Sestdien, 3. augustā, FK “Liepāja” futbolisti aizvadīja kārtējo Latvijas čempionāta spēli. “TonyBet Virslīga” divdesmit piektās kārtas ietvaros Tamaza Pertijas komanda mājās tikās ar klubu “Grobiņas SC/LFS”. Karstais derbijs, trešais sezonā, sanāca interesants, saspringts, bet nelaimīgs mūsu komandai – apbēdinošs zaudējums ar rezultātu 0:1 (0:1). Kārtējais ļoti smagais un spēcīgais psiholoģiskais sitiens.

Mēs sen gaidījām derbiju. Latvijas līzdjutējiem šī spēle jau kļuvusi par īpašu notikumu, un tas ir patīkami. Liepājas futbola svētki, kuri, lūk, trešo reizi gadā pārvēršas vētrainā “fontānā”, kurš rada ažiotāžu, emocijas, nervus un, protams, nesamierināmu cīņu laukumā.

Līdzjutēju atkal bija daudz, un tas ir ļoti patīkami. Liekas, ka vairāk, kā uzrādīja protokolā. Bet arī oficiālais rādītājs “1864” arī iespaido. Pārdzīvoja kaislīgi, enerģiski, skaļi un patiesi. Malači. Protams, tāda bilde var tikai iepriecināt. Cita lieta, ka pagaidām ne visiem līdzjutējiem pietiekamā mērā izkopta līdzi jušanas kultūra, bet tas nav pārsteidzoši. “Grobiņas SC/LFS” elitē aizvada tikai pirmo sezonu (aizvada, starp citu, lieliski), un līdzjutēji vēl tikai mācās kopā ar savu labā nozīmē pārdrošo komandu.

Kopā ar komandu, kura, starp citu, dod līdzjutējiem prieku. Dod ar kaisli, enerģiju, agresivitāti, spēli un rezultātu. Diemžēl, mūsu komanda šajā derbijā (un arī vispār sezonā) nevienā no šajiem komponentiem savus vīrišķīgos līdzjutējus neiepriecina. Mums kā iepriekš ļoti pietrūkst kaisles, mums laukumā minimums enerģijas, katastrofiski pietrūkst elementāras agresijas, un daudzējādā ziņā tādēļ mums līdz pat šim laikam nav kvalitatīvas spēles un cienīga rezultāta. Un kā galvenais secinājums no visa tā – mēs nedāvājam līdzjutējiem prieku.

Derbijā nedrīkst spēlēt, ja iekšā tev nedeg uguns. Sirdij jāliesmo.

Mums šīs uguns, diemžēl, nebija. Varbūt, otrajā puslaikā nedaudz uzspīdēja, kad reaktīvais Dudu iemeta kopējās darbībās uzbrukuma malku, bet tās bija tikai dzirksteles, ne vairāk.

Jebkuri taktiskie zīmējumi, izvietojums un shēmas tādā mačā otršķirīgi. Derbiju uzvar kaisle. Tieši tā rada tādus ārprātīgus sitienus, ar kuru Janka Grīnbergs derbijā numur 2 pārsteidza publiku. Atceraties?! Kopš tā laika jūs nosauksiet futbolista izpildījumā kaut ko līdzīgu? Lūk tiešām, nav enerģijas, nav kaisles, un tādēļ tādi šāvieni atlikti kaut kur tālākajā stūrī talajā krājumā.

Kaut gan, ja spriest pēc taisnības, tieši Grīnbergs otrajā puslaikā kā reiz aktīvi meklēja iespēju sitienam, pāris reizes sita, bet, diemžēl, tas bija tālu no šikā šāviena, kuru mēs jau atcerējāmies. Centās atrast savu iespēju uzbāzīgais tehniķis Mustafa, dažas reizes viņš uzspīdēja ar driblu, bet arī viņa mēģinājumiem pietrūka akcentētības. Atkal ar labu aktivitāti izcēlās Danila Patijčuks. 75. minūtē mēs gandrīz atradām savu iespēju “standartā”, kad Grīnbergs padeva, bet Luka Uskokovics ar galvu sita tālajā stūrī. Garām. Lūk, laikam, arī viss…

Kad zaudē principiālu maču, kad visas 45 minūtes radi spiedienu un atrodies pretinieka laukuma pusē, tas, piekritīsiet, ļoti maz.

No tā atkal šī apnikusī un pazemojošā “0” ailītē iesistie vārti.

Ļoti iespējams, ka tā (šī “0”) atkal gadījās tādēļ, ka tikai 45 minūtes mūsu komandai tās tagadējā stāvoklī vārtu guvumam elementāri par maz. Diemžēl, mūsu uzbrūkošajiem spēlētājiem pietrūkst meistarības, lai izdarītu rezultatīvu sitienu tikai puslaika laikā.

Kādēļ, jautāsiet, tikai par puslaiku? Tādēļ, ka pirmajā puslaikā derbijā mēs spēlējām tā, ka vārtu guvumam nebija no kurienes rasties. Mēs spēlējām tā, ka likās, ka 0:0 mūs apmierina un vairāk mums neko nevajag. Apnīkoša un ļoti lēna bumbas ripināšana savā laukuma pusē, gandrīz pavisam bez mēģinājuma uzspēlēt uzbrukumā un saasināt jebkuru epizodi – tā derbijā uzvarēt pilnīgi neiespējami, tā derbijā var tikai zaudēt. Tas pats Stefans Purtičs, laukuma vidū raujoties, kā vāvere ritenī, visu laiku centās atrast uzbrukuma turpinājumu, bet viņam nebija variantu. Virzības uz priekšu nav, sevi neviens nepiedāvā, par atsegšanos neviens neatceras, un kas tad būs? Lūk tiešām: Stefans atkal bumbu atdos atpakaļ.

Un atkal sākas bumbas ripināšana savā laukuma pusē. Skatīties uz to bez sāpēm, protams, ļoti smagi. Tā sev var atļaut spēlēt komanda, kura ir līderis čempionātā. Tā nevar atļaut sev spēlēt komanda, kuras priekšā reāli spīd apkaunojošs drauds izkrist uz pirmo līgu.

Nav šaubu, ka treneri prasīja no komandas vairāk agresīvu un aktīvu darbību. Par to nav šaubu kaut vai tādēļ, ka “Grobiņas SC/LFS” treneri noteikti to pašu prasīja saviem futbolistiem. Labākais pierādījums – brīnišķīgie vārti, kurus viesi iesita situācijā, kur mūsu spēlētāju apkārt bumbai bija vesela nodaļa, bet pretinieku vien trīs vai četri. Un tomēr, viss ātri, skaisti un trāpīgi – 0:1. Tādus vārtus neiesit, ja treneri neprasa savai komandai spēlēt uzbrukumā agresīvi, drosmīgi un enerģiski. Varēja viesi iesist vēl, bet vārtsargs Danijels Petkovičs atkal pārliecināti nodemonstrēja savu meistarību.

Tad, protams, loģisks jautājums: “Kādēļ “Grobiņa SC/LFS” spēlētāji var tādu uzstādījumu izpildīt, bet mūsu spēlētāji nē?!” Jautājums, uz kuru pat nezini, kā atbildēt. Vēl arī tādēļ, ka klase un līmenis visiem (!) mūsu spēlētājiem, protams, augstāks, kā puišiem no “Grobiņa SC/LFS”, pie visas cieņas pret šiem pārdrošajiem un lepnajiem puišiem. Bet lūk, nesanāk…

Pat, piemēram, pieredzējušajam Artūram Karašauskam. 45+ minūtē laukuma saimnieki ieguva tiesības uz soda sitienu, Roberts Meļķis to nopelnīja. Bumba uz soda laukuma līnijas, Kara iesitis arī no daudz neērtākiem punktiem. Sitiens, otrs sitiens – bez panākuma. Neiet, un dari ko gribi. Bet, protams, pa īstam sarūgtināja kas cits: otrajā puslaikā Artūrs guva traumu, un izskatījās tas viss ļoti nepatīkami. Ļoti gribas ticēt, ka no smagas traumas izdosies izbēgt. Un jebkurā gadījumā – ātru izveseļošanos, Kara!

Un vēl gribas ticēt, ka šī neveiksme, sāpīga un pazemojoša divkārt tādēļ, ka pretinieks šos trīs punktus pilnībā taisnīgi un pelnīti izcīnīja, beidzot uzjundīs komandu pa īstam. Kļūs par iekšejo cunami. Ne tādēļ, ka visu visapkārt nomazgāt ar šaubām un paniku, nē. Tādēļ, lai šis cunami nomazgātu iekšējo apmierinātību un mānīgo mieru, ka, lūk, elitē mēs paliksim jebkurā gadījumā, tas notiks pats no sevis.

Nē! Tikai galēja savāktība, dzelzs griba un maksimāla pašatdeve katrā spēles sekundē var pasargāt mūsu komandu no kraha. Sezona jau tā, bez šaubām, izgāzta, bet nekādā gadījumā nedrīkst pārvērst to vēsturiski neveiksmīgā.

Nākamā spēle mums – spēle pret “Jelgavu”.  Spēlējam sestdien, 10. augustā, dzimtajās sienās.

Jā, neapšaubāmi, futbolā var gadīties viss, bet ja mēs neuzvarēsim galveno konkurentu, vai pelnījuši mēs vispār palikt elitē?!

Īstais laiks aizdomāties un pierādīt pašiem sev, ka pēdējā vieta – tā tiešām nav FK “Liepāja” vieta. Aiziet!

TONYBET VIRSLĪGA 2024. 25. kārta

FK Liepāja – Grobiņas SC/LFS – 0:1 (0:1)

Liepāja: Petkovičs, Grīnbergs, Lausičs (Leidsman, 76), Uskokovičs, Babičs (Cheikh Faye, 57), Simičs, Rob. Meļķis (Bagdasarjans, 76), Purtičs, Karašausks (Patijčuks, 52), Dodo (Dudu, 46) Moustapha Diaw

Rezervisti: Lazarevs, Čikovani, Cheikh Diouf, Kangars.

Grobiņa: Mališs, Sdegī (Fjodorovs, 86), Mammadzada, Halata (Moskera, 90+7), Krautmanis, Mikuļskis, Rūd. Meļķis, Družiņins, Krušatins (Kruglaužs, 68), Dobrecovs, Tumanovs.

Rezervisti: Pinčuks, Machado, Stuglis, Sāmietis, Džeriņš, Knapšis.

Vārti: 0:1 Halata (38).

Brīdinājumi: Mikuļskis (15), Rob. Meļķis (24), Purtičs (72), Petkovičs (80), Leidsman (81), Tumanovs (82), Dobrecovs (90+5), Cheikh Faye (90+6).

Referee: Aleksandrs Golubevs.

Liepāja. 3.08. Stadions “Daugava”. Skatītāju skaits: 1864.

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv