Spēlē ar RFS FK “Liepāja” starta sastāvā laukumā izgāja septiņi Latvijas spēlētāji. Daudz jaunu puišu, kuri centās un darīja visu, kas bija viņu spēkos. Mēs iesitām ļoti skaistus vārtus. Mēs gandrīz puslaiku spēlējām mazākumā. Tamazs Pertija apkopoja iznākumu mūsu vizītei pie čempiona.

FK “Liepāja” galvenā trenera Tamaza Pertijas komentārs pēc mača:

– Pirmo reizi spēlējām uz zāles, bet tās vienmēr ir pozitīvas emocijas. Vienmēr prieks iziet uz zāles pēc visiem šiem mākslīgajiem laukumiem. Mums šodien spēlēja daudz jaunu spēlētāju, patikās viņu vēlēšanās, pašatdeve, noskaņa. Protams, kļūdu arī bija daudz, pie tā vajag ļoti daudz strādāt. Pretinieks tādas kļūdas nepiedod, ļoti meistarīga un spēcīga komanda. RFS nepārsteidza, mēs labi zinājām pretinieku, bijām gatavi tā spēles manierei. Bet jaunajiem puišiem patreiz ļoti grūti tikt galā ar tik stipru komandu.

Neskatoties uz to, mēs turpinām viņiem uzticēties, tādēļ ka, kādēļ ļaut spēlēt pieredzējušiem futbolistiem, ja viņi absolūti nav labāki par jaunajiem, nepalīdz komandai un nav līderi?! Kamēr pieredzējušie spēlētāji to nesapratīs, mēs pieturēsimies pie kursa uz jaunajiem futbolistiem. Šodien ļoti patika Bagdasarjans, Kangars, Muradjans, Mustafa Diavs, Khorkheli, citi puiši. Krīzes periodā mēs cenšamies noskaidrot un saprast, ar ko tālāk strādāsim, un kā reiz jaunie puiši šodien parāda, ka viņi ļoti grib progresēt un spēlēt.

Jā, ceļš mums grūts, bet tāda patreiz situācija. Mēs nekādā gadījumā nenovēršamies viens no otra, strādājam tālāk un daram visu, lai tiktu ārā no krīzes. Manā trenera karjerā 18 gadu laikā nav bijis nekā līdzīga, tā kā man tā ir pilnīgi jauna pieredze. Mums visiem caur to ir jāiziet, lai kļūtu stiprāki. 

– Var pieņemt, ka no dažiem pieredzējušiem futbolistiem atteiksieties?

– Jā, tā pilnībā var būt. Tādēļ, ka tiešām ir spēlētāji, kuros esmu stipri vīlies. Man par to runāt nav vienkārši, tādēļ, ka es uzaicināju viņus uz komandu. Protams, ļoti nepatīkami, kad uzticies spēlētājam, tici viņam, bet viss beidzas ar vilšanos. Lieta nav tikai par kļūdām laukumā, tās visiem gadās, bet vajag parādīt līdera kvalitātes, palīdzēt jaunajiem puišiem kļūt labākiem.

– Tas paredz, ka mērķi sezonai izmainīsies?

– Nē, kādēļ?! Mēs nenolaižam rokas un cīnīsimies līdz galam. Tabulā viss ļoti blīvi, viss var izmainīties ļoti ātri. Transfēru logā, ļoti ceru, mēs pastiprināsim sastāvu. Vajadzīgi pieredzējuši spēlētāji, kuri saliedēs jaunatni un palīdzēs tai augt. Situācija sarežģīta, vispirms psiholoģiski – daudzi puiši sev vienkārši netic. Šodien spēlē Grīnbergs nekādi negribēja iet uz apspēlēšanu, kaut gan zonas milzīgas, bet nē, viņš visu laiku bumbu atpakaļ atdeva. Tikai kad es uzsaucu: “Janka, apspēlē!”, – viņš apspēlēja un uzreiz atdeva vārtu piespēli. Psiholoģija. Starp citu, tādēļ es neredzu Silagadzi. Zinu viņa īpašības, bet pārliecības zaudēšanas dēļ Luka tās pavisam nerāda. Protams, mani tas stipri satrauc. Jā, saprotu, varbūt, puisis piekusis, spēlē bez pauzes visas spēles, bet vienalga tas nav attaisnojums. Nevienu neuztrauc tavs stāvoklis: vai nu tu esi līderis, vai nē. Tā kā ļoti svarīgi atgriezt spēlētājiem pārliecību.

– Dodo – tā ir vilšanās?

– Diemžēl, jā, un pati stiprākā. Dodo – teicams puisis, pret viņu nav nekādu pretenziju treniņos, viņam liela vēlēšanās, bet spēlēs viņš nerāda neko. Protams, esmu stipri vīlies, vēl jo vairāk, ka pirms sezonas pats lūdzu prezidentam pagarināt ar viņu kontraktu. Un kas mums ir? Nevari būt līderis, nevari iesist, nevari nopelnīt pendeli, nevari dot komandai labumu. Un ja tā, tad labāk lai spēlē jaunais spēlētājs. Dodo tas ir jāsaprot, un ne tikai viņam, bet, piemēram, Vučuram un Zjuzinam arī. Es jau neesmu jukušais, lai savas iegribas dēļ neņemtu viņus uz spēlēm. Tātad, tam ir iemesli, tātad, vilšanās ļoti stipra. Pasvītroju, runa tikai par spēli, mēs neapspriežam cilvēciskās īpašības. Viņi visi ļoti labi puiši, bet kopējā bilde patreiz tāda.

– Kur iemesls, kādēļ pieredzējušie spēlētāji izrādījās tik nevarīgi?

– Ļoti sarežģīts jautājums. Redzams, pieredzējušie spēlētāji izturas dažādi. Vieni grib nodot savu pieredzi jaunajiem, citi, otrādi, gaida no viņiem palīdzību. Piemēram, Zjuzins. Vienmēr man paticis, viens no labākajiem un pašiem gudrākajiem Latvijas spēlētājiem. Mēs ņēmām Artūru, lai viņš kļūtu par mūsu uzbrukumu diriģentu. Saņēmi – atdevi, saņēmi – atdevi. Nevajag viņam skriet visas 90 minūtes un nodarboties ar atņemšanu! Nesanāk. Pats prasu Zjugam: ‘”Artūr, man taisnība savā vērtējumā?” Viņš atbild: ‘”Jā, trener, es pats savā spēlē esmu stipri vīlies”.

– Pēc ilgas pauzes sastāvā atgriezās Tīdenbergs.

– Jā, viens no mūsu neveiksmju iemesliem – Edika neatrašanās laukumā. Divās iepriekšējās spēlēlēs mēs padevām divdesmit divus stūra sitienus. Ļoti daudz! Bet nekādu labumu neguvām, tādēļ, ka nav kvalitatīvu piespēļu. Tīdenbergs atrisinās šo problēmu. Šodien viņš spēlēja aizsardzībā kreisajā flangā, un laukuma saimniekiem tur nekā nebija. Tā ir pieredze, viņš ir gudrs spēlētājs. Bet pretenzijas pret viņu arī obligāti būs, ja viņš negribēs parādīt savas līdera īpašības.

– Kādēļ vārtos Isajevs, bet ne Lazarevs?

– Iedevām Vladam atpūtu, viņš, kā saka, pieēdies. Isajevs man arī patīk, labi strādā, vienmēr uzlādēts cīņai. Starp citu, redzat, cik jūs jau nosaucāt spēlētāju uzvārdus, kuriem mēs dodam ceļu lielajā futbolā? Treneru štāba uzdevums darīt visu, lai viņi katru dienu mācītos un spēlētu labāk. Spēlētāju uzdevums – izpildīt. Domāt viņiem vajag tikai laukumā, bet ne spriest pirms spēlēm par to, kur mēs, ko mēs, kā mēs. Izgāji laukumā – izpildi uzstādījumu.

– Plāns uz spēli, kāds tas bija?

– Pirmajā puslaikā spēlējām no aizsardzības, spēcīgais vējš ļoti traucēja uzbrukt. Otrajā puslaikā izmantojām presingu, ļoti labi izdevās. Bet pēc tam šis dumjais noraidījums. Tevi izlaiž laukumā, gaida palīdzību, bet tu pēc divām minūtēm saņem sarkano kartīti. Tātad, tu nedzirdi un nepieņem to, ko prasa treneri. Tiesa, mazākumā mēs ļoti labi izskatījāmies, un presings mums arī izdevās. Kopumā, kaut kādi momenti ļoti iepriecina, bet kādi nes lielu vilšanos.

– Nobegumā par kapteini kļuva Ziemelis. Negaidīti.

– Tā vienkārši sanāca. Nav jāpiedod tam liela nozīme. Atceros, es par kapteini nozīmēju Toberu, viņam bija vien 17 gadu. Tagad viņš ir īsts Latvijas izlases kapteinis. Kurš zin, varbūt tā būs arī ar Rudiku? Tikai viņam vajag daudz strādāt pie tehnikas.

– Kādēļ neatrodas vieta sastāvā Ivanovam?

– Ziniet, tā ir mana lielākā bēda un pārdzīvojums. Edgars – ļoti kārtīgs puisis, teicami strādā, vienmēr cenšas. Varbūt tādēļ mums neveicas, ka es nelaižu viņu laukumā? Ļoti gribu dot viņam vairāk iespēju, viņš pelnījis spēlēt. Bet visam vajag laiku. Ivanovs, Patrikejevs, Kangars, Bagdasarjans, Muradjans, citi puiši – visi viņi komandā vien četrus mēnešus.

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv