Mēs šo notikumu ilgi un pacietīgi gaidījām. Neaizmirstamais moments nesa visiem saprotamu vārdu: “Lielais puisis Oloko Ede un viņa vārti FK “Liepāja” formā.” Un lūk, notika! Jūnija pēdējā dienā viņš to izdarīja: iesita un dāvāja līdzjutējiem prieku.  

Cik patīkami priecāties par cita cilvēka panākumu! Kā pats labsirdīgais gigants priecājās, kad skaistus vārtus iesita Fellipe Vieira vai Amars Haidara. 

Jūs redzējāt, Oloko bija lielisks abās spēlēs pēc atgriešanās. Varenība, spiediens, agresija, enerģija. Kā viņš 90. minūtē (!) prasīja Dāvim Ošam ātrāk izsist bumbu brīvajā zonā, viņš grasījās rauties pēc šīs bumbas, un viņu neuztrauca, ka apkārt trīs aizsargi. Bet rezultāts sen bija 4:0…

Tādas kaisles un cīņas gribas “Liepājai” ļoti pietrūka. Oloko, pēc lieliem mēriem, iededza mūsu komandas spēli. Ļoti gribas, lai šī uguns degtu ilgi, un pats labākais – līdz sezonas beigām.

Oloko, uzskatīsim, ka tava īstā atgriešanās Liepājā notika tieši 30. jūnijā.

Visticamāk, var tā teikt. (Smaida). Esmu laimīgs spēlēt futbolu un spēlēt FK “Liepāja”. Vienmēr cenšos izdarīt laukumā visu, ko varu. Priecājos, ka mēs pārliecinoši uzvarējām, un man kaut kas izdevās.

Teicami izdevās. Pirmkārt, iespaidoja darba apjoms, kuru tu izpildīji.

Paldies, tas ir mans darbs. Ir uzdevumi laukumā, kurus dod treneris un kuri man jāizpilda. Jāizpilda tā, lai tas dotu komandai labumu. Domāju, man tiešām izdevās turēt pretinieku sasprindzinājumā. Protams, paldies partneriem, kuri ļoti palīdzēja.

Otrkārt, mēs sagaidījām tavus vārtus! Kā tur viss notika?

Bez šaubām, es ļoti gribēju iesist. Varēju to izdarīt vēl spēlē pret RFS, bet… Pret “Ogre United” pirmajā puslaikā arī bija teicami momenti, bet bumba kaut kā apbēdinoši vārtos negāja. Es ļoti priecājos par partneriem, kuri iesita, bet arī pats ļoti gribēju iesist.

63. minūte izrādījās laimīga.

Jā, jāsaka paldies Andrijam Korobenko. Viņš uzvarēja cīņā un atdeva man labu piespēli. Teikšu tā, man bija nesaudzīga cīņa ar aizsargu, kurā es izrādījos stiprāks. Pēc tās vajadzēja tikai apmānīt vārtsargu, un esmu laimīgs, ka man tas izdevās. 

Lūk tās – vētrainās emocijas!

Protams! Biju ļoti priecīgs, ļoti gaidīju šo momentu. Bet teikšu, ka es biju ļoti priecīgs arī tad, kad iesita Fellipe un Amars. Futbols – tas ir komandas darbs, tikai kopā var kaut ko izdarīt. 

Pirmajā puslaikā tu atzīmējies asistenta lomā. Tas bija produktīvi un skaisti. Gan pirmie mūsu vārti, gan otrie vārti, un vienmēr Oloko tuvumā. Oloko – dāsns uzbrucējs?!

Nezinu. (Smaida). Es vienkārši cenšos katrā epizodē pieņemt optimālo lēmumu. Ja piespēle izskatās vairāk pareizāks lēmums, tad kādēļ man pašam jāsit pa vārtiem?! Protams, es atdošu bumbu partnerim. Un pēc tam kopā ar viņu priecāšos, ja viņš iesitīs. Bet vai esmu dāsns uzbrucējs? Neesmu pārliecināts, droši vien, nē. (Smaida). Tomēr uzbrucējam kaut kādā ziņā jābūt egoistam laukumā, savādāk daudz vārtus neiesitīsi.

4:0, pārliecinoša uzvara. Tā nāca viegli vai tomēr nē?

Futbolā vispār nekas nav viegli. Nepievērsiet uzmanību rezultātam. Katra spēle prasa ļoti nopietnas pūles, pie tam, no visas komandas. Un nav svarīgi, kas tavs pretinieks.

“Liepāja” nebija iesitusi trīs spēles pēc kārtas. Šodien mūsu gūtajiem vārtiem bija jābūt obligātiem.

Jā, bez šaubām. Mums bija tāda noskaņošanās. “Liepāja” izveidoja daudz vārtu momentu, mēs varējām iesist vairāk. Domāju, visi redzēja, ka mūsu komanda centās daudz spēlēt uzbrukumā. Man liekas, mūsu līdzjutējiem vajadzēja patikt tādas aktīvas un asas darbības.

Tu jau pieminēji maču pret RFS. Aizsargi drebēja, tu varēji iesist, tu biji ļoti aktīvs. Pārdzīvoji, ka neielidoja?

Nē, nevaru tā teikt. Es biju sarūgtināts, tādēļ, ka vienmēr gribas iesist. Bet tai pašā laikā zināju, ka viss būs kārtībā, ja turpināšu būt agresīvs, aktīvs un pastāvīgi meklēšu savu iespēju. Vārtu guvums ļoti motivē, pie tam, ne kādu konkrēti, bet visu komandu. Tās ir emocijas, kuras virza visus uz priekšu!

“Liepāja” uzvarēja “Ogri” ar lielu rezervi. Un tomēr, tu piekrīti, ka pirmo puslaiku pret RFS mūsu komanda aizvadīja kvalitatīvāk? Tas bija tiešām nopietns līmenis.

Jā, tā arī bija. Pirmām kārtām tādēļ, ka pretinieku līmenis, protams, nav salīdzināms. Ar cieņu attiecos pret “Ogre United”, bet visiem acīmredzams, ka RFS pavisam citā līmenī. Un kad tu spēlē ar tādu pretinieku, tev viss jādara gudri. Par noskaņošanos un pašatdevi es vispār nerunāju. Mums tas izdevās ļoti labi, pie tam, visai komandai. Tādēļ mēs sagādājām viņiem daudz problēmu, pirmajā puslaikā viņus apspēlējām. Bet pēc tam…

Iznākumā “Liepāja” zaudēja netaisnīgi.

Visi redzēja, kas bija laukumā otrajā puslaikā. Tā kā jā, esmu pārliecināts, ka tajā spēlē mēs bijām pelnījuši punktus.

Atgriezīsimies pie Oloko un viņa atgriešanos mūsu klubā. Ar kādām sajūtām atgriezies?

Tas ir futbols, es sapratu, ka vasarā varu atgriezties “Liepājā” no Tukuma. Tā arī notika, un tagad man jāatdod maksimums savai komandai. Protams, es gribu spēlēt un uzvarēt kopā ar “Liepāju”! Esmu laimīgs, ka līdzjutēji pret mani silti izturas, un vispār visi visapkārt atbalsta. Man atliek strādāt, spēlēt un iesist.

Atcerējies visu ātri?

Jā, protams. Vēl Timi palīdzēja, pastāstīja, kur un kas atrodās. (Smaida). Bet ja nopietni, tad pagājis pavisam nedaudz laika, un es, protams, neko neesmu aizmirsis.

Un tomēr, izmaiņas notikušas, un ļoti nopietnas. Tu aizgāji no viena galvenā trenera, atnāci jau pie cita. Kādu noskaņojumu satiki kolektīvā?

Atgriezos teicamā kolektīvā, kāds tas arī bija, kad es aizgāju īrē. Visas sejas pazīstamas, priecīgs biju atkal visus satikt. Jā, pārmaiņas tiešām ir, bet es nevaru spriest par to, kas bija pirmajā sezonas pusē. Vienkārši nezinu, manis šeit nebija. Tagad nekādas problēmas neizjūtu, apkārt teicami partneri, spēcīgs un ambiciozs treneru štābs. Mani sagaidīja ļoti labi. Mēs visi gribam, lai sezonas otrā puse sanāktu labāka, kā pirmā. 

Spēles principi jau arī ievērojami izmainījušies.

Protams, katrs treneris skatās uz futbolu savādāk, tic savam modelim un savām spēles idejām. Domāju, tagad visi redz, ka “Liepāja” grib daudz būt ar bumbu, grib daudz laika pavadīt uzbrukumā. Grib būt aktīva un agresīva, grib daudz iesist. Man tas patīk. Tā kā mans uzdevums – iziet laukumā un darīt visu, ko prasa galvenais treneris. 

Liela uzvara – tas ir optimisms, tas vienmēr spiež gaidīt tādu pat turpinājumu. Bet priekšā mums neprātīgs kalendārs. Saprotu, ka patreiz pats svarīgākais – izbraukums uz Daugavpili. Bet jautājums tomēr ne par to – Eirokausi, tie jau “dzīvo galvā”?

Tagad mēs koncentrēti uz spēli Daugavpilī. Bet jā, protams, es jau domāju par Konferences Līgas mačiem. Gribi vai nē, bet tas ir īpašs sezonas moments, tas ļoti intriģē. Domāju, ne tikai mani, visu mūsu komandu. Sākam mājās, protams, ļoti gribam pārvarēt pirmo raundu. Gaidām mūsu līdzjutējus stadionā 9. jūlijā!

Lai “Liepājai” viss izdodās. Bet pagaidām novēlēšu Oloko kļūt par sezonas labāko snaiperi. Ok?

Paldies, es pilnībā neesmu pret to. Bet saprotu, ka priekš tā vēl vajag ļoti nopietni pastrādāt. Varu tikai atkārtot: katrā spēlē darīšu visu, kas manos spēkos. Priekš tā, lai uzvarētu un priekš tā, lai iesistu.

Starp citu, baidos iedomāties, kādu tad koncertu tādā brīnišķīgā gadījumā sagādās tev par godu vienmēr muzikālais Timi.

(Smejas). Jā jau, viņš prot visus pārsteigt un iepriecināt ar savām dejām un dziesmām. Man ir vēl viens liels stimuls iesist vairāk par visiem, lai Timi muzikālie talanti vēlreiz izpaustos pa īstam. (Smaida).

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv

Foto liepajniekiem.lv