Pārsteidzoši, futbola gads atkal aizlidojis ļoti ātri. Svētdien, 9. novembrī, mūsu komandu gaida pēdējais oficiālais mačs 2025. gadā. FK “Liepāja” dodas uz Rīgu ciemos pie kluba SK “Super Nova”.

Mēs braucam uz galvaspilsētu pēc uzvaras. Ļoti gribas bronzas sezonu noslēgt uz uzvaras viļņa. Vēl arī tādēļ, ka šim pretiniekam mums ir, ko teikt. Starp citu, jūnijā kā reiz J. Skredeļa stadionā “Liepāja” teicamā stilā iznesa pretinieku, atrisinot visus jautājumus vēl pirmajā puslaikā. 

Toreiz vienus no vārtiem meistarīgi iesita Bruno Melnis.

Bruno atgriezies! Iepriekšējā kārtā pats spožākais jaunais latviešu spēlētājs atkal izgāja laukumā. Beidzot par traumu, kurā pussargs iedzīvojās vēl septembrī, var aizmirst. 

Var nešaubīties, 9. novembrī Melnis būs ļoti aktīvs un enerģisks. Piekritīsiet, ļoti gribas, lai tieši Bruno iesistu! Kaut vai tādēļ, ka šajā sezonā šis puisis dāvājis mums visiem daudz brīnišķīgu emociju.

Tad uzzināsim par Bruno noskaņojumu pirms pēdējās “Liepājas” spēles bronzas sezonā. 

Bruno, ļoti patīkami, ka tu esi atgriezies. Un uzreiz nokļuvi “oktagonā” Daugavpilī. Paredzami ļoti saspringta spēle. 

Bez šaubām. Smagi bija gan komandai kopumā, gan man personīgi. BFC “Daugavpils” – spēcīgs pretinieks, īpaši mājās. Pie tam jau, viņi noslēdza sezonu dzimtajās sienās. Bet visi redzēja, ka “Liepāja” visas 90 minūtes spēlēja ļoti savākti un pelnīti uzvarēja. 

Fiziskā plānā bija grūti izturēt?

Tiešām, man bija smagi. Pēc garās pauzes vienmēr sarežģīti ātri noķert spēles ritmu, sajust spēles tonusu. Pie tam jau, kamēr biju traumēts, pamatlaiku aizņēma procedūras, treniņu darbu veicu ne tik daudz. Protams, tas ietekmēja fizisko stāvokli. 

Kas tev sanāca ne tā, kas parasti viegli padodas?

Pirmām kārtām, grūti bija skriet atpakaļ pēc bumbas zaudēšanas. Saprotu, ka obligāti vajag, bet noķert pretinieku bija grūti. Sāc pārdzīvot, nervozēt, bet to nedrīkst darīt. Smagi?! Nu un kas?! Vienalga skrien līdz galam!

Pirmajā puslaikā tu izdarīji vienu sitienu, to bloķēja. Vēl bija momenti uzbrukumā?

Ņēmu dalību rezultatīvajā uzbrukumā, kad mēs iesitām pirmos vārtus. Bet tā, laikam, vairāk nav ko atcerēties. Sitiens pirmajā puslaikā, starp citu, labs sanāca, jutu, ka bumba lido mērķī. Žēl, paspēja nobloķēt.

Par vārtu uzbrukumu, kad iesita Lausičs, tu pareizi teici. Atceries, kā viss notikās.

Bumba bija pie Marina, es labi sevi piedāvāju un sapratu, ka tagad būs “sieniņa”. Tā arī sanāca. Tajā epizodē vēl arī Danila Patijčuks ļoti kvalitatīvi nospēlēja, ieslēdza korpusu, turpināja uzbrukumu. Bet pēc tam pats Marins visu skaisti izpildīja, brīnišķīgs un negaidīts sitiens. 

Kad nomainīja, spēka jau nebija palicis?

Nē, spēka vēl bija. Minūtes desmit vēl varētu spēlēt. Tiesa, pēc tam būtu grūti līdz rezervistu soliņam aiziet. (Smaida). Jebkurā gadījumā treneriem vienmēr labāk zināt, kad vajadzīga maiņa.

Man likās, ka Daugavpilī tas bija Melnis labākajā gadījumā uz procentiem 65. Vairāk vai mazāk?

Mazāk, noteikti mazāk. Procentus 55, ne vairāk. Ja objektīvi, tad, protams, kopumā es nospēlēju zemā līmenī.

Piekrītu, un to viegli izskaidrot. Bet, ceru, kopumā, noskaņojums labs – tomēr atgriezies laukumā gandrīz pēc diviem mēnešiem.

Protams, tagad noskaņojums pacilāts un labs. Vienmēr patīkami atgriezties, atkal ar pilnu spēku trenēties un spēlēt. Jūtos labi, nav nekādu problēmu.

Tad apspriedīsim vienu neaizmirstamu notikumu. 20. oktobris, “Liepāja” izcīnījusi bronzas medaļas. Tev tā bija īpaša diena?

Neapšaubāmi! Tā bija ļoti īpaša diena. Biju ļoti laimīgs par komandu, par puišiem, par mūsu līdzjutējiem. “Liepāja” ieguva bronzas medaļas – mēs ilgi uz to gājām! Vienīgais, bija mazliet skumji, ka šajā momentā es nebiju kopā ar komandu – traumas dēļ paliku Liepājā, nākamajā dienā mani gaidīja procedūras. Bet jebkurā gadījumā prieks bija ļoti liels.

Tevis tad nebija “Skonto” stadionā, bet Meļņa ieguldījums šajā medaļā jebkurā gadījumā ļoti nopietns.

Paldies. Ļoti ceru, ka tā arī ir. Var atcerēties, ka dažās spēlēs mani vārti atnesa komandai punktus, izšķīra maču iznākumu. Ļoti par to priecājos. Bet nedrīkst aizmirst, ka jebkurš sasniegums – tās ir visas komandas pūles, tas ir katra spēlētāja nopelns.

Kur skatījies bronzas spēli?

Mājās pa televizoru. Dažos momentos jutu, ka sirds vienkārši ārprātīgi lēkā! Kad līdz fināla svilpei atlika nedaudz minūtes, ļoti uztraucos un pārdzīvoju. Tāda sajūta, ka pats būtu laukumā.

Kurā momentā iekliedzies visskaļāk?

Tādu momentu bija vairāki! Laikam, visskaļāk bija tad, kad rezultāts kļuva 2:1! Jau pēc tam, kad komanda atgriezās mājās, svinēju vēl skaļāk. (Smaida). Biju ļoti priecīgs, mēs visi bijām ļoti priecīgi.

Medaļa tevi atrada, kurš pasniedza?

Jā, tajā pat vakarā medaļa atbrauca uz Liepāju un nonāca pie manis. Paldies Dāvidam, viņš man to nodeva.

Kur tā patreiz?

Mājās, pie tam, pašā redzamākajā vietā! (Smaida). Šī medaļa man ļoti svarīga, lai tā vienmēr ir acu priekšā. Bez šaubām, šī bronza – tā pagaidām pati dārgākā un svarīgākā medaļa manā karjerā. 

Pirmā medaļa virslīgā – ko tādu atcerēsies ilgi.

Tas līdz pat šim ļoti liels prieks. Jo vairāk, ka tas bija mūsu galvenais uzdevums sezonā, un mēs to priekšlaicīgi izpildījām. Visai FK “Liepāja” tas bija ļoti svarīgs un neaizmirstams moments. Mēs izdarījām ļoti lielu darbu. Atceraties, sezonas sākumā bija grūti, mēs zaudējām punktus, tad medaļas nerādījās kaut kas simtprocentīgs. Bet iznākumā mēs to izdarījām!

Mums atlikusi vēl viena spēle. Tu bieži esi iesitis tieši šim pretiniekam, gan “Liepājas” sastāvā, gan agrāk. Īpaša noskaņošanās uz SK “Super Nova”?

Jā, tā arī ir. Patreiz man tiešām noskaņojums kaujiniecisks. Esmu pārliecināts, tas ir stiprāks, kā, pieņemsim, nesen Daugavpilī. Ļoti gribu spēlēt, iesist un uzvarēt. Un vēl gribu atgādināt par sevi tiem, kuri par Melni sāka aizmirst.

Starp citu, tu seko komandām, kuras izmisīgi cīnās par izdzīvošanu? Par ko vairāk pārdzīvo?

Protams, es vienmēr uzmanīgi sekoju visiem notikumiem Latvijas čempionātā. Tabulas lejasgalā ļoti saspringta cīņa. Interesanti, kā viņiem tur viss beigsies. Saprotams, ka manas simpātijas “Mettas” pusē, un būtu savādi, ja būtu savādāk. Šajā klubā es aizvadīju vairākus gadus, tur daudz ko izdarīja priekš tā, lai es kļūtu par futbolistu. Ceru, viņiem atkal izdosies izglābties un palikt virslīgā, kā viņiem tas visu laiku izdevies agrāk. Neteikšu, ka es tagad par viņiem stipri pārdzīvoju, bet, atkārtojos, acīmredzams, kurā pusē manas simpātijas šajā pastarīšu cīņā. Domāju, vēl arī šā iemesla dēļ ļoti gribu palīdzēt “Liepājai” svētdien uzvarēt.

“Liepāju” pēdējā kārtā interesē tikai uzvara.

Tikai tā! Kā var būt savādāk?! Nekādu citu variantu vienkārši nevar būt. “Liepāja” katrā spēlē domā tikai par uzvaru. 9. novembrī viss obligāti būs tāpat.

Vienu spēli kā reiz pret šo pretinieku ļoti negribas atcerēties. Nelaimes gadījums, kurš reizi gadā notiek ar visiem. Bet atbildēt uz to gribas, un labā nozīmē atbildēt nesaudzīgi. Tas vairos mums motivāciju?

Domāju, jā, bez šaubām. Mēs toreiz zaudējām ļoti apbēdinoši, tas bija nepatīkams moments. Protams, ļoti gribas, tā teikt, atgriezt parādu!

Tad nedaudz, tā teikt, apsteigsim lokomotīvi un atzīmēsim pieticīgu iznākumu. Var teikt, ka jebkurā gadījumā šī bija pati veiksmīgākā sezona Bruno Meļņa karjerā?

Jā, pēc manām domām, tādu secinājumu var izdarīt ļoti pārliecinoši. Trīs gadus atpakaļ es iesitu 10 vārtus virslīgā, tā bija teicama sezona. Bet šī vienalga ir labākā! Pirmām kārtām tādēļ, ka mana komanda ieguva trešo vietu. Bez tam, šajā gadā es debitēju Latvijas izlasē, kas tāds nav aizmirstams. Tā kā paldies “Liepājai”, treneriem un maniem partneriem, kuri palīdzēja man aizvadīt labāko sezonu karjerā.

Zini, es vienalga esmu pārliecināts, ka šajā sezonā mēs visi redzējām Melni tikai par procentiem 85, ne vairāk. Bruno noteikti var spēlēt labāk.

Jūs ziniet, es par to arī absolūti nešaubos. Esmu pārliecināts, ka varu dot komandai vēl vairāk. Ne visās spēlēs šajā sezonā es spēlēju uz simts procentiem, tas noteikti. Iemesli bija dažādi, bet jebkurā gadījumā šis gads deva man svarīgu un vajadzīgu pieredzi. Nākamajā gadā izdarīšu visu, lai spēlētu vēl labāk. 

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv

Foto Riga FC