Ceturtdien, 9. jūlijā, FK “Liepāja” futbolisti aizvadīja kārtējo maču. UEFA Konferences Līgas pirmā raunda ietvaros Vladimira Vasiļjeva komanda mājās tikās ar klubu FC “Dečič”. Eirokausi atgriezušies Liepājā – gada neaizmirstams moments! Atgriezās pašā labākajā veidā: mūsu dramatiska un skaista uzvara mazākumā (70+ minūtes!) – 1:0 (0:0)! Apsveicam līdzjutējus (gandrīz 2000 skatītāju!) – brīnišķīgas emocijas, vētrains prieks un lieliska atmosfēra stadionā!

Visa mūsu komanda nospēlēja lieliski – tā bija teicama komandas gara demonstrācija, varena pašatdeve un dzelzs raksturs. Bet par galveno mača varoni kļuva uzbrucējs Oloko Ede. Vienīgo vārtu autors pelnījis kopējus vētrainus aplausus – bravo, gigant!

Līdz pat šim brīdim iekšā viss vārās, jā?! Šo ļoti vajadzīgo un svarīgo uzvaru mēs atcerēsimies vēl ilgi. Cik emociju, kāds sižets, a?! Un tomēr pagaidām, draugi, pagaidiet. Vispirms vārdi par to, kas vienmēr svarīgāks par futbolu.

Kā visiem zināms, FK “Liepāja” šodien kārtējo reizi organizēja mūsu jau tradicionālo labdarības akciju. Mūsu draudzība ar “Aizvējā” (īpašo bērnu vecāku biedrība) turpinās, mēs vienmēr priecājamies palīdzēt tiem, kuriem tas nepieciešams pirmām kārtām. Iznākumā mačs sanāca pilnībā īpašs!

Šodien jūs visi, draugi, izdarījāt lielu un labu lietu. Mēs visi kopā to izdarījām, dāvājām prieku tiem, kas to īpaši gaida. FK “Liepāja” izsaka milzīgu pateicību visiem, kuri ziedoja – liels paldies!

Cik labi vienmēr dāvāt kādam smaidus un laimīgus momentus…

Lūk tāda – spoža un neaizmirstama – kā reiz arī sanāca spēle. Eirokausi (tur FK “Liepāja” galvenajam trenerim absolūta taisnība) – tie ir futbola svētki, un vienmēr īpaši labi, kad tie atnāk tavā futbola ielā. Šodien tie pilnā mērā atnāca uz Liepāju! 

Tā vienmēr brīnumaini pārdzīvot visus šos momentus… Ļoti ietilpīgs mača organizācijas process, tūkstotis sīku lēmumu (un ne visai) un uzdevumu, gara līdzjutēju rinda pie stadiona, saulaini no prieka mazi bērni, kuri ņem aiz rokas spēlētājus un soļo ar viņiem laukumā, preses interese un daudz kas cits. 

Lūk tas – Eirokausu laiks!

Bez šaubām, pirms mača bija daudz iemeslu uztraukumam. Pretinieks gandrīz nezināms. Ko no tā gaidīt?! Un mums noskaņojums ne tas pats labākais, atbildība ļoti nopietna, nedrīkst atkal kļūdīties. Vai, piemēram, kadru jautājums?! Var stādīties priekšā, cik ilgi mūsu treneri lauzīja galvas, lai, pieņemsim, nozīmētu Bartu Stralmanu kreisajā aizsardzības flangā. Vai negaidīti ar pirmajām minūtēm spēlēt, pēc būtības, ar diviem uzbrucējiem…

Vispār, intriģējošu jautājumu bija daudz. Sākums paredzēti pārvērtās par iepazīšanos, un mēs aizvadījām to labāk. Spiediens, vēlēšanās uzbrukt, momenti, kad viņiem soda laukumā bija karsti. Bet kopumā dinamisks līdzsvars. Viesi izskatījās labi organizēti, gudri, mobili, bet nesteidzās uzreiz ieslēgt nopietnu ātrumu. 

Bija jūtams, ka “Liepājai” jābūt vēl asākai un bīstamākai.

Un lūk tas, moments: dzelžainais Rodolphe Ekou nosūtīja Oloko paskrieties. Gigants “nomierināja” aizsargu, sitiens, bīstami, turpināja jau Leidsmans – uh, viss bija tuvu!

Likās, ka spēles lūzums jau pavisam tuvu, mūsu pārākumam drīzumā jābūt acīmredzamam, un to ilgi gaidīt nevajag. Un te…

Futbols – satriecoša lieta, protams. Jebkurā sekundē var notikt viss, kas iespējams. Nekad neko neuzminēsi. Nu kurš varēja iedomāties, ka mūsu kapteinis saņems sarkano kartīti?! Uz līdzenas vietas. Kaut kāds kung-fu paņēmiens, un mums par vienu mazāk jau 21. (!) minūtē. Bum, bam, bum!

Protams, tas bija šoks. Visa spēle vēl priekšā, bet mums viss sagriezies ar kājām gaisā. Viens īss mirklis. Tur pat kļuva jau ļoti grūti. Bet, kā izrādījās, tai pat minūtē mūsu raksturs (visas komandas, visu spēlētāju!) sāka ar katru sekundi pārvērsties dzelžainā. Kā sāka, tā līdz galam visi cīnījās, kā, atvainojiet, zvēri. Labāku salīdzinājumu neatrast – tie bija lauvas līdz fināla svilpei. 

Cik tur svarīgs izrādījās Leo Strumia. Lūk, tas ir īsts vadonis. Te nevajag daudz rakstīt: tas ir pussargs, kurš neļaus nevienam šaubīties par kopēju panākumu. Tādi puiši ved aiz sevis, viņus nav iespējams neieraudzīt laukumā. Bravo, Leo! (O, šis izteikums sarado mūs ar spēli pasaules čempionātā, vai nav tiesa?!) 

Jā, bumbu savā pārziņā savāca viesi. Jā, vēl pirmajā puslaikā viņi mūs pāris reizes pažēloja. Bet kur te bez veiksmes?! Arī otrajā puslaikā tādi momenti bija, paldies Dāvim Ošam (pirmā spēle Eirokausos – apsveicam, Dāvi!), viņš katrā epizodē bija uzmanīgs. Tāds spēles zīmējums mazākumā nevienu nepārsteidza. 

Bet fokuss pavisam kur citur. Šodien lieta pavisam nebija par pretinieku.

Lieta tajā, ka “Liepāja” šodien laukumā tiešām cīnījās. Nosauc jebkuru uzvārdu – tas bija kaujinieks laukumā. Tieši tas tagad izsauc īpašu sajūsmu. Varam jau, tiešām varam, a?!

Nu un kad mēs atradām savu iespēju uzbrukumā… Uh, tas bija kaut kas! 62. minūtē Felipe Vieira un un Oloko izveidoja momentu Amaram Haidara. Uh, tur bija tik tuvu! Kurš zināja, ka vārti pavisam tuvu?! 

Mums sanāca lielisks pretuzbrukums. Gandrīz Ēģiptes izlases stilā nesenajā ārprātīgajā mačā, kur iznākumā uzvarēja, starp citu, spēlētājs vārdā Leo. Haidara ieslēdza savu ātrumu, un pēc tam atdeva lielisku piespēli. O-lo-ko, O-lo-ko, gigants tādas iespējas garām nelaiž – 1:0! Jāāā, ir, jāā!

Stadions pārvērtās mazā, bet lepnā vulkānā. Oloko plecos laukuma malā uzlidoja visa komanda, viss soliņš. Fanu kompānijā blakus man sēdēja Bruno Melnis (kā gribas atkal viņu redzēt laukumā!), un viņš tad bija tik laimīgs, ka gandrīz salauza manas brilles, apskaujot un ar kliedzienu aizpildot plašumu. Labais, Bruno. Teicami, Amar! Lieliski, Oloko!

Bravo, Komanda!

Uh, laika atlika vēl daudz. Viesi pastāvīgi meklēja kaut ko uzbrukumā, kaut kur pat šķērītes paspīdēja, bet mēs aizsargājāmies satriecoši. Pat tie, kuri aizsargāties vispār nemīl. Reālu iespēju mēs viņiem tā arī nedevām.

Uzvarējām!

Sen mūsu stadions tā nav mutuļojis no prieka. Tā bija kaut kāda kopēja līksmība. Saprotams, ka mēs visi, lūk, pēc tādām emocijām esam ļoti noilgojušies. Tās jau ļoti svarīgi pārdzīvot kopā. Paldies, draugi, par teicamo atbalstu. Jums patikās, a?!

Patreiz ir iemesls priekam.

Bet pēc dienas – kādas (nepieminēsim tagad Latvijas Kausu, kurš jau…sestdien!) šo prieku vajadzēs noslēpt tālākā kastītē. Ko padarīsi, tāds nesaudzīgs futbola likums, jo vairāk Eirokausu futbolā.

Jā, uzvara, jā, komandas gars, bet pie visa tā mēs nospēlējām jau tikai pirmo puslaiku. Tur, brīnumainajā un skaistajā Melnkalnē, būs ļoti grūts atbildes mačs. Un, protams, ne tikai tādēļ, ka tur būs +30 un vairāk. Tur “Dečič” būs neatlaidīgs, atkāpties tam nav kur. 

Tātad, “Liepājai” viesos atkal ļoti būs nepieciešams īsts komandas gars. Un vēl dzelžains raksturs. Un vēl mums atkal jācīnās tā, kā šodien.  

Lūk, tā arī ir atbildība.

UEFA Konferences Līga. 1. kvalifikācijas kārtā

FK Liepāja – FC Dečić – 1:0 (0:0)

Liepāja: Ošs, Strālmans, Korotkovs, Martins, Korobenko, Strumia, Ekou, Vieira (Amatkarijo, 70), Leidsmans (Sorokins, 25), Haidara (Ogunniji, 80), Oloko (Pūlis, 70)

Rezervisti: Petkovičs, A. Sorokins, Isajevs, Iļjins, Lākutis, Gejs, Untulis.

Dečić: Radoševič, Maraš, Ujkaj, Drešaj, Braunovič, Četkovič, Pavličevič (Adžovič, 65), Kontic (Dokaj, 84), Duranovič (Sanisavič, 72), Radusinovič (Ivanovič, 72), Gjolaj (Jukovič, 84)

Rezervisti: Dragojevič, Vuljaj, Camaj, Ljuljdjuraj, Božanovič, Mugoša, Kajoshaj.

Vārti: 1:0 Oloko (64).

Brīdinājumi: Ošs (45+3), Maraš (58).

Noraidījums: Martins (21).

Galvenais tiesnesis: Bens Makmāsters (Ziemeļīrija).

Liepāja. 9.07. Stadions “Daugava”. Skatītāju skaits: 1960.

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv