Mūsu komanda ceturto apli sākusi tā, ka var tikai iesaukties: “Teicami, FK “Liepāja”! Efektīga uzvara pār čempionu, trīs vārti, vētrainas un priecīgas emocijas. Gribat uzzināt, kā viss izskatījās no iekšpuses?! Labāk par visiem par to var pastāstīt pieredzējis spēlētājs, un mūsu izvēle acīmredzama – Vjačeslavs Isajevs.

Isa šajā sezonā pārdzīvo dīvainu un sarežģītu periodu. Viņa raksturs, gribasspēks un enerģija ļoti vajadzīgi komandai. Līdera īpašības, kuras ved uz priekšu. Diemžēl, traumu dēļ aizsargs izlaidis ļoti daudz spēles. Viss, kā pa viļņiem…

Un lūk, Isajevs atgriezās mačā pret “Riga” FC. Atgriezās spoži, redzami, bija ļoti svarīga figūra. Īstais dzelžainais Isajevs, kuru brīnišķīgi pazīst FK “Liepāja” līdzjutēji. 

Mēs apspriedām ar Isu lielisko uzvaru, Curro Torresa debiju un visus citus zīmīgos notikumus.

Isa, apsveicu, tas bija ļoti efektīgi. Tāda uzvara atņem ļoti daudz psiholoģiskos un fiziskos spēkus.

Bez šaubām. Jebkura spēle daudz spēka atņem, bet tāda, kur daudz emociju un lielas gaidas, vēl jo vairāk.

Toties cik patīkami iznākumā uzvarēt! Jo vairāk tā, ka neviens neteiks, ka “Liepāja” nebija pelnījusi trīs punktus.

Piekrītu. Mēs aizvadījām ļoti labu spēli, īpaši visu to periodu, kurš mums ļāva panākt rezultātu 3:1. Laba noskaņošanās, attieksme, pašatdeve, mēs nebaidījāmies spēlēt savu futbolu. Kad panācām 3:1, sākām jau vairāk domāt par rezultātu – droši vien, psiholoģiski nebijām gatavi tādam nopietnam pārākumam. Lūk, tas kā reiz par to, kas mums jāizlabo nākotnē. Visā pārējā, atkārtošos, “Liepāja” aizvadīja teicamu maču. 

Pārsteidzoši, iekšējā arēnā tikai “Liepāja” šajā sezonā spējīga uzvarēt “Riga” FC.

Tiešām, tā sanāk. Divas spēles mājās pret čempionu – divas uzvaras. Protams, tas ļoti patīkami. Bet svarīgi prast ātri atstāt tādu eiforiju aiz muguras. Principiāla spēle, ļoti vajadzīga uzvara, bet tagad mūsu fokuss jau pilnībā uz nākamo maču. 

Tev neliekas, ka tieši mūsu komanda, pēc būtības, daudzējādā ziņā izšķīrusi čempionu noskaidrošanu? 

Viss var būt. Tādas domas tagad daudziem. Bet neaizmirstiet, jau 7. septembrī mums spēle pret RFS. Un tur mēs atkal varam ļoti stipri ietekmēt turnīra tabulu. Vispār, pretendentiem priekšā ļoti daudz spēles, esmu pārliecināts, ka vēl nekas galēji nav izšķirts. Laukumi kļūst sliktāki, spiediens uz līderiem palielinās, bet punkti vajadzīgi visiem – ir ļoti daudz faktoru, kuri var ietekmēt čempionu noskaidrošanu. Simts procentu, ka priekšā ļoti nepiekāpīga cīņa.

Atgriežamies pie skaistās “Liepājas” uzvaras. Ticēji panākumam? Tikai tad maksimāli objektīvi.

Godīgi teikšu, es tiešām ticēju uzvarai. Biju pārliecināts, ka nospēlēsim labā līmenī. Pieredze pateica priekšā, ka trenera maiņa – svarīgs papildus impulss. Tādā situācijā spēlētāji grib īpaši parādīt sevi, un tas bija jūtams laukumā. Mēs visi bijām pa īstam emocionāli uzlādēti. Un vēl, protams, bija acīmredzams, ka “Riga” FC pēc lieliskā panākuma UEFA Konferences Līgā būs, tā teikt, emocionāli iztukšota. Iznākumā visi šie faktori deva izšķirošo nozīmi mača iznākumam. 

Tev bija negaidīti, ka tu aizgāji startā? Tomēr pēdējo reizi Latvijas čempionāta mačā tu tur biji sen, 26. jūlijā Jelgavā.

Pirmsspēles treniņā kādā momentā Curro Torres pārveda mani starta sastāvā, tā kā es sapratu, ka varu spēlēt ar pirmajām minūtēm. Jutos labi, biju pilnībā gatavs. Protams, ļoti priecājos, ka man uzticēja spēlēt: būt “pamatā” tādā spēlē – ļoti svarīgi un atbildīgi.

Viegli un nepielūdzami tuvojamies figūrai, kura visus intriģēja visstiprāk. Curro Torres. Saprotams, ka viena spēle – tas absolūti nav iemesls kaut ko pa īstam novērtēt un izdarīt dziļus secinājumus. Un tomēr, ko spāņu speciālists jau ienesis?

Pirmām kārtām, personīgi man patīk viņa emocionalitāte. Man vispār tuvi cilvēki ar tādu raksturu – atklāti, karsti, kuri visu uzreiz saka acīs, neko neslēpj. Viņš prasa mūs laukumā būt agresīviem un ne no ka nebaidīties – to vispār mīl visi futbolisti, un es neesmu izņēmums. Tā kā patreiz iespaidi tikai pozitīvi, bet jums taisnība: izdarīt dziļus un kategoriskus secinājumus pēc dažām dienām – absurds. Bet, atkārtojos, uz doto momentu personīgi mani jaunā trenera darbā viss vienkārši iepriecina.

Man liekas, ka kā reiz Isa vispār līdzīgs Curro. Dzelžains serdenis iekšpusē, normāla sportiska ārprātība, drosme un pat, varbūt, pārgalvība. Vai tā ir?

(Smaida). Man grūti teikt par sevi. Bet visi zina, ka es vienmēr saku visu, kā ir, šajā ziņā esmu taisnīgs cilvēks, atklāts un emocionāls. Vienmēr stipri pārdzīvoju, neturu sevī emocijas, kā spēlēs, tā arī treniņos. Un arī vispār dzīvē. Visticamāk, šajā plānā mēs ar Curro tiešām līdzīgi.

Kad es ieraudzīju, kā Curro izturas mača laikā, uzreiz padomāju, ka mūsu priekšā izliets Diego Simeone!

Jūs neticēsiet, kad es pirmo reizi ieraudzīju mūsu galveno treneri (viņš stāvēja profilā), es sākumā padomāju, ka uz Liepāju reāli atbraucis Simeone. Ļoti līdzīgs! Gan ārēji, gan uzvedības maniere. Droši vien, viņam par to bieži saka. (Smaida).

Pārtraukumā ģērbtuvē Curro bals skanēja skaļi?

Jā, bet, galvenais, ka visi vārdi bija pareizi un vajadzīgi. Noteikti nebija nekādas eiforijas no tā, ka “Liepāja” uzvarēja pirmo puslaiku. Viņš norādīja uz mūsu kļūdām un pasvītroja, ka mēs nebaidījāmies spēlēt. Man šie vārdi ļoti patikās. Bet skaļi tiešām bija, var teikt, ka viņš tāds pats par sevi. Piemēram, mēs otrdien noskatījāmies spēli, analizējām, apspriedām, un Curro arī bija ļoti emocionāls. Raksturs tāds cilvēkam! Nezinu, negribu minēt, bet, droši vien, Curro ar draugiem vai ģimeni arī sarunājas ļoti emocionāli. (Smaida).

“Liepāja” ļoti labi sāka, vārti jau 4. minūtē. Piekrīti, kad mēs iesitam ļoti ātri, ar mums gandrīz nav iespējams tikt galā.

Domāju, tas pareizs novērojums. Iesitām ļoti ātri, Oloko atkal visu izdarīja vienreizēji. Puisis, protams, patreiz fantastiskā formā, atslēgas figūra mums. Atkal jau, tas noskaņošanās jautājums: mēs ļoti gribējām, tādēļ no paša sākuma centāmies būt maksimāli aktīvi, mums uzreiz bija vajadzīga enerģija. Kad mēs tā sākam, tad pret mums spēlēt tiešām grūti. 

1:1, bumba mūsu vārtos. Nelaimes gadījums? Kāja tev, tā sacīt, nodevīgi aizbrauca.

Tur sanāca kaut kāda ķēdīte ar apbēdinošiem negadījumiem. Pirmkārt, bumba lidoja Leo kājās, es biju pārliecināts, ka viņš būs ar bumbu. Tajā momentā es jau sāku skriet uz priekšu. Bet Leo ļoti apbēdinoši paslīdēja, es redzēju, ka situācija pēkšņi pārvērtusies ugunsgrēkā. Veicu kustību atpakaļ, arī krītu, kā slidotavā. Ko padarīsi, tāds laukums, kāds viņš ir, man korķi no dzelzs, bet vienalga nepalīdzēja… Tā gadās, apbēdinoša un neveiksmīga epizode. Vēl arī Badamosi ideāli sita stūrī. Starp citu, pēdējā momentā es domāju izdarīt izklupienu, bet nobaidījos, ka būs noraidījums. Vispār, tiešām nelaimes gadījums.

Lamāji sevi stipri?

Nē. Lamāju sevi tad, kad varu izdarīt vairāk, bet neizdarīju. Bet šajā epizodē es izdarīju visu, ko varēju. Pie tam vēl mans draugs Leo mani pievīla. Viņam kājas maziņas, kā aligatoram, neko neaizsniedz. (Smaida). Vajag pastāvīgi piesegt, bet jau neuzminēsi, kad cilvēks paslīdēs.

Leo salīdzinājums ar aligatoru – efektīgi.

Jā, jā, tā arī uzrakstiet! (Smejas).

Epizode apbēdinoša, bet visā pārējā Isa bija praktiski nevainojams. Gaisu tu uzvarēji pret varenajiem oponentiem spīdoši.

Paldies, bet bija grūti. Tas pats Badamosi – milzīgs uzbrucējs, ļoti labs. Divu metru augumā, droši vien, gandrīz simts kilogramu, un vēl ātrums, tehnika. Kaut kāds “rīdzinieku” Lukaku! Reāli grūti. Otrā puslaika sākumā viņš no manis sita, ļoti bīstami – paveicās, nedaudz garām mērķim. Kaut gan tajā momentā es karājos viņam plecos, bet tas viņu vispār nemulsināja. Kopumā, visi mūsu puiši nospēlēja ļoti labi. Visi bija gatavi atdot maksimumu, malači – lūk, tādēļ “Liepāja” uzvarēja!

Tu jau lielīji vienu mūsu gigantu. 1:1, Oloko iesita vēl un izsmalcināti izveidoja trešos vārtus. Viņu var apturēt?!

Godīgi sakot, nezinu, bet tam noteikti jāpieliek milzums pūļu. Ļoti priecājos par Oloko, un jau tagad teikšu, ka būšu ļoti priecīgs, ja viņš tiks tālāk spēcīgā klubā. Tā, protams, nav mana lieta, bet acīmredzams, ka Oloko pelnījis spēlēt citā līmenī. Tas svarīgi viņam, tas svarīgi mūsu klubam kopumā. Paskatieties, pārdeva Fellipe, viņš spēlē un iesit, tas paaugstina reputāciju kā futbolistam, tā arī klubam. Ceru, Oloko būs teicama karjera, patiesi viņam to novēlu.

Tavā kluba karjerā bijis vēl stiprāks partneris-uzbrucējs?

Uh, tā uzreiz grūti teikt. Bet Oloko noteikti ietilpst manā TOP3. Piemēram, kad es biju “Audā”, teicami spēlēja Taiwo. Vai Lemajičs, viņš vienmēr bija ļoti labs. Daudz bijis brīnišķīgu uzbrucēju, visus uzreiz grūti atcerēties. Bet Oloko – īpašs spēlētājs, viņš, atkārtoju, noteikti manā TOP3. 

“Liepāja” iesita “Riga” FC uzreiz trīs vārtus. Vai tu zini, ka “Liepāja” nebija iesitusi viņiem tik daudz veselus desmit gadus?!

Nopietni?! Neko jau. Tas, protams, iespaidīgi, es ļoti priecājos par mūsu komandu. Bet vispār es esmu aizsargs, tādēļ tas, ka mēs ielaidām divus, mani līdz pat šim sarūgtina. 1:0 man patīk daudz vairāk, kā 8:1. (Smaida).

2016. gada aprīlī, kad FK “Liepāja” uzvarēja “Riga” FC 3:0, startā mums spēlēja viens puisis, kurš bija mūsu komandas startā 2026. gada 31. augustā. Tu viegli viņu nosauksi.

Leo, kurš tad vēl?! Leģendārs puisis.

Iespaidīgi, kā Leo izskatās laukumā, cik labuma viņš dod komandai.

Simts procentu. Ja jūs prasīsiet par labāko balsta pussargu manā karjerā, tad Leo bez ierunām būs numur 1. Bez variantiem. Mēs spēlējām kopā “Liepājā” agrāk, mēs spēlējām kopā RFS, mēs spēlējam kopā “Liepājā” patreiz. Leo unikāls. Saku tā ne tādēļ, ka mēs sen esasm tuvi draugi, bet tādēļ, ka tā ir taisnība. Leo Strumia – pārsteidzošs cilvēks un spēlētājs. Ziniet, kad uzzināju, ka viņš atgriežās pie mums, es uztraucos: mēs nebijām redzējušies vairākus gadus, un es domāju, varbūt, gadi ņem savu, un t. t. Nekā tamlīdzīga! Leo pavisam nebija mainījies, viņš tāpat maksimāli motivēts un emocionāls. Bez šaubām, Leo atgriešanās – ļoti nopietns FK “Liepāja” pastiprinājums. 

Pēc fināla svilpes bija mazas futbola laimes sajūta?

Var tā teikt, jā. Pats par sevi, uzvara – tas pat nav apspriežams. Ceru, tā būs par impulsu, kurš palīdzēs mums līdz sezonas beigām. Un vēl es biju ļoti priecīgs, ka nospēlēju 90 minūtes tādā svarīgā spēlē. Personīgi man tas neaizmirstams moments, tādēļ, ka kopumā, jāsaka atklāti, sezona man sanākusi nekāda. Sākumā sēdēju uz maiņu, ilgi gaidīju savu iespēju, pēc tam to saņēmu – salūzu. Atjaunojos, bet pasteidzos ar atgriešanos – atkal salūzu. Pēc tam atgriezos formā, spēlēju Eirokausos, bet atkal salūzu. Tādi pastāvīgi viļņi, protams, pavisam nenesa pozitīvu. Pēc visa tā uzvarēt čempionu, nospēlēt visu maču – man tas ir liels notikums.

Uzvara pār čempionu – liels notikums mūsu līdzjutējiem.

Bez šaubām. Apsveicu viņus ar uzvaru. Ļoti ceru, ka pēc tādām spēlēm skatītāji aktīvāk sāks nākt uz stadionu. Teicami zinu, ka Liepājā cilvēki mīl, kad komanda uzvar, tad viņi atgriežās tribīnēs. Tas ir ļoti svarīgi komandai. Tas ir svarīgi pilsētai. Gaidām visus nākamajā mačā!

Tagad īpaši gribas turpināt tādā pat stilā. Mums noteikti ir, ko teikt RFS, jo vairāk, ja atcerēties pēdējo maču ar viņiem galvaspilsētā.

Tas acīmredzami! Kā saka, apetīte rodas ēdot. Gribas vēl un vēl. Saprotams, ka būs grūti, bet ja mēs atkal parādīsim tādu pašu pārliecību, noskaņošanos un attieksmi, kā pret “Riga” FC, tad viss būs kārtībā. Viss atkarīgs no mums pašiem.

“Liepāja” vispār var uzvarēt RFS pretinieku laukumā?

Protams, es par to esmu pārliecināts. Mums ir ļoti laba komanda, kurā sapulcināti kvalificēti futbolisti. Mūsu galvenā problēma – psiholoģija. Man, piemēram, acīmredzams, ka tā pati “Riga” FC, RFS, vai pat “Austria Wien” – nopietnas komandas, bet austriešiem vispār ļoti bagāta Eiropas vēsture. Bet kad izej laukumā, tā tikai emblēma, kluba nosaukums. Vienmēr svarīgi saprast: var spēlēt un uzvarēt jebkuru pretinieku! Mēs varam to darīt. Ņemsim maču pret klubu no Vīnes. Droši vien, no malas tas izskatīsies smieklīgi, bet “Liepāja” nebija sliktāka par viņiem spēlē, kaut gan summā mēs iznākumā zaudējām 1:5. Nerunāšu par noraidījumu, bet es redzēju, kā viņi savā laukumā panikā sita bumbas autā. To pašu varu teikt par mačiem pret Rīgas grandiem. “Liepāja” noteikti var spēlēt pret viņiem kā minimums līdzīgi. Un mums tas jādara!

Tomēr, piekritīsi, negaidīti, bet zelta medaļu liktenis daudzējādā ziņā no mums atkarīgs…

Tā sanāk. Bet tas stipri atkarīgs arī no citām komandām. Es spēlēju komandās, kuras cīnījās par zelta medaļām. Ar katru spēli spiediens tikai palielinās, katra spēle pret, teiksim tā, mazām komandām – īpašs piedzīvojums. Tev it kā pienākas uzvarēt, bet lūk, puslaiks pagājis, uz tablo 0:0, un tu jau pienācīgi ļoti nervozē. Acīmredzams, ka “Liepāja” brauks uz Rīgu pēc uzvaras, bet jebkurā gadījumā pirmās vietas liktenis izšķirsies tikai Rīgas derbijā pēdējā kārtā. Nez kādēļ es par to esmu pilnībā pārliecināts.

Mihails Koroļovs,
FK “Liepāja” preses sekretārs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv

Foto Riga FC