Patreiz laiks izlasēm, klubi atgājuši otrajā plānā. Un tomēr, tas pavisam nenozīmē, ka klubu dzīve apstājusies. Pavisam nē! “Liepāja” gatavojas iziet garās sezonas finiša taisnē: pavisam drīz mūs gaida karstas un bezkompromisa kaujas, kuras galēji saliks visus pa vietām turnīra tabulā. 

Mēs cīnāmies par bronzas medaļām. Paspēj palīdzēt mums pat varenais aizsargs Iļja Korotkovs. Noticēt tam vēl nesen bija sarežģīti, ņemot vērā ilgo atjaunošanās procesu. Bet pagājušajā kārtā šis vīrišķīgais puisis izgāja uz maiņu spēlē pret “Riga” FC, un tas tiešām bija neaizmirstams notikums.

Iļja nebija izgājis laukumā kopš pagājušā gada augusta! Ilga cīņa par atgriešanos laukumā pēc smagas traumas. Nebeidzami 13 mēneši no un līdz.

Talantīgais spēlētājs tika galā. Izgāja caur daudz ko, bet visu izturēja. Ļoti liels prieks, ka Iļja atgriezies! 

Protams, patīkami bija apsveikt aizsargu ar tādu lielu notikumu. 

Attinam filmu atpakaļ. Treneris teica, Iļja viss, izej. Par ko padomāji tajā momentā?

Ziniet, tur viss tik ātri notika. Nebija laika par kaut ko domāt. Iesildījos, atgriezos uz rezervistu soliņa, un gandrīz uzreiz treneris teica: “Izej”. Viņš paprasīja laukumā darīt to, ko varu, pacensties parādīt agresivitāti, bet, galvenais, izbaudīt savu laiku laukumā. 

Uztraucies?

Nē, uztraukuma pavisam nebija. Bija kaut kāda eiforija, bija prieks, ka es atkal varu spēlēt, pie tam, jau šajā sezonā! Kāds teiks, ka šīs piecas minūtes – tas nekas nav, bet man šīs piecas minūtes – tas ir milzīgs nogrieznis, kurā iekļaujas viss tas bezgalīgais laiks, kuru es pavadīju bez futbola. 

Pirms mača intervija televīzijai atņēma vairāk nervu.

(Smaida). Tikai pirmais jautājums, prakses tomēr ilgi nebija. Pēc pirmās atbildes viss aizgāja mierīgi un pārliecinoši.

Iziešana kļuva par pārsteigumu, vai arī gaidīji, ka spēlēsi?

Protams, ļoti gribējās spēlēt vēl šajā sezonā. Šajā ziņā man bija laba saruna ar galveno treneri, man bija svarīgi saprast, kur viņš mani redz un vai redz vispār. Tā bija ļoti laba saruna. Andreass Alms visu godīgi un tieši man visu paskaidroja. Teica, ka uzmanīgi sekoja manam darbam treniņos, ka vairāk viņu uztrauc jautājums par manu veselību, lai nenotiktu forsēšana un t. t. Man atlika tikai strādāt un gaidīt, un es jutu, ka kaut kādas minūtes es tiešām esmu nopelnījis. Un kad tas notika, es, protams, izjutu lielu prieku. 

Nokļuvi balsta pussarga pozīcijā. Tam arī biji gatavs?

Bet lūk, tas gan nedaudz pārsteidza. (Smaida). Par to arī gāja runa mūsu sarunā ar galveno treneri. Priekš manis tā nav jauna pozīcija, es agrāk daudz spēlēju kā balsta pussargs. Domāju, manas īpašības ļauj izpildīt šo lomu. 

Kāda epizode visvairāk atmiņā no tām, kuras bija saistītas tieši ar tevi? Pieskarties bumbai tu noteikti paspēji. 

Jā, protams, pieskāros, reizi bija iespēja aizsūtīt pa flangu Sambu, bet, diemžēl, piespēle nesanāca. Bet vispār man pirmām kārtām gribējās parādīt pretiniekam, ka nekādas brīvības viņam manā zonā noteikti nebūs. Pielipšu pa īstam! Gribējās būt agresīvam un nesaudzīgam. Domāju, sanāca, un īpaši labi to sajuta mans labākais draugs Birka. (Smejas). Viņš pieslēdzās uzbrukumam, cīņa, es viņu draudzīgi pagrūdu – metrus trīs četrus viņš noteikti uz vēdera aizlidoja. (Smaida). Kad pēc tam ar viņu apspriedām epizodi, viņš teica, ka viņam bija ne visai patīkami. (Smaida). 

Piekusi, vai arī minūtes bija pārāk maz?

Nē, piekust es nepaspēju. Pašā sākumā es nedaudz aizelsos, bet tā gadās vienmēr, kad izej uz maiņu. Pacentos skriet pēc iespējas vairāk, izlikt sevi pēc maksimuma. Man liekas, ka sanāca normāli.

Saprotams, ka zaudējums sarūgtināja. Bet 0:3 – tas bija pārāk daudz un nepelnīti. Tev ir tāds pat viedoklis vai nē?

Absolūti tāds pat. Protams, ļoti ātrie vārti sanāca pavisam ne obligāti. Bet pēc tam “Liepāja” iegāja spēlē pa īstam, mēs teicami kontrolējām bumbu, labi kustējāmies. “Riga” bieži izskatījās vienkārši bezspēcīga, kaut gan visi zina, kā viņi prot izmantot presingu, kā viņi prot pārvaldīt bumbu. Žēl, mums neizdevās iesist, kaut gan Isa un Džibs bija ļoti tuvu tam. Padarītu mēs rezultātu 1:1, esmu pārliecināts, viss aizietu savādāk, un tādēļ zaudējums vēl apbēdinošāks. 

Fināla svilpe. Ar atgriešanos apsveica daudzi?

Jā, un tas bija ļoti patīkami. Liels visiem paldies. Es spēlēju “Riga”, dabīgi, ka daudzus puišus pazīstu, un visi viņi par mani bija ļoti priecīgi. Birka, Jurkovskis, Zviedris, Regža, citi puiši teica labus vārdus, priecājās, un tas bija ļoti patīkami. Protams, kad zaudē, smaidīt kaut kā ļoti negribas, bet man tomēr bija īpašs moments, emocijas pāri malām. Pēc tam jau paskatījos Andreasa Alma preses konferenci, viņš par mani teica daudz labu vārdu, un, bez šaubām, to arī bija ļoti patīkami dzirdēt.

13 mēnešus bez futbola – tas ir drausmīgs pārbaudījums.

Jā, tas ir neticami smagi, un tur nav ko piebilst.

Pacietība, tā tagad ir viena no tavām stiprākajām īpašībām.

Tieši tā. Ziniet, man ir tetovējums, kuru es uzliku daudz agrāk, vēl pirms traumas. Tās doma tajā, ka bez pacietības nekas nebūs. Pacietība, un tavs laiks atnāks. 

Kad vairāk par gadu nevari nodarboties ar iemīļoto lietu, tad jebkurā gadījumā mācies skatīties uz dzīvi savādāk. 

Tas uzliek īpašu nospiedumu. Ziniet, man bija iespēja veikt vienu operāciju, un tad es atgrieztos ātrāk, pēc dažiem mēnešiem. Bet es sapratu, ka vajag veikt otru operāciju, savādāk es vienalga izjustu diskomfortu, sāpēs nepārgāja. Īpašs moments tajā, kad es biju bez kluba, bez līguma, operāciju veicu par savu naudu. Bet es zināju, ka tas jāizdara, lai atgrieztos pa īstam. Esmu laimīgs, ka šis moments pienāca, tagad es jutos brīnišķīgi un atkal varu spēlēt.

Tajā kritiskajā momentā tev nāca piedāvājums no FK “Liepāja”. Esmu pārliecināts, visādā ziņā tā bija milzīga palīdzība.

Bez šaubām, viss tieši tā arī bija. Es zināju, ka atgriezīšos un izdarīšu visu, lai atgrieztos un vēl labāks, kā biju. Bet, protams, jautājumi par nākotni satrauca – kādā klubā būs atgriešanās, kādā līmenī sākšu, vai vajadzēs visu pierādīt no nulles un viss tādā garā. Un ir jau vēl sadzīves jautājumi. Uzaicinājums no “Liepājas” – tas bija milzīgs atbalsts, vispirms jau psiholoģiskā ziņā. Esmu ļoti pateicīgs par to klubam kopumā un kluba vadībai, tai skaitā.

Kad pēc tik nogurdinošas pauzes izej laukumā, tā ir nopietna personīga uzvara.

Tā arī ir. Es jau teicu, ka šīs piecas minūtes man nozīmē ļoti daudz. Kas saistīts ar futbolu, ar sportu vispār, tas saprot manus vārdus. Bet tie, kuri atgriezušies pēc garas pauzes, vēl jo vairāk.

Visi “Liepājā” ļoti ilgi gaidīja tavu atgriešanos, vienmēr atbalstīja un ļoti daudz izdarīja. Bet, esmu pārliecināts, noteikti ir konkrēti cilvēki, kuriem tu īpaši gribi pateikt paldies un pateikties.

Neapšaubāmi. Man gribētos pateikties visiem mūsu klubā, tādēļ, ka tiešām man visi vienmēr palīdzēja. Atsevišķs paldies kluba vadībai, kura man ticēja, zinot, ka es izlaidīšu ļoti daudz laika. Ja jūs prasāt nosaukt kādu konkrēti, tad, pirmkārt, liels paldies Ivanam Visockim. Viņš mani uzaicināja, neskatoties uz visu risku. Otrkārt, milzīgs paldies mūsu medicīnas štābam, un īpaši Viktoram Bulatam. Viņš ar mani nodarbojās ļoti ilgu periodu, katru dienu, pielika ļoti daudz pūles – varu iedomāties, kā es viņam apniku. (Smaida). Treškārt, paldies mūsu reabilitilogam Dmitro Holovko, kurš ķērās pie manis jau noslēdzošajā etapā. 

Vēl vienu labu un jautru puisi noteikti nedrīkst aizmirst.

Te jūs par Janku Grīnbergu?! (Smaida). Jā, protams. Viņš man ļoti palīdzēja. Tā sanāca, ka mēs kopā atjaunojāmies pēc traumām, un saprotams, ka redzējāmies katru dienu, daudz laika pavadījām kopā. Mēs sen esam pazīstami, vēl “Mettā” kopā spēlējām. Bez šaubām, Janka viens no pašiem tuvākajiem man cilvēkiem FK “Liepājā”. 

Kas bija pats smagākais šajā garajā reabilitācijas ceļā?

Laikam, tas bija sākuma etaps, par kuru es jau teicu. Kad nebija līguma, kad jautāju pats sev – kādēļ šīs traumas gadījās tieši tagad?! Tas bija grūts psiholoģisks periods. Kā reiz šeit bija īpaši svarīgs un vajadzīgs ģimenes atbalsts, un es esmu ļoti pateicīgs savai sievai Elizabetei par sapratni un palīdzību. Viņa izturēja vairāk par visiem, bez viņas man būtu daudz smagāk pārvarēt visu šo periodu.

Ne daudzi zina, kad momentā, kad tu jau izveseļojies un sāki spēlēt “Liepāja-2”, paspēji vienā epizodē stipri pārsist galvu. Lūk, jau noteikti – caur asinīm, sāpēm un sviedriem Korotkovs atgriežas virslīgā.

Tiesa, šis ceļš tiešām nebija viegls. Šajā laikā noticis visa kā daudz, bet esmu priecīgs, ka tagad viss palicis aiz muguras.

Uz cik tev tagad varētu pietikt? Puslaiku spēsi izturēt?

Domāju, jā, puslaiku, droši vien, izturēšu. Spēlēs mūsu otrajā komandā varu nospēlēt 90 minūtes, bet acīmredzams, ka intensitāte tur absolūti cita. Kaut gan cenšos šajos mačos darboties tādā pat režīmā, it kā tas būtu virslīgas mačs. Man liekas, ka galvenajā komandā varu aizvadīt pat visu spēli, bet saprotams, ka tā drīzāk mana vēlēšanās, ne realitāte. Jebkurā gadījumā, treneriem labāk redzams. 

3. oktobrī uzreiz vairāki cilvēki man teica, ka Korotkovs izskatās kā īsts atlēts. Tiešām, tā sacīt, tu nopietni strādāji pie faktūras.

Domāju, 3-4 kilogramus muskuļu masas es pieliku. Birka noteikti paspēja ar to iepazīties. (Smaida). Tomēr zālē es pavadīju ļoti daudz laika. Bet es nekad neaizmirsu par to, ka obligāti jāsaglabā plastika, kustība, nedrīkst zaudēt ātrumu. Pēc savām sajūtām varu teikt, ka neko no tā neesmu zaudējis.

Bicepsi tev kā vienam slavenam Arnoldam.

(Smejas). Paldies, labs salīdzinājums.

Es personīgi tevi saucu par Gladiatoru. Ceru, tev patīk šī iesauka?

Ļoti patīk, paldies. Starp citu, mana mamma, kura, protams, uzmanīgi seko informācijai par mani, kaut kā izlasīja par Gladiatoru. Teica, lūk, cik skaisti par tevi uzrakstīja. (Smaida).

O, negaidīti. Paldies, priecājos, ka izdevās tavai mammai pacelt noskaņojumu. Droši vien, viņai būs interesanta tava atbilde uz nākamo jautājumu. Reiz tu nolēmi vēl radikālāk izmainīt imidžu. Frizūra “uz nulli” – tas ir simbols jaunam etapam karjerā vai vienkārši Isa piespieda?

Bez Isas, protams, neiztika! Pirmajā laikā mūs pat jauca. (Smaida). Bet ja nopietni, tad kaut kur zemapziņas līmenī tas, laikam, tomēr bija simbols, tā teikšu, jaunajam man. Speciāli tam es nenogriezu matus, bet, atkārtojos, dvēseles dziļumos, laikam, tāda doma bija. Bez tam, laukumā tā ērtāk. Un vēl tādā izskatā es, gribas ticēt, baidu oponentus stiprāk – atgādinu viņiem gladiatoru. (Smaida).

Tagad oktobris. “Liepāja” cīnās par trešo vietu. Tu vēroji komandu no malas ilgus mēnešus. Tev patika tas, ko redzēji?

Protams. Liepājā vispār ļoti patīkami atrasties – skaista pilsēta, klusa un mājīga. Pie mums uz stadionu vienmēr patīkami atnākt, apstākļi darbam lieliski. Kas attiecas uz spēli, tad sezonas sākums bija smags. Mēs tad pa lielam tikai veidojām, meklējām savu spēles struktūru, tādēļ daudz kas neizdevās. Kad atnāca Andreass Alms, mūsu komanda, pēc manām domām, visu laiku virzījās uz priekšu un pielika. Viņš pilnībā paskaidroja mums pamatprincipus, izveidoja, teikšu tā, fundamentu, kurš visiem spēlētājiem izrādījās saprotams un skaidrs. Mēs zinām, ko un kad katram jādara. Tas ir ļoti svarīgi, un tas izved komandu jaunā līmenī. Bez tam, mums izveidojies brīnišķīgs un draudzīgs kolektīvs, un tas ir vēl viens ļoti svarīgs iemesls tam, ka “Liepāja” parāda labu rezultātu.

Kura stils, runa iet par taviem partneriem, tev visvairāk patīk?

Varu uzskaitīt visus un katru palielīt, mums komandā sapulcināti ļoti labi un spēcīgi spēlētāji. Bet ja gribat konkrētāk, tad atzīmēšu, piemēram, Marinu Lausiču. Īpaši patīk viņa prasme nospēlēt nestandarti, pie tam, skaisti un iznesīgi. Vai, ņemsim, pieļauju, Mustafu. Viņa ātrums vienkārši liek sajukt prātā, tas ir kaut kāds kosmoss. Patīk man mūsu aizsargi, tas pats Isa, ar kuru kopā spēlēju “Audā”. Mani ļoti iespaido viņa prasme atdot šīs teicamās šķeļošās piespēles starp līnijām. Nu vai Daņa Patijčuks?! Liels malacis, kādas viņam fantastiskas darba spējas?! Vienmēr izpilda ļoti lielu darba apjomu, prot ātri adaptēties jaunai pozīcijai. Ļoti priecājos, ka Daņa izsaukts uz Latvijas izlasi, viņš to pelnījis. Labāk apstādiniet mani, savādāk es par katru spēlētāju varu vēl ilgi stāstīt! (Smaida).

Korotkovs – centra aizsargs. Lai tu izietu startā, vajag uzvarēt ļoti nopietnā konkurencē mūsu aizsargus.

Bez šaubām, brīnišķīgi to saprotu. Tas ir smags uzdevums, tie paši Anto Babičs un Edvinas Girdvainis – teicami futbolisti. Ļoti labi aizsargi. Profesionāļi, no kuriem ir, ko mācīties. Man atliek tikai strādāt un pierādīt, ka esmu cienīgs iziet laukumā. 

Visi atceras tavu laiku “Audā”. Kā domā, cīņā par bronzu kurš mūsu galvenais konkurents – tava bijusī komanda, vai tomēr BFC “Daugavpils”?

Grūti teikt. Es domāju, ka mūsu galvenais konkurents – tie esam mēs paši. Nevajag pievērst uzmanību sekotājiem. Viss atkarīgs tikai no mums, mēs paši esam spējīgi visu veiksmīgi izšķirt. Mūsu lielais un kvalitatīvais darbs novedis pie tā, ka “Liepāja” panākusi labu atrāvienu. Atlikušas četras spēles, tajās mums jāapstiprina, ka pelnīti atrodamies savā vietā.

Pēc pauzes “Liepāja” atgriezīsies “Skonto” stadionā, spēlējam kā reiz pret “Audu”. Piekrīti, ka mums ir viss priekš tā, lai uzvarētu stadionā, kurš tev brīnišķīgi pazīstams?

Absolūti par to esmu pārliecināts. Vispār nezinu komandu Latvijas čempionātā, pret kuru “Liepājai” nebūtu iespēju uzvarēt. Domāju, mēs noteikti spēlējam stabilāk, kā mūsu pretinieks. Protams, mačs nebūs viegls, bet esmu pārliecināts, ka “Liepāja” izdarīs maksimumu, lai uzvarētu. Acīmredzams, ka trīs punkti pārvērtīs mūsu iespējas uz trešo vietu praktiski simtprocentīgās. Ļoti nopietni gatavosimies un darīsim visu, kas mūsu spēkos.

Paldies par interesanto sarunu. Novēlu mums visiem, lai mēs šajā sezonā vēl redzētu laukumā mūsu Gladiatoru.

Liels paldies. Turpināšu strādāt, un ja treneri man vēl uzticēs spēlēt, tad būšu laimīgs un izdarīšu visu, lai dotu “Liepājai” labumu. 

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv

Foto Riga FC