kausu.

Liels paldies. Būtu vienkārši super, ja šie novēlējumi kļūtu par realitāti. Es būtu laimīgs. Bet galvenais neaizmirst, ka priekš tā, lai viss piepildītos, vajag daudz strādāt un vienmēr izlikt sevi pēc pilnas programmas. 

Tev taisnība, un paldies tev par interesanto sarunu. Bet sarunas beigās atbildi man uz jautājumu, kurš mani sen interesē. Bruno – rets vārds Latvijas futbolā. Rets un īpašs. 

Tiesa, es pat neesmu pārliecināts, vai Latvijas čempionātā ir vēl viens latviešu spēlētājs vārdā Bruno. (Smaida). Mums “Liepāja-2” ir jauns puisis Bruno Skroderis, viņam 17 gadu. Virslīgā pagaidām viņš nespēlē, bet, ceru, divi Bruno vēl sevi parādīs. (Smaida).

Tad saki, kam mums jāsaka paldies, kurš lēma nosaukt nakamo “Liepājas” uzbrucēju tādā skaistā vārdā Bruno?

Tur viss vienkārši – jāpateicas vecākiem! Paldies mammai un tētim!

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv