Nu ko, godājamie draugi, gandrīz esam sagaidījuši. Apsveicam! Latvijas čempionāts 2025 sāksies pavisam drīz. Piektdien, 7. martā, FK “Liepāja” mājās tiksies ar klubu FK “Metta” (sākums 18:30, ieeja bez maksas). Gaidām jūs stadionā, neaizmirstiet! Šis ilgi gaidītais un interesantais maratons atkal prasīs no mums daudz spēka, emocijas un enerģijas. Sisties, sevi nežēlojot.

Lūk, tieši tā, kā vienmēr to laukumā dara Vjačeslavs Isajevs. Īsts gladiators. Aizsargs, kura drosme un nepiekāpība katrā epizodē raisa sajūsmu un izsauc patiesu cieņu. Tā var spēlēt (un spēlēt daudzus gadus!) tikai vienā gadījumā: ja tev ir Liela Sirds.

Katrs treneris sapņo, lai viņam komandā būtu, lūk, tāds Isa. Viņš vienmēr palīdzēs, bet viņš arī nepiedos, ja tu pēkšņi nolemsi haltūrēt. Uz tādiem puišiem turas komanda, kā tilts uz balstiem.

Isa nesen atgriezies Liepājā, Isa gatavs atkal cīnīties par mūsu kluba uzvarām un panākumiem. Pirms jaunās sezonas starta mēs daudz un interesanti parunājām ar aizsargu. Bija ļoti patīkami sarunāties ar atbildīgu cilvēku, kuram nav vienalga. Un man liekas, ka ar saviem vārdiem, un, protams, ar dzelžaino raksturu un gara spēka stiprumu Vjačeslavs it kā uzdevis toni visai garajai sezonai.

Vienmēr cīnīsimies līdz galam, un tad viss izdosies. Devīze, kurai Isa cenšās sekot visu dzīvi. Piekritīsiet, ļoti ticama un futbolam piemērota devīze.

Līdz Latvijas čempionāta startam vien nedaudz dienas. Jaunais spēlētājs nepacietībā, ļoti gaida pirmo spēli. Bet ko šajā momentā izjūt pieredzējis futbolists?

Jūs ziniet, es esmu pārliecināts, ka lielas starpības nav. Tāpat kā jauns puisis, katrs pieredzējis spēlētājs izjūt satraukumu tādā momentā. Nav nozīmes, cik spēles virslīgā tu jau esi nospēlējis. Mēs visi atrodamies pirmās spēles gaidās, un ļoti emocionāli gaidām sezonas sākumu.

Pārsteidzoši, Isa debitēja virslīgā vēl 15 gadus atpakaļ. Tu vēl atceries savu debiju?!

Brīnišķīgi atceros, it kā tas būtu bijis vakar! Laikam tādēļ, ka debija notika manā dzimšanas dienā, mans “Olimps” toreiz spēlēja kā reiz Liepājā pret “Metalurgu”. Viņi bija ļoti spēcīgi, mēs zaudējām ar lielu rezultātu, un mani izlaida uz 15 minūtēm – spēlēju par kreiso aizsargu. Vēl pirms spēles sapratu, ka men pasniegs tādu dāvanu. (Smaida). Tās ir ļoti patīkamas un krutas atmiņas.

Tātad, zaudējums tevi nesarūgtināja.

Absolūti! (Smaida). Es biju laimīgs, ka piepildījies mans sapnis – debija virslīgā. Mūsu autobusā es biju vienīgais, kurš smaidīja. Prieku pat tagad grūti aprakstīt ar vārdiem.

Ko vispār atceries no tiem slavenajiem laikiem?

Atmiņu daudz, protams. Varbūt, viena no galvenajām – tie ir pieredzējušo spēlētāju vārdi par to, ka ļoti svarīgi novērtēt katru dienu lielajā futbolā. Tajos gados es, teikšu godīgi, ne visai pareizi attiecos pret futbolu, biju, ziniet, tāds huligāns. Nesapratu, kas tas tāds – īsts futbols. Bet man teica: “Novērtē šo laiku, tas ātri aizlidos, futbolista mūžs ļoti īss”. Jaunajiem spēlētājiem varu dot padomu ļoti uzmanīgi attiekties pret šiem vārdiem.

Tev pilnīga taisnība, un ļoti labi, ka atcerējies tieši par to. Tiesa, dzirdu tavos vārdos vieglas skumjas. Bet bija arī daudz kā priecīga!

O, jā, bez šaubām. Brīnišķīgs laiks, tu esi jauns, tev ļoti daudz enerģijas un spēka. Man patreiz ar to viss kārtībā, bet toreiz tomēr bija vēl vairāk. Bez tam, tev ir neticama iespēja tādā jaunā vecumā spēlēt virslīgā. Ko vēl vajag?!

Neticami, tavā pirmajā Latvijas čempionātā 2010. gadā, turnīrā nebija “Mettas”.

Tagad to pat kaut kā grūti iedomāties.

Mūsu pirmo pretinieku Latvijas čempionātā 2025 ilgi uztvēri, kā pastarīti?

Protams, tāda toreiz bija objektīvā situācija. Viņi tikai debitēja elitē, pēc tam ilgus gadus atradās tabulas lejas galā, daudzus gadus spēlēja pārspēlēs. “Mettai” sistēma vēl tikai veidojās, un, protams, pārējās komandas skatījās uz viņiem no augšas uz leju. Bet laiks gāja, un viņi pārvērtās par pretinieku, kurš visiem ļoti stipri bojāja nervus. Jau sen spēlēt pret “Mettu” ļoti grūti. Vispār, pasvītrošu, ka tagad nav izteiktu pastarīšu – visas komandas sitās līdz pēdējam, vienkāršu spēļu nekad nav.

Mēs atceramies “Mettu”, bet lūk, Isajevu visi sen uztver kā nepiekāpīgu kaujinieku, kurš bezbailīgi cīnās katrā epizodē.

Ne man sevi novērtēt, bet, domāju, tāds raksturojums pareizs. Ziniet, man vispār dzīvē tāds uzstādījums, ka, ja dari kādu lietu, dari to ar maksimālu atdevi. Jebkura lieta – atdod tai visus simts procentus! Tādēļ es esmu laukumā tāds. Kad eju divcīņās, nedomāju par to, ka tas var novest pie traumas. Nežēloju pretinieku, vēl jo vairāk nežēloju sevi. Ir tikai viena vēlēšanās – izcīnīt bumbu, nezaudēt divcīņā.

Turpinām vēsturisko ceļojumu tavā karjerā. 2021. gadā tu pirmo reizi nonāci FK “Liepāja”. Kādas gaidas bija no pārejas?

Tad biju ļoti laimīgs. Man vienmēr patikusi pilsēta, es biju ļoti priecīgs, ka futbola liktenis mani saveda ar Liepāju. Saprotams, viss bija teicami futbola plānā. Šeit ir visi apstākļi īstai futbola dzīvei. Diemžēl, tad mums neizdevās čempionāta starts. Bet sezonas otrajā pusē mēs sākām spēlēt tā, kā tiešām varējām, uzvarējām, rādījām augsta līmeņa spēli. Iznākumā iekļuvām Latvijas Kausa finālā, atzīstami nospēlējām Eirokausos un finišējām trešajā vietā čempionātā. Labs laiks.

Finālā “Liepāja” apbēdinoši zaudēja RFS.

Jā, tās kā reiz sāpīgas atmiņas. “Liepāja” spēlēja ļoti labi, bet apbēdinoši iznākumā zaudēja 0:1. Toties labas atmiņas par Eirokausiem. Tikai pēc pendelēm zaudējām varenajam CSKA no Sofijas, kau gan spēlē, pēc manām domām, bijām stiprāki un interesantāki.

Pus otru gadu mūsu klubā. Gaidas kopumā attaisnojās vai arī aizgāji vīlies?

Ziniet, protams, es pārdzīvoju, ka pametu komandu. Atkārtojos, ka man Liepājā vienmēr ļoti patika. Bet futbolā gadās viss, pārmaiņas – tās visu spēlētāju un treneru īsts pavadonis. Bet, galvenais, es atkal esmu šeit, un no tā patreiz tiešām, tā teikt, kaifoju.

Trīs labākie momenti tavā pirmajā esamībā FK “Liepāja”.

Uh, grūti uzreiz pateikt… Atzīmēšu uzvaru pār “Riga” FC (1:0), mēs ilgi nevarējām viņus uzvarēt, bet tur tikām galā, izdarījām to labā stilā un pārliecinoši. Atmiņā uzvara pār “Struga” Eirokausos, bet pirms tam vēl svarīga uzvara pār “Valmiera” FC. Tas bija tāds spēļu cikls, kuru “Liepāja” aizvadīja ļoti kvalitatīvi. Protams, atmiņā uzvara viesos pār “Spartaku” pēdējā kārtā. Drausmīgs laiks, dubļi, bet mums vajadzīga vienīgi uzvara priekš trešās vietas. Uzvarējām 1:0, bet es vēl arī vārtus iesitu!

Tad tavs precīzais sitiens izrādījās bronzas vērts!

Tā sanāca, jā. Bet, protams, tas visas komandas nopelns. Man tajā epizodē bija vieglāk iesist, nevis otrādi.

Karašausks treniņos pret tevi vairākumā epizodēs uzvarēja?

O, mēs ar Karu vienmēr vētraini rubījāmies! (Smejas). Tomēr mēs abi esam karsti puiši, ļoti emocionāli, uzvilkāmies momentā. Kara – teicams spēlētājs, pret viņu vienmēr bija ļoti grūti. Mēs ļoti sen draudzējamies ar Artūru, bet treniņos vienmēr ārprātīgi cīnījāmies. Vienmēr izsaucu viņu uz dueli, sakot, aiziet, nāc šurp! (Smaida). Cīņā uzvarēju es, ātrumā un tehnikā arī es. Par ātrumu un tehniku, es jokoju, protams. (Smejas). Centos pie viņa ātri pielipt, un tad Karam iespēju nebija. (Smaida).

Un ko teiksi par Dodo? Kur brazīlieša brīnumdara noslēpums?

Dodo – leģenda. Godīgi sakot, reizēm skatos uz viņu un nesaprotu: no kurienes viņam tik daudz spēka?! Tā ir fantastika. 30 grādu karstums, bet viņš nesās pa laukumu, un nav svarīgi, piektā minūte vai deviņdesmitā. Un tā katrā treniņā, par spēlēm nemaz nerunāju. Tur ir gan veselība, gan profesionāla attieksme pret lietu. Lūk tas, kā arī kopējais meistarības līmenis, arī padara Dodo par unikālu spēlētāju. Ļoti vērtīgi un svarīgi, ka tādi futbolisti ir komandā. Ar savu attieksmi Dodo rāda piemēru jaunajiem spēlētājiem.

Kad parādījās iespēja atkal nonākt mūsu klubā, šaubījies ilgi?

Nē, nešaubījos vispār, un ar baudu atgriezos. Kad ir tāds piedāvājums, vajag piekrist. Jo vairāk, ka “Audā” nebija konkrētikas, vajadzēja gaidīt kaut kādu lēmumu. Bet es nolēmu negaidīt. Brīnišķīgi zināju, kur eju, un ne piliena par to nenožēloju. Jau ne reizi vien esmu teicis, ka Liepājā man ļoti patīk.

FK “Liepāja” 2025 spēcīgāka par “Liepāju” 2021?

Labs jautājums. Gan toreiz mums bija teicami spēlētāji, gan tagad teicami. Grūti salīdzināt, tādēļ, ka mūsu tagadējai komandai vēl nav bijušas oficiālas spēles. Bet kopumā man liekas, ka šīs komandas apmēram vienāda līmeņa.

Tu ļoti daudz siltu vārdu saki par pilsētu. Atkārto, ka Liepājā atpūties ar dvēseli. Protams, to ļoti patīkami dzirdēt. Liepājā kaut kāds īpašs gars?

Domāju, jā, protams. Grūti to pateikt vārdos, bet šeit jūs to obligāti sajutīsiet. Es pats esmu no Rīgas, tā teiksim, no galvaspilsētas nomales. Man nekad nav patikusi burzma, galvaspilsētas steiga. Bet Liepājā mierīgi, šeit mājīguma atmosfēra. Cik daudz šeit brīnišķīgu vietu pastaigām, cik parku priekš bērniem?! Pastaigājies un baudi dzīvi. Nekādā gadījumā negribās noniecināt rīdziniekus, bet tāda sajūta, ka šeit cilvēki labāki un atsaucīgāki. Un noteikti Liepājā cilvēki labā nozīmē vienkāršāki, viņos nav šī uzpūstā pafosa, kuru es nevaru ciest. Laikam, par šo visu es arī mīlu Liepāju un manai ģimenei šeit ļoti labi.

Un vēl šeit jūra.

Par jūru var arī nerunāt. Tā ir laime, kad tu vari jebkurā momentā būt pie jūras, paieties pa šo brīnumaino krastu. Kaifs.

Spriežot pēc visa, galvaspilsēta pazaudēja vēl vienu iedzīvotāju.

(Smaida). Ziniet, ja man prasītu, kur es gribētu dzīvot pēc karjeras, es atbildētu, ka Liepājā.

Ceru, tava karjera turpināsies vēl ilgi, tad atgriezīsimies futbola laukumos. Acīmredzams, ka tu brīnišķīgi saprati, ka aizsardzībā mums augsta konkurence. Tas nebaidīja?

Nē, protams. Kā reiz otrādi, tas ļoti priecē. Tas ir pozitīvs moments gan man, gan visai komandai kopumā. Kad ir konkurence, tu katrā treniņā un spēlē sitīsies ar maksimālu pašatdevi. Pastāvīgi pierādīsi savas tiesības iziet laukumā. Ņemiet, piemēram, RFS. Viņiem labs sastāva dziļums, un katrs spēlētājs gatavs nomainīt otru. Tas ir ļoti svarīgi, pie tam, attiecās uz visām līnijām. Ar lielu cieņu attiecos pret visiem saviem partneriem, bet bez konkurences vienkārši nevar. Pēc sevis zinu, kad tu esi pārliecināts, ka vienalga būsi sastāvā, tu nepiespiesti aizmirsti par pastāvīgu darbu uz maksimumu. Bet kad tā nav, tad iznākumā obligāti cieš rezultāts. Konkurence palīdz spēlētājiem vienmēr būt izsalkušiem, pateicoties tam par vietu sastāvā ir pastāvīga cīņa. Tas vienmēr dod komandai labumu.

Savos 31 gados Isa vēl mācās no kāda partnera?

Jūs ziniet, godīgi teikšu, ka nē. Es jau 15 gadus spēlēju Latvijas čempionātā, un šajā līmenī man viss jau sen pazīstams un saprotams. Es vispār nekad un nevienam nemu skatījies mutē un neesmu izdomājis sev elkus. Autoritātes man laukumā nav bijušas. Uzskatu, ka man pašreiz svarīgāks pavisam kas cits: spēlētājam ar manu pieredzi jāpalīdz jaunajiem puišiem. Laba situācija, vai slikta, sanāca kaut kas, vai nē – pieredzējušam spēlētājam jebkurā situācijā jāpalīdz un jāuzmundrina jaunais futbolists. Pēc sevis zinu, cik tas svarīgi un vajadzīgi. Es arī biju jauns spēlētājs, un man tad atbalsta vārdus neteica. Drīzāk otrādi: par kļūdām ļoti stipri dabūju. To ļoti smagi panest psiholoģiski. Tādēļ tagad man svarīgi, ka mani jaunie partneri komandā nenonāktu tādā pašā situācijā.

Kā tu patreiz vērtē mūsu aizsardzības stāvokli?

Domāju, mēs esam izdarījuši lielu darbu un labi esam sagatavojušies sezonai. Un pat labi, ka pēdējās pirmssezonas spēlēs mums daudz kas nesanāca tā, kā mēs tiešām varam un protam. Atvainojiet, tas bija, teiksim tā, tāds labs sitiens pa dibenu. Ļoti vajadzīgs, tādēļ, ka sagatavošanās periodā var uzvarēt dažas spēles un padomāt, ka viss brīnumaini. Ļoti viegli apmānīties! Bet jebkurā gadījumā, esmu pārliecināts, ka mums viss būs kārtībā, un runāju ne tikai par aizsardzību. Mums teicami spēlētāji, kuri var tikt galā ar jebkuru uzdevumu. Nešaubos, ka pašatdevē un vēlēšanās sisties “Liepāja” noteikti nevienam nepiekāpsies.

Petkovičs iekļaujas starp TOP3 vārtsargiem, kuri bijuši tavā karjerā?

Petko tāda mana TOP virsotnē. Man viņš TOP1. Manā karjerā bijis daudz ļoti labu vārtsargu, tas pats Andrejs Pavlovs, tas pats Roberts Ozols, tas pats Fabris Ondoa – visus ilgi atcerēties. Pie visas cieņas pret viņiem, Petko man numur 1. Tas ir ļoti augsts līmenis, un esmu pārliecināts, ka Latvijas čempionātam šis līmenis pat pārāk augsts. Tādēļ, lai kā es nebūtu priecīgs spēlēt kopā ar tādu vārtsargu, novēlu Petko pēc šīs sezonas pārcelties uz daudz spēcīgāku čempionātu, tādēļ, ka viņš noteikti to pelnījis.

Kur viņa galvenie trumpji?

Petko satriecoši mierīgs un aukstasinīgs jebkurā situācijā, viņš absolūti nezina, kas tā tāda minstināšanās. Efektīgi seivi – tas ir brīnišķīgi un skaisti, bet priekš manis daudz svarīgāk, lai vārtsargs nodotu spēlētājiem pārliecību. Petkovičs dara tieši to, nekad agrāk mani vārtsargi nav devuši tādu pārliecību. Spēlē kopā ar viņu un saproti, ka aiz muguras tev cements.

Tu esi apmierināts, kā “Liepāja” aizvadīja sagatavošanās periodu?

Uzskatu, ka mums bija laba, normāla pirmsezona. Klasisks variants. Treniņnometne bija īsa, bet es kā reiz domāju, ka tajā ir vairāk jēgas, kā braukt aiz robežas uz ilgu periodu. Mēs zinām, kādas spēles mūs gaida sezonas startā, un tām, pēc manām domām, labāk gatavoties mājās.

Isajevs noteikti iesaistījies pašā lielākajā nesaudzīgāko saķeršanās gadījumu skaitā, kuri mums bijuši pārbaudes spēlēs.

Laikam, tā tiešām bija.

Sakarā ar to interesanti, lūk ko, saprast. Vai tiešām ar pieredzi nav vēlēšanās kādā epizodē izbēgt no cīņas, piesegties, pasaudzēties? Tomēr tie nav oficiāli mači.

Es vienkārši savādāk nevaru. Cik reizes pats sev esmu teicis: nu nelien tu epizodē 50 pret 50 kaut kur laukuma centrā, tā jau vien pārbaudes spēle! Bet nē, nekad nenovākšu kāju un lienu līdz galam! Jā, treniņos tā nav, labāk ielaist vārtus, kā, nedod Dievs, traumēt komandas partneri. Bet lūk, spēlēs tā nesanāk, tā, domāju, kaut kāda iekšējā sajūta, rakstura īpatnība.

Izcila īpatnība, bet, diemžēl, bīstama tās īpašniekam.

Jā, tiešām, cik daudz tādēļ bijušas dumjas traumas?! Atceros, bija moments, kad mana komanda vadībā ar lielu rezultātu, viss skaidrs, bet es lidoju pēc bumbas, lai tā neizietu autā. Trauma. Pēc tam mēnesi ārstējies un domā: “Nu kādēļ?! Tak metiet to autu!”

Tādi spēlētāji – tas ir spēlētājs-fundaments, spēlētājs-balsts.

Ziniet, es vienkārši teicami zinu, ka bez cīņas katrā epizodē, pie tam, ar maksimālu atdevi, tu nekad neko nepanāksi. Tehnikas un taktikas uzvarai par maz. Tādēļ es momentāli uzvelkos, ja redzu, ka kāds pēkšņi novāc kāju. Stipri bļauju. Sisties visiem vajag līdz galam un vienmēr.

Spēlēt uz mākslīgā seguma – diez vai tas tev ļoti patīk.

Nenosaukšu to par problēmu. Galvenais, lai sintētikas kvalitāte būtu atzīstama. Gadās, ka reizēm zālei tāda kvalitāte, ka tur spēlēt vienkārši nav iespējams. Bet gadās, ka mākslīgais laukums pilnībā pieņemams.

Starp citu, šis nogrieznis – pēreja no sintētikas uz zāles segumu – pats psiholoģiski sarežģītākais spēlētājam?

Nezinu, bet noteikti teikšu, ka šo periodu gaidīsi ļoti stipri. Jūs vienkārši nestādieties priekšā, kas tas tāds – iziešana uz zāles seguma pirmo reizi sezonā. To ar vārdiem nevar pateikt. Pati smarža, kad izej uz seguma – tas nav pasakāms, tā ir īsta futbola smarža. Bezgalīgs futbola prieks.

Mazos laukumos nav pārākuma plašumā. Tas būs par labu “Mettai” pirmajā kārtā?

Laikam, jā. Bet jebkurā gadījumā, acīmredzami, ka tā būs ļoti smaga spēle. Nešaubos, šie puiši rubīsies ārprātīgi. Tas, starp citu, attiecās uz jebkuru komandu.

Piekrītu, sen jau spēles pret “Mettu” visiem grūtas. Kādas atceries īpaši?

Izceļama spēle, kad es vēl biju RFS. Rezultāts 1:1, 95. minūte, un es iesitu vārtus un mēs izraujam trīs punktus. Bet vispār vieglas spēles pret “Mettu” bija ļoti maz: vienmēr smagi, daudz cīņas un emociju. Pret tādām komandām svarīgi ātri iesist. Un kamēr pretinieks nokdaunā, jāizdara viss, lai to, tā teikt, piebeigtu. Nekādas žēlastības tādā momentā, nedrīkst ļaut pretiniekam atgriezties spēlē.

Var dažādi attiekties pret “Mettu”, pārdzīvot vai nemīlēt, bet vienu zaļajiem neatņemt. No gada gadā šai komandai nemainīgi dzelošs raksturs, viņu stils ļoti nepatīkams.

Absolūti piekrītu. Vispār, es attiecos pret šo komandu ar lielu cieņu. Vispirms tādēļ, ka viņiem komandā jaunie puiši nekad un ne no kā nebaidās. Un tā jau daudzus gadus. Puikām vien pa 17 gadu, bet viņi iziet laukumā, nepievērš uzmanību pretiniekam, ņem spēli uz sevi, viņus vispār nekas neuztrauc. Mans gadu gājums 17 gados tik drosmīgs laukumā nebija.

Ar ko mēs varam pierādīt, ka esam spēcīgāki?

Noskaņošanās, pašatdeve, cīņas griba. Bez liekas pieticības teikšu, ka mūsu spēlētāji spēcīgāki, tie klasi augstāki. Bet ja nesisties ar maksimālu atdevi, nekas nebūs.

Pirmā kārta neko vieglu nesola. Bet tev pašas principiālākās būs spēles pret “Audu”?

Jebkura spēle pret bijušo komandu ļoti principiāla. Tā bija, kad spēlēju pret RFS, vai kad spēlēju pret “Liepāju”. Protams, tā būs tagad pret “Audu”. Es visus tur ļoti mīlu, ar visiem palikušas labas attiecības, bet pilnībā acīmredzams, ka spēles pret “Audu” būs man īpašas. Jebkurai eks komandai gribas pierādīt, ka viņi kļūdījušies un iebilst, lūk, tagad jūs sapratāt, ko pazaudējāt?!

Pirmajā kārtā pieredzējušais spēlētājs Isajevs uztraucās stiprāk, kā, teiksim, kārtā numur 18, vai 27?

Bez šaubām. Ja jums kāds saka, ka uztraukuma nekāda nav, neticiet. Tas ir jebkuram spēlētājam, gan Isajevam, vai Marko Simičam – vecumam nav nozīmes. Bet atskan starta svilpe, un viss – tur uzreiz aizmirsti par uztraukumu un cīnies par uzvaru. Tā kā neapšaubāmi, pirmajā vai otrajā kārtā es uztraukšos vairāk, kā kārtā numur 18, vai 27.

Tici, ka 7. martā tribīnēs būs daudz līdzjutēju?

Ļoti gribas ticēt, ka būs daudz, bet, godīgi sakot, stipri šaubos. Diemžēl, “Liepāja” pēdējos gados parādīja rezultātu, kurš līdzjutējus nekādi nevarēja iepriecināt. Bet tikai rezultāts var atgriezt līdzjutējus tribīnēs. Bet lai to panāktu, jāatdod laukumā viss, kas tev ir. Izlabot situāciju varam tikai mēs paši, neviens cits. Līdzjutēju atgriešana – tas ir ļoti svarīgs uzdevums. Liepāja – futbola pilsēta, šeit mīl futbolu, un spēlēt pilnā stadionā – tas ir absolūti neatkārtojams baudījums.

Tavi novēlējumi līdzjutējiem, kuri Isu pazīst brīnišķīgi, un tādēļ īpaši seko taviem vārdiem.

Varu apsolīt, ka vienmēr laukumā atdošu visu, kas man ir. Darīšu visu, lai dāvātu mūsu līdzjutējiem prieku. Un esmu pārliecināts, ka visi mūsu komandas puiši darīs tieši tāpat. Jā, atkal jau daudz kas atkarīgs no rezultāta. Bet ja spēlētājiem deg acis, ja viņi cīnās, ja viņu vēlēšanās sisties redzama visiem, tad līdzjutēji piedos pat neveiksmes. Bet kad tā nav, jebkurš līdzjutējs ātri zaudē ticību tādai komandai. Mēs nedrīkstam to pieļaut.

Tev tagad ir iemesls cerēt, ka tava otrā atnākšana uz Liepāju būs laimīga un uzvaru nesoša?

Protams, es ļoti tam ticu. Mana pirmā atnākšana, starp citu, atnesa labu rezultātu, mēs, atgādināšu, tad bijām trešie. Esmu pārliecināts, ka šajā sezonā mums tas ir pa spēkam. Ļoti svarīgi veiksmīgi startēt. Tas tai skaitā dos pareizu emocionālo fonu. Tādēļ kārtējo reizi atkārtoju: ar pirmo spēli “Liepājai” vajadzīga maksimāla pašatdeve, noskaņošanās un cīņa līdz galam katrā epizodē.

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv