“Liepāja” iespaidīgi uzvarēja derbijā. Bija daudz interesantu spēles dueļu. Mūsu spēlētāji demonstrēja daudz spilgtu epizožu. Bija skaisti vārti, lieliskas piespēles, pašaizliedzīga spēle aizsardzībā. Visa komanda nospēlēja ļoti labā līmenī.

Pussargs (vai tomēr aizsargs?!) Andrij Korobenko, šis patiešām augstas klases universālais spēlētājs, savu laiku arī aizvadīja maksimāli lietderīgi un centīgi. Mēs pārrunājām karsto derbiju un otrdien gaidāmo cīņu pret FK “Auda”. Protams, Koro ļoti vēlas uzvarēt vēl vienu principiālu pretinieku.

Koro, apsveicu! Mums bija ļoti svarīgi uzvarēt derbijā.

Jā, bez šaubām. Ir ļoti patīkami, ka tagad visiem ir pozitīvas emocijas – gan līdzjutējiem, gan komandai. Mēs atcerējāmies, ka derbijā ilgu laiku nebijām uzvarējuši, un ļoti vēlējāmies to mainīt. Var teikt, ka bijām izslāpuši pēc revanša. Noskaņojums bija acīmredzams: tā bija svarīga spēle, kurā “Liepāju” apmierināja tikai uzvara. Tagad esam ļoti priecīgi, ka pārliecinoši tikām galā ar šo uzdevumu. Personīgi es uzskatu, ka “Liepāja” bija galvastiesu pārāka par “Grobiņu”.

Beidzot mēs atgriezāmies savā laukumā. Visus interesē, kāds tas bija – vai pietiekami labā kvalitātē?

Es teiktu, ka ļoti labā. Jā, varbūt dažviet zāle bija nedaudz par augstu, citviet laukums šķita mīkstāks. Taču kopumā nekādu nopietnu problēmu nebija: labs laukums, spēlēt bija ļoti patīkami, varējām demonstrēt kvalitatīvu futbolu. Šobrīd laukums noteikti ir labāks nekā pirms koncerta un daudz labāks nekā pēc koncerta. (Smaida.)

Atgriešanās, un uzreiz ļoti principiāla cīņa. Tur, laukumā, kad notiek īsta spēka spēle, kauli pret kauliem, bija jūtams, ka tiešām norisinās karsta cīņa? Vai tomēr šis tā saucamais derbijs pamazām zaudē savu asumu?

Nekā tamlīdzīga. Cīņa ir patiešām sīva – nešaubieties! Ļoti saspringta cīņa notiek katrā spēlē, bet derbijā jo īpaši. Šeit nekad nav viegli, un nav svarīgi, kurā vietā turnīra tabulā atrodas pretinieki. Turklāt “Liepāja” viņiem vispār ir kā sarkana lupata vērsim. Katrā laukuma zonā jūti, ka abas komandas cīnās no visa spēka. Tāpēc uzvara ir īpaši svarīga, un es lepojos ar saviem partneriem un visu mūsu komandu kopumā.

“Liepājai” bija jāuzvar. Mani interesē, kāda bija psiholoģiskā situācija pirms mača? Piemēram, noskaņojums. Vai šodien tas bija tāds pats kā, teiksim, nesen Vīnē?

Ziniet, to ir ļoti grūti salīdzināt. Citi turnīri, citas situācijas, citi apstākļi. Daudziem no mums Vīnē tā lielā mērā bija iepazīšanās ar nopietnu Eiropas līmeni. Tā bija svarīga starptautiskā pieredze, kad tu pa īstam izbaudi lielisku atmosfēru skaistā stadionā spēlē pret augsta līmeņa pretinieku. Tomēr tur futbols ir citā kvalitātē.

Protams, katrs no mums darīja visu, lai atbilstu šim līmenim un būtu tajā pašā līmenī, mēs ļoti centāmies ne ar ko neatpalikt. Un, manuprāt, “Liepājai” dueļos ar “Austria Wien” patiešām daudz kas izdevās. Savukārt derbijā noskaņojums tomēr ir citāds. Šeit mēs devāmies laukumā ar vienu domu: “Liepāja” ir galvenā komanda mūsu pilsētā, un pretiniekam tas ir lieliski jāsaprot.

Pagājušas tikai 30 sekundes, un jau 1:0! Ļoti ātri gūti vārti. Tie dod jaunu impulsu, rodas pārliecība vai, gluži pretēji, komanda sāk spēlēt mierīgāk?

Protams, jebkuri gūti vārti dod pozitīvu impulsu, un tik ātri gūti vārti – vēl jo vairāk. Taču futbolā ļoti bieži gadās, ka šādā situācijā komanda sāk spēlēt mierīgāk, tas kaut kā notiek pats no sevis. Un mēs vienā brīdī patiešām zaudējām spēles pavedienu. Arī pretinieks to pamanīja, tāpēc izveidoja dažus bīstamus momentus. Puslaika pārtraukumā treneri uz to mums ļoti skaidri norādīja. Otrajā puslaikā mēs sākām spēlēt citādi un pilnībā dominējām.

Tev ir taisnība, tieši derbijā mēs nez kāpēc kādā spēles periodā zaudējam aukstasinību, parādās daudz liekas steigas. Ar ko tas saistīts?

Man šķiet, tas notiek tāpēc, ka mēs ļoti cenšamies nosargāt rezultātu un beigās atkāpjamies no spēles plāna. Sākam spēlēt pārāk vienkārši, un pretinieks to uzreiz saprot. Viņš kļūst aktīvāks, izdara spiedienu. Tie ir spēles periodi, no kuriem kopumā sastāv viss mačs. Galvenais šādā posmā, kad kaut kas neizdodas, ir neļaut pretiniekam pilnībā lauzt spēles gaitu. Tas ir psiholoģijas jautājums, un pie tā vienmēr ir daudz jāstrādā. Ir jāprot pēc pirmo vārtu gūšanas turpināt dominēt un gūt otros, trešos…

Derbijā Korobenko spēlēja kreisā aizsarga pozīcijā. Mēs esam pieraduši, un arī tu esi pieradis: šosezon pozīcijas maiņa Koro ir ierasta lieta.

Tas tiesa. (Smaida.) Kur tik es šogad neesmu spēlējis! Bet man tā nav problēma: galvenais ir spēlēt, būt noderīgam komandai, un nav svarīgi, tieši kurā pozīcijā. Tāpēc man šāda situācija ir gan ierasta, gan pilnīgi normāla.

Toties esmu pārliecināts, ka spēlēt pret Dodo tev bija ļoti neierasti.

Jā, tieši tā! Protams, tā bija diezgan pārsteidzoša situācija, jo mēs ar Dodo ilgu laiku kopā spēlējām vienā komandā. Viņš ir ļoti labs un spēcīgs futbolists, tāpēc spēlēt pret viņu bija patīkami, interesanti un nebūt ne viegli.

Sarunas starp jums taču noteikti bija.

Nu, protams, pāris reizes apmainījāmies ar kādu vārdu. Bet nekas īpašs, parastas futbola frāzes. No abām pusēm bija savstarpēja cieņa, tas ir pavisam noteikti.

Vēl palika atmiņā Korobenko auti. Jau pirmajā puslaikā tu tos izpildīji vairāk nekā visas sezonas laikā kopā!

Žēl, ka neviens tos neskaitīja, bet tiešām to bija ļoti daudz. (Smaida.) Pirmā puslaika beigās, godīgi sakot, man tas jau bija pamatīgi apnicis, ja neizteikties vēl rupjāk. (Smaida.) Rokas vēl nesāpēja, bet tik ļoti gribējās turēt bumbu pie zemes un izmantot kājas! Bet, ja nopietni, tik lielais autu skaits ir vēl viens apliecinājums “Liepājas” pārākumam. Mūsu spiediens piespieda viņus kļūdīties, spēlēt vienkāršāk un izsist bumbu autā.

Tavs bīstamais brīvsitiens pirmajā puslaikā – tas bija sitiens pa vārtiem?

Jā, es situ pa vārtiem. Precīzāk sakot, raidīju bumbu tā, lai mūsu puišiem būtu iespēja to pagarināt tālāk vārtu virzienā. Tajā pašā laikā gribēju, lai bumba lidotu vārtu rāmī. Sanāca bīstami, bet vārtsargs nospēlēja droši.

Vēl viens “standarts”, jau otrajā puslaikā. Stūra sitiens, tu izvirzīji Soroku sitiena pozīcijā. Tā bija improvizācija?

Nē, mēs pie tā strādājam treniņos. Tas bija viens no variantiem, kam pievēršam nopietnu uzmanību.

Un kā tad, Soroka šādās epizodēs gūst vārtus?! Vai arī viņš visus drīkst iepriecināt tikai ar šķērītēm?

(Smejas.) Patiesībā viņš dažreiz gūst tādus vārtus, ka visi tikai saķer galvu! Soro vienmēr prot pārsteigt.

Vlad ir lielisks spēlētājs, neatkārtojams un īpašs. Viņš ir malacis, pēdējā laikā spēlē ļoti labi. Bet Oloko šobrīd ir vienkārši absolūti neapturams!

O, jā, Oloko šobrīd ir kaut kādā neticamā, pat trakā formā. Ļoti ceru, ka tā būs līdz pat sezonas beigām. Oloko gūst vārtus visa gada garumā, viņš ir liels malacis – mēs visi ļoti priecājamies par mūsu uzbrucēju un pastāvīgi viņu atbalstām.

Ar pārliecību par uzvaru komanda devās laukumā otrajā puslaikā?

Jā, par simt procentiem. Bija pārliecība, ka tūlīt noteikti gūsim otros vārtus un salauzīsim viņu pretestību.

Kad saprati, ka trīs punkti, kā saka, jau ir mūsu kabatā?

Domāju, kad Kijvons guva vārtus un rezultāts kļuva 3:1. Ja atceraties, trešos vārtus varējām gūt jau agrāk. Taču neizdevās, pēc tam bija Dodo skaistie vārti un nedaudz nervoza situācija. Puiši ir lieli malači, saglabāja koncentrēšanos un izveidoja lielisku trešo vārtu guvumu. Pēc tā viss kļuva galīgi skaidrs.

Lieliska uzvara, bet tā jau palikusi pagātnē. Mūsu nākamā spēle ir īpaši principiāla.

Domāju, tāda tā ir tāpēc, ka katrā spēlē “Liepājai” ir jāuzvar un jāiegūst trīs punkti. Pretinieka vārds šeit nav galvenais. Mēs vēlamies izcīnīt trešo vietu, un tam ir jāuzvar. Tostarp arī tāds klubs kā “Auda”. Turklāt “Liepāja” ļoti sen nav uzvarējusi tieši Rīgā. Jā, es atceros spēles pret SK “Super Nova”, bet es runāju par citām Rīgas komandām…

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv

Foto RFS