FK “Liepāja” uzticās jaunajiem spēlētājiem, kuri tiešām cīnās par klubu un grib kļūt labāki. Tas, kas to neievēro, elementāri negrib to ievērot. Nu kā var neieraudzīt laukumā jaunu puisi, kurš katrā epizodē priecē un pārsteidz ar pašaizliedzību un cīņas gribu?! 18 gadīgais Alans Kangars ietraucās FK “Liepāja” sastāvā, un katrā spēlē pierāda, ka viņš pelnījis spēlēt. Malacis.

Nopietns, gudrs, aukstasinīgs puisis. Liekas, laukumā viņš kā no dzelzs! Kad es ņēmu aizsargam pirmo reizi dzīvē lielo interviju, pārdzīvoju, ka vārdus nāksies burtiski izraut. Kā, piemēram, kādreiz no “Arsenal” pārstāvja Igora Stepanova.

Nekā tamlīdzīga! Alans Kangars izrādījās atklāts, labvēlīgs un interesants. Dzelžains un izturīgs laukumā; smaidīgs un labsirdīgs ārpus laukuma. Iepazīstieties ar jauno FK “Liepāja” aizsargu pa īstam.

– Sagatavojies, saruna būs pietiekami ilga. Starp citu, droši vien, pirmo reizi dod tik lielu interviju? Uztraucies?

– Nē, esmu mierīgs. Kaut gan, tiešām tā ir mana pirmā lielā intervija.

– Mēs ar tevi sarunājamies dažas dienas pēc šī apbēdinošā 1:1 Jelgavā. Uzdāvinājām pretiniekam divus punktus uz līdzenas vietas. Ilgi pārdzīvo tādas neveiksmes?

– Uzreiz pēc spēles bija ļoti smagi, ļot stipri pārdzīvoju. Un tā līdz dienas beigām – stiprs sarūgtinājums, vietu sev nevari atrast. Tikai nākamajā dienā saproti, ka izmainīt neko nevar un jādomā par nākamo spēli. Jādomā par to, kā būt labākam un ko darīt, lai nākamajā kārtā uzvarētu.

– Ļoti saprātīga atbilde. Tā tikai apstiprina, ka Alans Kangars – aukstasinīgs un pat dzelžains cīnītājs, kādu mēs viņu redzam laukumā. Bet kur gan apslēptas tavas emocijas?!

– Īstenībā, es esmu diezgan emocionāls cilvēks. (Smaida). Laukumā cenšos par emocijām aizmirst, tādēļ ka, pēc manām domām, aizsargam jābūt aukstasinīgam, mierīgam un, tā sacīt, ar aukstu galvu.

– Tamazs Pertija pēc mača tev adresēja daudz labu vārdu. No tā jaunajam puisim “aukstā” galva nesagriezīsies?

– Skatos visas mūsu galvenā trenera preses konferences, un, protams, man bija ļoti patīkami dzirdēt tādus vārdus. Tas ir ļoti glaimojošs manas spēles vērtējums. Bet galva no tā nesagriezīsies, neuztraucieties. Tieši otrādi, tādi vārdi tikai stiprāk sapurina, gribas katrā mačā spēlēt vēl labāk. Šie vārdi ļoti palīdz nešaubīties par to, ka tu uz pareiza ceļa un noskaņo uz to, lai tu censtos pastāvīgi parādīt savu labāko futbolu.

– Bez liekas pieticības jāatzīmē, ka tu uzslavu tiešām pelnījis. Oloko “noēdi” bez jautājumiem. Smags duēlis ar vienu no labākajiem turnīra uzbrucējiem?

– Jā, bija grūti. Viņš spēcīgs, ass, ātrs uzbrucējs, ar kuru sarežģīti cīnīties. Centos katrā epizodē nedot viņam viegli saņemt bumbu, biju viņam pielīmēts visas 90 minūtes. Ceru, kaut kas sanāca. Un jo apbēdinošāk un sāpīgāk bija, kad viņš tomēr atrada iespēju un realizēja šo soda sitienu.

– Katrā spēlē tev nākas satikties ar čempionāta labākajiem uzbrucējiem. Kurš no viņiem palicis prātā?

– Vispirms, Ramires no “Audas”. Ļoti sarežģīti pret viņu spēlēt – ātrs, ass, tehnisks. Vēl izcelšu Regžu. Viņam savi plusi, viņš vienmēr izvēlās pareizu pozīciju, viņu nekad nedrīkst atstāt bez uzmanības.

– Kad tu spēlēji “Skanstes SK”, uzvarēt duēļus bija vienkāršāk.

– Protams, to nevar salīdzināt. Tur pavisam nav tāda spiediena, tur nav tik spēcīgu un daudzveidīgu uzbrucēju, kādi ir katrā komandā virslīgā. Vispār, nevienam nav noslēpums, ka Virslīga un Pirmā līga – tie ir pavisam dažāda līmeņa turnīri.

– Prasīju tev to tādēļ, ka gribu tevi atgriezt nedaudz atpakaļ. Starpsezona, un tu saņem uzaicinājumu no FK “Liepāja”. Tava reakcija?!

– Ziniet, tas ir absolūti neaizmirstams moments un pilnīgi neizsakāmas emocijas! Nekad tās neaizmirsīšu. Es biju bezgalīgi priecīgs. Man pat tagad ļoti grūti aprakstīt tās emocijas, manu stāvokli. Ko teikt, ja pēc tā, kad vienošanās tika panākta, es vēl trīs dienas vienkārši neticēju tam, ka pāreju uz “Liepāju”?! Man tēvs (viņš veda pārrunas) saka, ka es spēlēšu “Liepājā”, bet es viņam neticu un domāju, ka viņš joko. Domāju, ka tas vienkārši nevar būt! Tikai 3. janvārī, kad mums bija pirmais treniņš, es pilnībā apzinājos, ka tas tiešām noticis, ka viss tas ir realitāte.

– Brīnišķīgs stāsts, mēs, starp citu, pa īstam iepazināmies ar tavu emocionalitāti. Pirmais treniņš aizritēja kā miglā?

– Nē, bet, protams, uztraucos. Atceros, spēlējām “5 pret 5”, pret mani Ediks Tīdenbergs, Jānis Grīnbergs un Paps Falls. Domāju: “Ko es pret viņiem varu izdarīt?!” Protams, kaut ko es mēģināju, bet pagrozīja viņi man galvu pavisam ne slikti. (Smejas).

– Jauns puisis, jaunatnācējs. Pirmā pirmssezona virslīgā, gatavošanās komandā slavenā un ambiciozā. Saprotams, ka tas ir ļoti smags periods. Biji gatavs, ka tevi gaida darbs, ar kādu nekad agrāk nebiji pazīstams?

– Noskaņoju sevi uz to, ka jāiztur un jātiek galā. Jā, bija smagi, salīdzinot ar to, ko es darīju agrāk, starpība bija ļoti nopietna. Viss daudz intensīvāk, nav nekādas iešūpošanās – uzreiz viss ar maksimāliem apgriezieniem. Bet kā reiz tas man ļoti patika: tev uzreiz lika saprast, kādā tu klubā un kādus lielus uzdevumus tas risina ar pašu pirmo gatavošanās dienu.

– Slodzes, fiziskais darbs un t. t. – tas ir acīmredzami un, protams, smagi. Bet ir vēl arī tīri futbola uzdevumi, kurus jaunajam spēlētājam pavisam nav vienkārši risināt.

– Jā, tas arī bija grūti, bez šaubām. Svarīgi bija iesakņoties komandā un sākt ar visiem puišiem, tā teikt, runāt vienā futbola valodā. Uzzināt, ko gaidīt no katra partnera, bet viņiem, attiecīgi, tikt skaidrībā, ko var gaidīt no manis. Katru dienu vajadzēja iegūt pārliecību par to, ko es varu. Un vēl svarīgi būt pārliecinātam, ka puiši tāpat zina, ko varu es. Katrs treniņš palīdzēja adaptēties, bet pēc divām pārbaudes spēlēm, domāju, es sapratu galīgi, ka varu dot labumu tādai spēcīgai komandai, kā “Liepāja”.

– Tamazs Pertija – pieredzējis un brīnišķīgi zināms speciālists. Raksturs viņam karsts, par to Latvijas futbolā visi tāpat teicami zina. Nebija bailīgi?!

– Godīgi sakot, pirmās dienas nebiju sevī. (Smaida). Piemēram, ļoti negribējās kļūdīties un dzirdēt no galvenā trenera ko tieši viņš domā par šo. (Smaida). Bet tās nebija bailes vai vēl vairāk, panika. Viss tas nāca no milzīgas vēlēšanās izdarīt visu pareizi, obligāti izpildīt to, ko mūsu treneris prasa. Pret mūsu galveno treneri es attiecos ar lielu cieņu, viņš daudzus gadus strādā augstā līmenī, izaudzinājis daudzus spēcīgus futbolistus. Protams, man, jaunam spēlētājam, ļoti svarīgi un vajadzīgi dzirdēt un izpildīt to, ko viņš no manis prasa.

– Sezonas starts, komanda iztika bez tevis. Un lūk, 4. aprīlī, ilgi gaidītā debija elitē, un uzreiz mačs viesos pret “Riga” FC. Neticēšu, ka tāda notikuma priekšvakarā Kangars bija mierīgs.

– Pilnībā mierīgs es, protams, nebiju, bet arī rokas no bailēm noteikti netrīcēja. Pirmajā momentā, kad dzirdēju, ka izeju laukumā, pat nenoticēju, domāju, kāds pajokoja. Bet pēc tam izjutu tādu patīkamu satraukumu, kā vienmēr, kad gatavojies iziet laukumā. Pieskāros bumbai pirmo reizi un viss, nekāda satraukuma vairāk nebija. Bija tikai viena vēlēšanās: pierādīt, ka treneri nekļūdījās, uzticot man spēles laiku.

– Spēle mums neveiksmīga, bet interesanti kas cits – kādus secinājumus tu pēc tās izdarīji?

– Pirmo reizi pa īstam izjutu, ko nozīmē ātrums virslīgā. No malas skaties, nekā īpaša, viegli tiksi galā. Bet laukumā viss savādāk, saproti, ka katra epizode notiek ļoti ātri. Jādomā ātrāk, ātrāk jāpieņem lēmums, pie tam, katrā momentā obligāti jāsaglabā koncentrācija. Savādāk vienkārši nemanīsi, kā pretinieks tevi apmānīs un piemuļķos.

– Šajā plānā otrā spēle ar “Riga” FC tev sanāca daudz pārliecinātāka.

– Protams, parādījās kaut kāda pieredze. Jau zināju, ko no draudīgā pretinieka gaidīt. Pie tam jau, kad spēlē ar pirmajām minūtēm, vienmēr vieglāk ieiet spēlē, kā izejot uz maiņu.

– Tu pieminēji Marko Regžu, viņš prot izaicināt sedzējus. Toreiz Liepājā iztika bez komentāriem?

– Nu tā, apspriedām dažas epizodes, pasmaidījām. Nekā karsta nebija. (Smaida).

– Uz doto momentu kādas spēles ar tavu dalību tev pašas zīmīgākās?

– Nosaukšu trīs mačus. Debija pret “Riga” FC; ļoti grūtā un vajadzīgā uzvara pār “Audu”; uzvara derbijā pār “Grobiņu”. Šie neaizmirstamie 3:0 pagaidām vispār izceļas īpaši. Domāju, visi, kuri pazīstami ar Latvijas futbolu, skatījās šo derbiju! Liela ažiotāža, 2500 līdzjutēju, mūsu ļoti kvalitatīvais un skaistais futbols. Pats galvenais – mūsu uzvara!

– Piekrīti, pagaidām mūsu labākā spēle sezonā.

– Domāju, jā. Iesitām trīs vārtus, varējām iesist vēl vairāk. Neko neielaidām. Iznākumā 3:0 – kas var būt labāks?! Vispār, derbijs “Liepāja” – “Grobiņa” – tas patreiz vispār labākais derbijs mūsu futbolā.

– Pēc tādiem izticieniem tu uzreiz kļūsi slavens Latvijas futbolā.

– (Smejas). Nē, es neesmu aizmirsis par derbiju RFS un “Riga” FC. Bet vienkārši viņi spēlē jau sen, bet mūsu derbijs – tas ir kaut kas ļoti jauns un neparasts.

– Katrā līnijā mums augsta konkurence. Kā tev liekas, ar ko tev izdodās to uzvarēt un iziet “pamatā”?

– Grūti teikt, to labāk zin treneri. Man liekas, pirmām kārtām pateicoties milzīgai vēlēšanās un raksturam. Vienmēr gribu iziet laukumā un atdot maksimumu uzvarai.

– Domāju, tāda pat noskaņošanās visiem puišiem, aizsargiem vēl jo vairāk. Izsaki komplimentu saviem partneriem aizsardzībā.

– Visiem?

– Kam vēlies.

– Domāju, mums komandā visi aizsargi labi, no katra var kaut ko mācīties. Visi puiši malači. Varu atsevišķi atzīmēt Normundu Uldriķi, man viņa spēle sen patīk. Vairākus gadus gāju uz visiem “Mettas” mačiem, Norču laukumā redzēju daudzas reizes. Spēcīgs aizsargs ar lielu potenciālu.

– Pret kuru visgrūtāk treniņos?

– Daudzi puiši sagādā lielas problēmas. Ņemiet, pieņemsim, Luku Silagadzi. Ļoti tehnisks, gudrs un ātrs spēlētājs, kurš var uzsist jebkurā sekundē ar jebkuru kāju. “Viens pret vienu” pret Luku spēlēt ļoti grūti. Vai, piemēram, Mustafa – ātrs, ass, nekad nezini, ko viņš darīs nākamajā sekundē. Vai Fražs Kairmanī – neparedzams, viņa spēles domāšana neparasta. Vai, piemēram, Čeiks Diufs – ļoti nesaudzīgs un nepiekāpīgs, pret viņu ļoti grūti uzvarēt cīņu.

– Tava aukstasinība laukumā atstāj spēcīgu iespaidu. Tas runā par to, ka pie virslīgas tu jau pieradis?

– Pilnībā tomēr vēl nē. Bet ar katru spēli, protams, pieredzes kļūst vairāk. Labāk iepazīsti pretiniekus, saproti, ko no viņiem var gaidīt. Protams, viss tas palīdz darboties laukumā pārliecināti.

– Uldriķi nesen efektīgi nosauca par Maldīni. Bet kurš no ievērojamiem aizsargiem Kangaram ir piemērs?

– Cenšos mācīties no daudziem. Piemēram, Hummels – izcila pieredze, var mācīties un mācīties. Vai Serhio Ramos. Kā viņam deg acis katrā epizodē, tā ir vienkārši fantastika. Vai Van Deiks – viņa pozīcijas izvēle absolūti satriec. Saproti, ka mācīties var pastāvīgi.

– Tas vispār obligāts nosacījums progresam, bet puisim, kuram oktobrī būs tikai 19, obligāti dubultā. Tu neesi aizmirsis, starp citu, ka savos 18 esi viens no jaunākajiem spēlētājiem komandā?

– Neesmu aizmirsis, protams, brīnišķīgi par to atceros katrā treniņā, kad savācu bumbas vai maniškas. Man vēl arī Arams Bagdasarjans palīdz. Neredzu nekādu problēmu, tā ir daļa mana darba, tam arī jāpieiet atbildīgi.

– Atgādināju tev par jaunajiem gadiem lūk, kāda iemesla pēc. Man interesanti, ko tāds jauns spēlētājs domā par to, kādēļ divi čempionāta riņķi mūsu komandai sanāca tik smagi?

– Ļoti sarežģīti dot kategoriskas atbildes. Daudz reižu sacīts, ka bija vajadzīgs laiks, lai komanda saspēlētos, spēlētāji sāktu saprast cits citu, pa īstam adaptētos. Es tam piekrītu. Bet tagad, kad laiks pagājis, kad mēs spēlējam uz zāles seguma, redzams, ka mūsu spēle stipri mainījusies uz labāko pusi. Nekāda salīdzinājuma ar to, kas bija uz sintētikas! Domāju, tagad ļoti jūtams, ka mēs ģērbtuvē kopā, ka mēs vienots vesels un visi ļoti gribam panākt rezultātu. Tādēļ, ka pie mums visi zin, ka mēs patreiz ieņemam ne savu vietu tabulā. FK “Liepāja” pelnījusi būt daudz augstāk, simts procentu.

– Ziemā tu sapņoji debitēt virslīgā. Piepildījās – apsveicu. Bet tad tu noteikti nesapņoji, ka šajā sezonā vari debitēt Eirokausos. Tas stipri intriģē?

– Ziniet, patreiz es par to vispār nedomāju. Protams, uzspēlēt Eirokausos – tas ir ļoti interesanti un patīkami, bet tagad nav ko par to spriest. Nav zināms, kad spēlējam. Nav zināms, kas pretinieks. Tā kā patreiz spēle pret “Daugavpili” daudz reālāka, un lūk, tieši par to es domāju.

– Daudz sarunājos ar jaunajiem latviešu spēlētājiem, un lūk, kāds fakts mani sarūgtina. Puiši gandrīz neko nevar pateikt par mūsu futbola vēsturi, daži, piemēram, pat nezin, kas tas tāds Marians Pahars. Bet mums bijuši daudz lieliski notikumi Eirokausos. Tu par to zini?

– Protams, man tas ir interesanti, cenšos sekot mūsu klubiem Eirokausos. Piemēram, skatījos translāciju “Liepāja”- “Young Boys”, tas bija teicams futbols un brīnišķīga atmosfēra. No citām spēlēm atceros, ka bieži gāju uz “Riga” FC un RFS mačiem. Vēl agrāk braucu uz Ventspili, kad tur atbrauca slavenais klubs “Bordeaux”.

– Priecājos dzirdēt, ka mums ir puiši, kuriem tiešām interesanti. Bet vai zini, ka uz Liepāju dažādos gados braukuši “Braga” un “Schalke 04” vai “Dynamo” (Київ)?

– “Schalke” spēlēja Liepājā?! Nē, nezināju. Tas pasaka, ka pilsētā lieliskas futbola tradīcijas. Protams, gribas piedalīties Eirokausos katru gadu, lai spēlētu pret tādiem zināmiem klubiem un nestu līdzjutējiem prieku.

– Novēlu tev, lai tas kļūtu par realitāti. Bet ko novēl Kangars sev sezonas otrajā pusē?

– Pirmām kārtām, mūsu komandas uzvaras un punktus tabulā. Ļoti gribās atgriezt tos punktus, kurus mēs tik apbēdinoši pazaudējām pirmajā pusē. Gribas atņemt punktus galvenajiem pretendentiem uz medaļām. Bet pašam gribas spēlēt, iziet laukumā un pierādīt, ka treneri vienmēr var ar mani rēķināties.

– Starp citu, iesist savus pirmos virslīgā nesapņo?

– Mans galvenais uzdevums – neļaut iesist pretiniekam. Bet, neapšaubāmi, iesist pašam – tas būtu neaizmirstams notikums. Agrāk iesitu, gan no “standartiem”, gan pendeles situ. Ceru, šeit arī kādreiz izdosies iesist.

– Un pirmos vārtus tu veltīsi…

– Domāju, ka tētim.

– Brīnišķīga izvēle. Nu ko, liels paldies par sarunu, tā tiešām sanāca gara, bet interesanta. Tad noslēgsim to ar vārdiem par Latvijas izlases spēli Liepājā. Zinu, tu cienīgi spēlēji Latvijas izlasē (U19), piekšā (U21) izlase. Novēlu ar laiku kļūt par mūsu galvenās izlases spēlētāju. Izdari prognozi – kā mēs nospēlēsim ar Lietuvas izlasi 8. jūnijā?

– Ļoti ceru, ka mūsu izlase uzvarēs un vēlu komandai veiksmi. Mana prognoze – 2:0!

– Kurš iesitīs?

– Cigaņiks un Regža.

– Labsirdīgajam Marko būs patīkami, tu atkal par viņu atcerējies.

– (Smaida). Latvijas izlasē lai Marko iesit, bet lūk, spēlēs starp “Liepāju” un “Riga” FC mani partneri un es neļausim viņam to izdarīt.

Foto – Z. Zālmanis, Riga FC

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv