Otrdien, 9. aprīlī, FK “Liepāja” futbolisti aizvadīja kārtējo Latvijas čempionāta spēli. “TonyBet Virslīga” piektās kārtas ietvaros Tamaza Pertijas komanda tikās ar klubu “Auda”. Sagaidījām! Mūsu komanda ļoti grūtā spēlē panāca tik vajadzīgo un ilgi gaidīto uzvaru – 1:0 (1:0)! Tas bija, maigi sakot, ne pats skaistākais futbols, bet šodien bija viens uzdevums – izcīnīt trīs punktus. Mūsu futbolisti priekš tā izdarīja visu, cīnījās, kā gladiatori un iznākumā nopelnīja uzvaru. Apsveicam, malači!

Par uzvaras vārtu autoru kļuva senegāliešu uzbrucējs Rassuls Ba. Apsveicam, mēs visi ļoti ilgi gaidījām šo trāpīgo sitienu, un lūk, beidzot tas notika. Labais, Rass, tā turēt! Pirmo vārtu piespēli jaunajā sezonā savā aktīvā ierakstīja pussargs Rati Ardazishvili. Apsveicam, talantīgais gruzīnu spēlētājs šodien aizvadīja savu labāko spēli sezonā, bija spīdošs, bīstams un produktīvs. Istais Rati!

Fināla svilpe, emocijas bija brīnišķīgas. Bet pie tam kaut kādas nepazīstamas. Mēs tik ilgi gaidījām šo prieku, ka paredzami nedaudz labā nozīmē apjukām. Šis pretīgais neveiksmju slogs, karājās pār komandu kā daudztonnīga atslēga, pēkšni iztvaikoja, un mēs uzreiz it kā nesapratām, ka lūk tas, laimes mirklis, tas beidzot pienācis. It kā nometuši neredzamus iemauktus. Un tā, ka spēka ilgi gaidītajam priekam jau gandrīz nav palicis.

Visi spēki palikuši laukumā. Pēc būtības, visi, kuri šodien izcīnīja šos svarīgos trīs punktus, pat izskatījās ne kā futbolisti. Drīzāk viņi bija tieši gladiatori, tādēļ, ka visas 90 un vairāk minūtes izmisīgi cīnījās par katru metru. Un par bumbu, tā it kā pārvērtās par dārgumu, kuru nedrīkst atdot pretiniekam. Ne par ko nedrīkst. Aizmirsti visu, aizmirsti pat pats sevi, bet šo dārgo bumbu iegūsti!

Vispār, kā tur ko aizmirsīsi, ja atbalsts no rezervistu soliņa šodien bija vienkārši uguņojošs. Visiem zināma Tamaza Pertijas karstā emocionalitāte, bet šodien, likās, viņš parādīja vienu no pašiem iespaidīgākajiem solo koncertiem savā karjerā. Pašā labākajā un pozitīvākajā veidā. Tas bija neaizmirstami: atbalsts visiem, katru sekundi, precīzi un pareizi, ļoti skaļi un es pat teiktu sirdi plosoši. Tamazs šodien pat ne dzīvoja ar spēli, viņš pats šodien bija Spēle. Nav iespējams saskaitīt, cik milzīgu nervu katlu sadedzināja treneris, bet tieši tā tiek panāktas svarīgas uzvaras. Bravo, trener, tas bija ugunīgi.

Protams, sadedzināt nervus bez atlikuma labāk pie labvēlīga rezultāta. Par laimi, to šodien izdevās panākt ātri. Mēs nebijām iesituši tik ilgi, ka tam jau bija grūti noticēt. Tas vairāk līdzinājās pasakai, kā realitātei. Bet pat tīri matemātiski tas nevarēja turpināties ilgi. Un lūk, 5. minūte, un lūk, mūsu pirmie, neticami ilgi gaidītie! Paps Falls teicami pieslēdzās flangā, Rati aplaimoja viņu ar asu piespēli. Auts, šis enerģiskais duets turpināja, aizsargs ievadīja bumbu spēlē, pussargs skaisti apmānīja sedzēju un tehniski nolika piespēli Ba. Uzbrucējs ar efektīgu sitienu vienā pieskārienā raidīja bumbu tālajā stūrī – 1:0! Jāāāā! Lūk tā, dzimtā, ielidoja beidzot, kur gan tu agrāk “kūlies-vazājies”, mēs tevi tik ilgu laiku gaidījām…

Uh, kad tādi spēles pavērsieni notiek, tad skaties uz priekšu jau ar vairāk pārliecinātu skatu. Protams, jāspēlē vēl bija ļoti daudz (gandrīz viss mačs!), “Auda” pretinieks bīstams un prasmīgs, bet vienalga dvēselē, piekritīsiet, kļuva daudz siltāk. Tagad rauties melnās miesās un sisties līdz pēdējam, puiši!

Tā arī sanāca. Pēc būtības, visu atlikušo laiku mēs aizvadījām aizsardzībā. Ja neskaitīt aso izgājienu 76. minūtē, kad Cheikh Diouf, diemžēl, nogulēja ar sitienu. Mēs izveidojām pat ne sienu, bet īstus bastionus. Un katrs spēlētājs savā laukuma daļā pārvērtās par bruņinieku bez bailēm un iebildēm. Protams, tie nebija Don Kihoti, tie bija kaut kādi Dzelzs cilvēki. Apmuļķot un piemānīt viņus viesiem iznākumā tā arī neizdevās.

Kādu darba apjomu veica laukuma saimnieki, jūs redzējāt?! Tik daudz noskriet… Piesegšana, savstarpēja sadarbošanās, mobilitāte, palīdzība cits citam – tur pelnīti ilgi aplausi. Pie tam, mēs gandrīz nebijām uzbrukumā, bet tas, aizsardzības darbs uz izsīkšanas robežas, prasa kolosālas pūles. Cietāmies un izturējām. Dzelzs cilvēki. Viņus katru var uzskaitīt pēc vārdiem. Bet nedarīsim to, paliksim pie dažiem – mums komandā puiši labi, viņi neapvainosies. Piemēram, Stipe Vučurs. Gigantiskais aizsargs šodien visu darīja stingri, bez minstināšanās, ļoti gudri. No tā arī pārējie aizsargi – bet tie vispirms pavisam jaunie Alans Kangars un Rūdolfs Ziemelis! – atstrādāja brīnišķīgi, ar milzīgu pāsātdevi. Ne bez kļūdām, protams, bet kaisle un raksturs šodien bija svarīgāki. Un Dodo?! No kurienes šim jaunajam cilvēkam nopietnā futbola vecumā tik daudz enerģijas?! Pārsteidzoši. Viņam, brazīliešu snaiperim, gribas būt tur, uzbrukumā, meklēt uzbrukuma iespēju, bet viņam nepieciešams 90 minūtes lēkāt un izgrauzt bumbu no pretinieku kvarteta, atrodoties aizsardzības pirmajā rindā. Vai Luka Silagadze?! Lūk jau, kurš pārsteidza, laikam, stiprāk par visiem. Luka – šis uzbrūkošais orķestris, uzbrukumā spēlējot uz jebkura instrumenta. Tas vienmēr spoži, asi, satraucoši. Bet šodien?! Ar kaut kādām varenām savas gribas pūlēm Luka noslēpa uzbrukuma uguņus maisā un visu laiku rubījās aizsardzībā. Tas bija kaut kāds Mauro Tassoti, bet ne Luka Silagadze! Stādieties priekšā, kā puisi vilka uzbrukumā?! Nē, nedrīkst, šodien ir citi uzdevumi – izpildi. Kapteinis, kurš cienīgs būt par kapteini.

Un tomēr par mača labāko spēlētāju vajag nosaukt Vladislavu Lazarevu. Protams, Lazu! Viņš vispār pa šīm piecām kārtām pelnījis vismazāk pretenziju. Ja vispār tādas pelnījis. Saņemot gribasspēku dūrē, vārtsargs ar šo pašu dūri arī atvaira visus draudus vīrišķīgi un prasmīgi. Šodien pirmajā puslaikā bija divas kritiskas epizodes, un divi bīnišķīgi seivi. 27. minūte – tiešs sitiens. 37. minūte – spēcīgs šāviens zem pārliktņa.

Otrajā puslaikā seivi no Lazas neika prasīti. Bet toties ļoti vajadzīga bija aukstasinība, vēsa galva, pārliecība un bezbailība. Visu to Laza publikai dāvāja labākajā veidā. Īpaši krstajā nobeigumā, kad nedrīkstēja ļaut nerviem vaļu. Monolīts. Paldies, Laza!

…Bet jau pēc spēles Tamazs Pertija, apsveicot komandu, emocionāli un pareizi teica: “Puiši, zinu, jums tāds futbols nepatīk. Man tas pašam nepatīk! Bet šodien ļoi vajadzēja uzvarēt, obligāti uzvarēt. Tādēļ tādas spēles nav savādākas. Malači, ka izturējāt, malači, ka tikāt galā – paldies!”

Un tiešām paldies. Šis futbola gads sākās vēl 3. janvārī, bet nekā priecīgāka, kā lūk, šī uzvara, vēl noteikti nav bijis. Ļoti gribas ticēt, kā tā kļūs par pagriezienu.

Mēs arī paši agrāk zinājām, ka varam daudz. Šodien paši sev pierādījām, ka noteikti varam panākt rezultātu smagā situācijā.

Tas nekādi nedrīkst pārvērsties vienreizējā parādībā.

Ticam uzvaru turpinājumam.

TONYBET VIRSLĪGA 2024. 5. kārta

FK Liepāja – FK Auda – 1:0 (1:0)

Liepāja: Lazarevs, Falls (Uldriķis, 88), Kangars, Vučur, Patsatsia, Ziemelis, Ardazishvili, Khorkheli (Cheikh Diouf, 55), Silagadze, Dodo, Ba (Kairmani, 69).

Rezervisti: Isajevs, Patrikejevs, Zjuzins, Ivanovs, Muradjans, Bagdasarjans.

Auda: Stūriņš, Isajevs, Korotkovs, Tavarišs, Požēns (Tallā, 59), Meļņiks, Klemente (Krancmanis, 81), Saveļjevs (Ramoss, 46), Rubenis (Camara, 66), Ogunniji (Diaņs, 46), Ramirišs

Rezervisti: Zviedris, Diawara, Silva, Kone.

Vārti: 1:0 Ba (5).

Brīdinājumi: Khorkheli (13), Meļņiks (17), Patsatsia (28), Kangars (40), Ramirišs (43), Ardazishvili (59), Diaņs (78).

Referee: Aleksandrs Anufrijevs.

Liepāja. 9.04, Stadions “Daugava”, rezerves laukums. Skatītāju skaits: 356.

Foto – liepajniekiem.lv

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv