Sestdien, 24. maijā, FK “Liepāja” futbolisti aizvadīja kārtējo Latvijas čempionāta spēli. “TonyBet Virslīga” piecpadsmitās kārtas ietvaros Andreasa Alma komanda mājās tikās ar klubu FK “Auda”. Principiālā kauja pagāja saspringtā cīņā un noslēdzās ar bezvārtu neizšķirtu. Kopumā, mača iznākumu, laikam, var nosaukt par likumsakarīgu, kaut gan tuvāk uzvarai bija tomēr mūsu komanda.

Pirmo reizi kopš 14. aprīļa (astoņas kārtas iepriekš!) mūsu komanda savus vārtus atstāja aiz atslēgas. Tas ir ļoti nopietns sasniegums. Dani Petko divās-trīs epizodēs pēc tradīcijas parādīja klasi, aizsargi ar dzelžaino Vjačeslavu Isajevu priekšgalā (Welcome back, Iron Isa!) sitās par katru bumbu, un lūk, rezultāts. Un vēl, protams, redzams kvalitatīvais Andreasa Alma un treneru štāba darbs. Mūsu darbībās aizsardzībā tiešām atgriezusies kārtība, un tas var tikai iepriecināt.

Aizsardzībā nulle – tas vienmēr ļoti labi. Priekšā nulle (otro spēli pēc kārtas!) – tas ir iemesls sarūgtinājumam.

Eh, jau pašās mača beigās mūsu uzbrukumos beidzot parādījās ilgi gaidītā enerģija. Tiešām īsta kaisle un vēlēšanās izraut ļoti vajadzīgos trīs punktus. 82. minūte, Trezors Samba ļoti bīstami sita tālajā stūrī, rikošets un vien stūra sitiens. Žēl.

Bet tuvāk fināla svilpei mēs izveidojām vēl divus labus momentus, un diez vai līdz tam bija kaut kas ievērojami labāks. Atkal Samba, sulīgs šāviens – garām. Protams, atkal žēl. Visbeidzot, 93. minūte, līdz priekškaram atlicis gandrīz nekas, mēs paspējām organizēt vēl vienu varenu izgājienu. Viesi it kā atsitās, bet bumba atlēca pie Vladislava Sorokina. Teicama pozīcija! Šis puisis prot uzsist tā, ka viss stadions pēkšņi nonāk nesaprašanā. Un lūk, skaists aizsarga sitiens, bum, ļoti bīstami, bet, diemžēl, viesus glāba vārtsarga reakcija.

Tā sacīt, žēl un ļoti stipri.

Eh, trāpītu bumba mērķī…

Kā mums bija vajadzīgi šie trīs punkti!

Ko padarīsi… Nenotiek lielajā futbolā tā, lai viena sekunde atnestu laimi mačā, kur visās pārējās 90 minūtēs komanda trāpīgu sitienu tomēr nenopelnīja. Nē, tur nav pretenziju pašatdevei un vēlēties uzvarēt. Nekādā gadījumā. Mūsu puiši ļoti centās un darīja visu, ko varēja. Bet uzvarai tas reizēm izrādās nepietiekami.

Un lūk, tad nevar noķert putnu-veiksmi tikai pateicoties vienai epizodei. Lai tas tiešām notiktu, nepieciešams, lai vienā mirklī saietu pārāk daudz, bet tas notiek reti. Ļoti reti.

Tādēļ ļoti labais Sorokas sitiens tomēr nekļuva rezultatīvs.

No otras puses, pilnībā loģiski, ka spēle veidojās tieši tādā veidā. Gandrīz pilnībā noslēgta, ar mazu skaitu vārtu momentu. Un pa īstam nopietnu vārtu momentu vispār, pēc būtības, nebija. No abām pusēm. Nepārsteidz tādēļ, ka neviens negribēja zaudēt un brīnišķīgi saprata divcīņas svarīgumu.

Paskatieties, “Auda” taču uzkāpa uz kakla pašas uzbrukumu stihijai. Praktiski pilnībā atteicās no saviem firmas ātruma trumpjiem, kaut gan, laikam, neviens cits mūsu čempionātā neprot tik strauji pārvietoties un savienot kustību ar satriecošu ātrumu. Tas vienmēr ļoti bīstami, bet vienmēr arī ļoti riskanti. Viesi zināja “Liepājas” spēku, cienīja to, tādēļ viņi saprotoši izlēma neriskēt savā ierastajā stilā.

No tā tik mazs skaits asuma. Pirmajā puslaikā 8. minūtē bīstami no vidējas distances sita Musta. Bet pretiniekam tāds liels vārtsargs, ka viņš gandrīz ar rokām sasniedza jūru. Saprotams, ka Musta sitienu viņš arī pārliecināti aizsniedza. Un kas vēl ass mums bija?! Jā, tikai moments 45. minūtē, kad Kirils Iļjins ātrā pretuzbrukumā efektīgi atrada Bruno Melni. Smaga pozīcija, Didjē Drogba, visdrīzāk, ar galvu raidītu tur, kur vajag. Bet Bruno pagaidām tikai mācās būt kā Drogba, tādēļ garām mērķim.

Un viss.

Visā pārējā cīņa bija laukuma vidū, cīņa par iniciatīvu, meklējumi ceļam uz vārtiem. Un nebija tā, ka uzbrucēji kaut kur un kaut kad labāk un efektīvāk atrastu ceļus, kā aizsargi.

Mēs taktiski nospēlējām ļoti gudri, tur nav jautājumu. “Auda” pati ne visai gribēja lidot uz priekšu, bet, bez šaubām, mēs paši neļāvām pretiniekam par tādiem “lidojumiem” sapņot. Jā, atsevišķas epizodes bija, bet nekādu kopēju bildi tās neveidoja. Mēs pretiniekam liedzām plašumu, bet bez tā “Auda” vienkārši komanda, kurā interesanti puiši labi darbojas ar bumbu. Bet viņi nerada realus draudus.

Mēs šajā plānā bijām bīstamāki. Bet, diemžēl, retajās epizodēs, kur vārtu guvumam obligāti bija vajadzīga auksta galva un aukstasinība, tās mums kā reiz ar neatradās. Laikam, pats aukstasinīgākais mums bija kā reiz Sorokas šāviens. Gan skaisti, gan pareizi.

Bet, diemžēl, priekš vārtu guvuma tomēr nepietiekami.

Neizšķirts, kurš atstāja kaut kādu dīvainu pēcgaršu. Laikam, tomēr rūgtu, kā otrādi. “Liepāja” izskatījās interesantāk par spēcīgo konkurentu, bet kad neuzvari, tad tas neko nenozīmē.

Mums ļoti svarīgi un vajadzīgi uzvarēt. Jelgavā priekšpēdējā pavasara dienā tas gandrīz obligāts noteikums.

Pats galvenais, ka mums noteikti pa spēkam veiksmīgi atrisināt šo uzdevumu. Jā, grūti, neviens neapstrīd. Bet atrisināt mēs to noteikti varam. Bez šaubām.

TONYBET VIRSLĪGA 2025. 15. kārta

FK Liepāja – FK Auda – 0:0

Liepāja: Petkovičs, Iļjins, Babičs, Isajevs, Sorokins, Diaw (Samba, 69), Laušičs, Purtičs, Gejs, Melnis (Traore, 69), Oloko (Leidsmans, 46).

Rezervisti: Ošs, Simičs, Vientiess, Rob. Meļķis, Rūd. Meļķis, Patijčuks.

Auda: Matrevics, Birka (Novikovs, 31), Meļņiks, Pontelu, Kragliks (Kamara, 86), Ogundži, Ngenā, Varslavāns, Ogunniji (Klemente, 62), Stīvensons (Traore, 62), Rubenis (Monteiro, 86).

Rezervisti: Ozols, Wassom, Kane, Kone.

Brīdinājumi: Babičs (45), Gejs (60), Novikovs (74), Leidsmans  (84).

Referee: Aleksandrs Anufrijevs.

Liepāja. 24.05. Stadions “Daugava”. Skatītāju skaits: 273.

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv

Foto FK Auda